Lai sasniegtu mērķi, tas vispirms jādefinē

Lauksaimniecības statūtsabiedrību asociācija (LSA) ir organizācija ar senu vēsturi. Statūtsabiedrības pamatā ir veidojušās uz padomjlaiku kolhozu vai padomju saimniecību bāzes. Lielākā to daļa specializējusies piena lopkopībā, taču ir arī graudaudzētāji, cūkkopji un citu nozaru pārstāvji. Patlaban LSA ir vairāk nekā 50 biedru, kas ir zemnieku saimniecības un SIA. LSA valdes priekšsēdētājs Kaspars Melnis šajā amatā ir tikai trešo gadu. Intervijā viņš stāsta par LSA pašreizējo darbību, tās galvenajiem uzdevumiem un problēmām jauno Eiropas prasību un turpmākās attīstības kontekstā.

Līdz šim LSA nav izcēlusies kā aktīva viedokļu paudēja vai skaļa savu biedru interešu lobētājorganizācija.

Iespējams, ilgus gadus LSA zināmā mērā bija kā tāds nosacīti slēgts, pašpietiekams klubiņš. Asociācija nozares ministrijā tika uzskatīta par gana cienījamu, un visas problēmas tika risinātas ministrijas ēkas ietvaros, neiznesot tās ārpusē. Tagad uzskatu, ka jākļūst aktīvākiem, savs viedoklis jāpauž skaļāk un jāiet cilvēkos. Pašai asociācijai ir nepieciešama reorganizācija. Citādi piesaistīt jaunus biedrus ir ļoti grūti, jo izstāstīt viņiem, kas ir statūtsabiedrība, ir visai problemātiski. Un faktiski tāda juridiska statusa kā statūtsabiedrība šodien vairs nav.

Arī sabiedrība vairāk jāizglīto par to, kas tad īsti šodien ir lauku saimniecība, lopu ferma, ar kādām metodēm un ar kādu tehniku tiek saimniekots. Diemžēl joprojām netrūkst cilvēku, kas, izdzirdot vārdus govju kūts, uzreiz iedomājas mēslu un dubļu jūru, netīrus dzīvniekus, smakas utt. 

Daudziem nemaz nav priekšstata, kāda izskatās mūsdienīga saimniecība. Šī nezināšana grauj nozares prestižu un neveicina jauniešu interesi par lauksaimniecību.

Atceros, kā bijušā VARAM ministra publiskajā kalendārā, informējot par to, ka ministrs grasās doties uz tikšanos ar Latgales zemniekiem, pie šīs ziņas bija pielikta vecā padomjaiku kombaina Jeņisej bilde. Jājautā – kādu vēstījumu ar šādu vizuālo noformējumu var nodot sabiedrībai? Ka ministrs dosies uz galīgu čuhņu? Mani tas tiešām aizkaitināja, jo Latgalē ir tik daudz modernu, spēcīgu saimniecību, un tāds Jeņisej kombains tur nav redzēts jau gadus divdesmit!

Tāpat kaitina uzskats, ka lauksaimnieki ir pret Zaļo kursu vai videi draudzīgu saimniekošanu. Pilnīgas muļķības! Neviens nav ieinteresēts un arī nevar atļauties kaisīt nevajadzīgi minerālmēslus vai smidzināt pesticīdus. Precīzās un citas tehnoloģijas šodien jau risina šos jautājumus. 

Ir prasības, kas labi izskatās uz papīra, bet dzīvē šķiet gluži absurdas. Piemēram, par antibiotiku lietošanas samazināšanu uz pusi. Mēs savā saimniecībā tās izmantojam tikai tad, kad dzīvniekam tiešām ir veselības problēmas. Ko un kā šādā gadījumā var samazināt? Nedot nemaz un noskatīties, kā dzīvnieks mokās, vai vest uzreiz uz kautuvi? Nedomāju, ka šodien kāds lopkopis aizraujas ar pārmērīgu vai nepamatotu zāļu lietošanu saviem dzīvniekiem. 

Jāatzīst gan, ka zināmu pārejas periodu patlaban pārdzīvo arī dažādu paaudžu veterinārārsti. Ne katrs no viņiem ir gatavs iet līdzi jaunajām prasībām un nostādnēm. Ir saimniecības, kur par veterinārārstu gadiem ilgi strādā pats saimnieks, un viņu ir grūti pārliecināt, ka tās ārstēšanas metodes, kas, iespējams, tika uzskatītas par efektīvām pirms 30 gadiem, šodien vairs tādas nav, jo ir radītas daudz efektīvākas un saudzīgākas. Nemaz nerunājot par to, ka šodien vairs nav pieejamas tās zāles, kas bija pirms 20–30 gadiem...

Kā kopumā raugāties uz Zaļā kursa izvirzītajām prasībām?

Tas ir smags temats. Kādam šīs prasības būs grūti izpildāmas vai pat neiespējamas, bet kāds noteikti saskatīs jaunas attīstības iespējas. LSA arī ir ļoti dažādas saimniecības. Daudzas ir lielas un spēcīgas, kuras šobrīd jau vada jaunie lauksaimniecības speciālisti. Piemēram, SIA "Pampāļi", kur vadības grožus no tēva Jāņa Vaļko veiksmīgi pārņēmis viņa dēls Mārtiņš. Viņš strādā ļoti inovatīvi, gan izmantojot jaunākās tehnoloģijas, gan audzējot jaunas kultūras, piemēram, soju. Viņš arī uz jaunajām prasībām raugās citādi nekā, iespējams, vecāka gadugājuma saimnieki, kuriem ir grūti mainīt savas ierastās tehnoloģijas un saimniekošanas metodes. Esmu runājis par Zaļo kursu vairākās saimniecībās un pieļauju, ka dažas no tām diezin vai īstenos šā kursa prasības.

Kas tieši rada vislielākās problēmas šā kursa sakarā?

Vislielākā problēma, manuprāt, ir pats cilvēks un viņa nevēlēšanās kaut ko mainīt. Ja cilvēks ir iestrādājies un gadu desmitiem dara savu darbu, kopumā būdams apmierināts ar sava darba augļiem, viņam trūkst motivācijas pēkšņi sākt strādāt citādi. Respektīvi, ja kādu pilnībā apmierina podziņtelefons, viņu ir grūti pārliecināt, ka viedtālrunis viņam būs daudz noderīgāks. 

Daudzi saimnieki ir arī pirmspensijas vai jau pensijas vecumā, viņi atzīst, ka jūtas noguruši, lai krasi mainītu ierastās darba metodes un apgūtu jaunus darba paņēmienus. Ja vietā nāks jaunā paaudze, tad, jā – viņiem nebūtu nekādu iebildumu, ja saimniecībā ieviestu inovatīvākas tehnoloģijas un risinājumus.

Jaunais KLP Stratēģiskais plāns būs liels izaicinājums. LSA biedru vidū par šo plānu ir pat diametrāli pretēji viedokļi. Daļa izturas pret to ar sapratni un pārliecību, ka jaunās zaļās tehnoloģijas ļaus gan attīstīties, gan saņemt lielākus atbalsta maksājumus. 

Tiem, kas nevēlēsies izpildīt jaunās prasības, maksājumi, visticamāk, būs daudz mazāki, un tas rada pretestību un netaisnīguma izjūtu. 

Lai gan tagad ir pieejams tiešmaksājumu kalkulators, un, tajā ievadot visus iespējamos izejas datus par savu saimniecību – hektāru un lopu skaitu, audzējamās kultūras un lietotās tehnoloģijas –, var precīzi izrēķināt galīgā maksājuma lielumu un izlemt, kas ir izdevīgāk – strādāt pa vecam vai investēt inovatīvākos risinājumos, precīzajās tehnoloģijās un saņemt lielāku atbalstu.

Uz priekšu ir jāiet, citādi nevar. Varbūt, no vienas puses, esam ielikuši sevi pārāk striktos rāmjos un noteikumos, kas jāpilda, bet, no otras puses, nevar arī teikt, ka kaut kas no tā, kas Stratēģiskajā plānā ierakstīts, būtu neizpildāms.

Lauksaimnieki kopumā ir diezgan kūtri. Mūsu asociācijas biedriem jauno Latvijas Stratēģisko plānu iepazīšanai izsūtīju ļoti laicīgi, lai tā apspriešanas periodā varētu izteikt savas domas, ierosinājumus un pretenzijas. Atsaucība bija ļoti maza. K

ad ir tikšanās ar ministru vai citām nozares amatpersonām, tad nereti dzirdamas dažādas pretenzijas un neapmierinātība ar to vai citu lēmumu, regulu, bet, kad tiek uzdots jautājums, vai pirms šā lēmuma pieņemšanas cilvēks ar to ir iepazinies, atbilde parasti ir – nav bijis laika. Tātad faktiski cilvēks pats nav izmantojis iespēju kaut ko mainīt pieņemtajā lēmumā.

Var pat teikt, ka pieņemtais Stratēģiskais plāns ir labs tāpēc vien, ka īsti apmierināts ar to nav neviens. Tas nozīmē, ka nav kādas vienas nozares, kas tieši sev būtu kaut ko īpaši izlobējusi.

Problēma vēl ir arī faktā, ka gana daudz lauksaimnieku nav nevienā nevalstiskajā organizācijā – ne kooperatīvā, ne asociācijā, ne biedrībā. 

Tādējādi viņi zināmā mērā paliek ārpus aktuālā informatīvā lauka. Viņiem nav arī lielu iespēju paust savu viedokli, ietekmēt lēmumus utt. Protams, ja organizācijās esošajiem izdodas izcīnīt kādu labumu, tad to bauda visi konkrētajā nozarē iesaistītie. Ļoti daudz kas tiek paveikts, balstoties tikai uz atsevišķu cilvēku entuziasmu. Pārējie saka – gan jau jūs tiksiet galā un būs labi. Tiesa, jaunā paaudze uz entuziasmu vien savu darbošanos nav ar mieru balstīt.

Kāda šobrīd ir situācija piena lopkopībā Latvijā?

Neiepriecinoša. Tendence samazināties gan lopu, gan saimniecību skaitam faktiski vērojama jau kādu laiku. Agrāk runājām, ka lielākoties pārstāj darboties pāris govju saimniecības, pēc tam tās bija 10–20 govju saimniecības, bet pēdējā laikā no tirgus aiziet arī saimniecības ar 50 un 100 govju ganāmpulku. Statistika liecina, ka pēdējos 5–7 gadus ik gadu kopējais govju skaits Latvijā samazinās par 7–9%. 

Tiesa, uz lielāku izslaukumu rēķina par kādu procentu pieaug kopējais izslauktā piena apjoms. Tas nozīmē, ka daudzi piensaimnieki kļūst efektīvāki un produktīvāki.

Kādreiz bija normāli dienā no govs izslaukt 6–7 litrus. Tagad ir normāli slaukt 30 un pat 40 litru! Tā izaugsme ir nesalīdzināma! Taču, neraugoties uz jaunajām zināšanām un modernajām tehnoloģijām, piena saimniecības Latvijā ir ļoti atšķirīgos līmeņos. Par vidējo gada izslaukumu patlaban varētu uzskatīt 10–11 tonnas no govs, ir saimniecības, kur slauc 15 tonnas, bet ir tādas, kur tikai 5 tonnas. Tas lielā mērā atkarīgs no govju turēšanas apstākļiem un ēdināšanas kvalitātes. 

Galvenais ir sekot līdzi piena pašizmaksai. Dažkārt, dzenoties pēc lielajiem izslaukumiem, cilvēks pārstāj rēķināt līdzi. Lai noturētu gada izslaukumu 10–11 tonnu robežās, var pietikt ar pašaudzēto lopbarību un nedaudz klāt piepirktiem mikroelementiem; ja vēlies slaukt vairāk, tad arī pie lopbarības kvalitātes un labturības jāpiedomā daudz vairāk, un šos izdevumus papildu izslauktās 3 tonnas piena var arī nenosegt.

Kā nozari ietekmē strauji samazinājusies piena cena?

Tas noticis tiešām ļoti strauji un krasi. Vēl decembrī cena bija visnotaļ optimāla, kas piensaimniekiem ļāva justies komfortabli, daudzi pabeidza iesāktos modernizācijas vai būvniecības projektus, startēja uz jauniem. Katrā ziņā gads noslēdzās uz pozitīvas nots. Taču jau janvāra vidū piena cena nokritās faktiski par 20% – no vidēji 49 centiem līdz 39 centiem par litru. Tas ir ļoti būtisks kritums, ņemot vērā to, ka izdevumi nav samazinājušies, drīzāk auguši. Un šaubos, ka kāda saimniecība aizvadītajā gadā spēja nopelnīt šo 20% rezervi. 

Protams, visvairāk nomāc neziņa par to, cik ilgi šāda situācija turpināsies. Neko nevar prognozēt. Pat, ja piena cena celsies, tas noteikti nenotiks tikpat strauji, kā tā kritās. Neviens tuvāko mēnešu laikā piena cenu nepaaugstinās par 10 centiem – tas ir skaidrāks par skaidru. Klasiski piena cena pakāpeniski kāpjas par puscentu, centu, tā ka labākajā gadījumā pagājušā gada līmeni tā varētu sasniegt pēc gada. Galvenais, lai piena cena nekrītas vēl vairāk. Un nav arī nekādas skaidrības par pārējiem resursiem – kas notiks ar degvielas, elektrības cenām? 

Kas šajā situācijā būtu darāms?

Manuprāt, tas ir jārisina valstiskā līmenī. Ir skaidri jānosprauž mērķi, ko gribam sasniegt un kurp ejam. Nevar tā lāpīties gadu no gada. Ja pavērojam piena cenu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā –, redzam, ka vidēji tā gandrīz vienmēr ir lielāka par pieciem centiem nekā pie mums. 

Ja šos piecus centus sareizinām ar Latvijā gadā saražotā piena daudzumu, iegūstam aptuveni 40 miljonus eiro, kas mūsu piena ražotājam nav samaksāti. Ja šādu pašu summu pienaimnieki saņemtu dažādos atbalsta maksājumos, tad arī situācija būtu citāda. 

Tāpēc uzskatu, ka nozarei jāsēžas ar ministrijas speciālistiem pie viena galda un jādefinē konkrēts mērķis, piemēram, panākt, lai Latvijā arī piena cena būtu par pieciem centiem lielāka. Jāsaprot, kas būtu darāms, lai to sasniegtu, un gada beigās jāvērtē, vai esam sasnieguši vai vismaz pietuvinājušies šim mērķim vai gluži otrādi – attālinājušies no tā. Un kādi tam bijuši iemesli vai šķēršļi. 

Vismaz jāsāk pētīt, kāpēc kaimiņvalstīs cena vienmēr ir augstāka. Ja to sapratīsim, varbūt arī varēsim kaut ko mainīt. Ir vairāk jāpēta un jāstrādā ar datiem. Ja tie liecina, ka situācija kādā nozarē sāk ievērojami pasliktināties, tad nav jāgaida, kamēr tā paiet pavisam zem ūdens, bet gan laikus jāmeklē risinājumi un jāsniedz palīdzība. 

Nozares vadībai jāpasaka, kāds līmenis problemātiskajai nozarei jāsasniedz, un, kad tas sasniegts, atbalsts tiek samazināts. Tas visiem būtu saprotams, un nedomāju, ka kādam būtu iebildumi. Skaidrs, ka katra nozare atradīs iemeslus, kāpēc tā būtu jāatbalsta, taču, ja nozares rādītāji neliecina, ka tai klājas slikti, bet gluži otrādi – rādītāji kļūst aizvien labāki, tad atbalsts jānovirza tai nozarei, kurai konkrētajā brīdī tas nepieciešams vairāk. Protams, ja valsts vispār ir ieinteresēta kādu nozari saglabāt un attīstīt.

Ko par piena cenas krituma iemesliem saka piena pārstrādātāji?

Neko oriģinālu – ka pie vainas ir pārprodukcija un biržas cenas. Tikai tad nav skaidrs, kāpēc šīs biržas cenas tik dramatiski ir skārušas tikai Latvijas piensaimniekus, jo citās valstīs tik ievērojama cenas krituma nav. Neviens uz šo nesniedz atbildi. 

Mēs tikai varam pieņemt, ka, iespējams, piena kombināti šādā veidā mēģina kompensēt savus zaudējumus, ko cieta vasarā, kad piena un elektrības cenas bija augstas. Bet tas ir tikai pieņēmums. Aizdomīgi arī, ka visi pārstrādātāji teju vienlaikus nometa cenu par 10 centiem. Kāpēc? 

Produkcija, ko ražo kombināti, nav gluži vienāda, un ne jau visus piena produktus tirgo biržā. Patiesībā šos iemeslus būtu jāpēta nozares ministrijai un jāmeklē risinājumi. Vai kāds zina, kurš bija pirmais, kas cenu nometa? Ja zinātu, varētu papētīt, kā tā ķēdīte aizgājusi...

Esam dzirdējuši par Lietuvas plāniem mērķtiecīgi atbalstīt tieši piena lopkopības nozari. Piemēram, jau tagad programmā Ieguldījumi materiālajos aktīvos viņiem paredzētas 70% ilgtermiņa investīcijas, kas faktiski ir būvniecība. Un galvenokārt – piensaimniecībās. Te arī ir tā valsts attieksme un nostāja, kas rāda, vai valstij konkrētā nozare ir vai nav vajadzīga. Galu galā lopkopība ir arī viena no nozarēm, kas nodarbina visvairāk cilvēku un maksā par viņiem nodokļus. Tādējādi lopkopība risina arī lauku apdzīvotības problēmu. Ja valstij tas nav būtiski, tad tā arī vajag pateikt. 

Lopkopība būtu jāsaglabā vēl arī kaut vai tāpēc, lai Latvijā saglabātos ilggadīgie zālāji, kuru saglabāšana saistībā ar jaunajām regulām tagad lauksaimniekiem ir kā karsts kartupelis. Ja zālāju kļūs mazāk par 5%, tie būs jāatjauno vietās, kur tie iepriekš bijuši. Bet šis ir atsevišķi apspriežams temats...

Uzskatu, ka nozares ministrija var darīt ļoti daudz, protams, ja grib. 

Ministrs būtu jāvērtē nevis pēc tā, cik labs cilvēks viņš ir, bet gan pēc viņa pienesuma nozarei. 

Zināms, ka liela daļa atbalsta naudas lauksaimniecībai nāk no valsts budžeta, un no ministra atkarīgs, cik daudz savai nozarei viņš spēs izkarot.

Daudz tiek runāts par vietējā ražotāja un vietējā tirgus aizsardzību, ar ko Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm gaužām neveicas. Kāpēc tā?

Mums ļoti pietrūkst patriotisma. Visos līmeņos. Visi par to runā, visi uz to aicina, taču reālajā dzīvē viss ir citādi. Vārdi ar darbiem nesaskan. Kāpēc citās valstīs, tostarp mūsu tuvākajās kaimiņvalstīs, veikalos tikpat kā neredz Latvijas produkciju? Jā, daži produkti ir, taču minimāli, kamēr mūsu veikalu plaukti ir pilni ar lietuviešu, poļu, igauņu un citu valstu ražojumiem. 

Lai panāktu priekšrocības vietējai produkcijai, vajadzīga tikai politiskā griba. Mūsu valstī tādas nav. Mēs tikai piesedzamies ar Eiropas prasībām, un viss. Neviens cits Latvijas ražotājus neatbalstīs, ja to nedarīs pašu valsts, jo nevienu citu valsti tāda Latvija vispār neinteresē. Kad kovidpandēmijas laikā atklājās, ka mūsu skolām tiek piegādāts poļu piens – vai tas nebija spļāviens sejā mūsu piena ražotājiem?

Turklāt vienlaikus mēs runājam par zaļāku vidi, emisiju mazināšanu utt. Bet cik emisiju tiek radīts, lai uz Latviju atgādātu produktus no Spānijas, Grieķijas, Vācijas, Polijas? Vai šīs emisijas neskaitās? Šis kritērijs faktiski arī būtu jāiestrādā publiskajos iepirkumos.

Tāpat neviens līdz šim nav varējis īsti atbildēt uz jautājumu: kā tas iespējams, ka lietuvieši, iepērkot pie mums pienu, nereti samaksājot par to vairāk, aiztransportējot to uz Lietuvu, pārstrādājot un tad gatavo produkciju atvedot pie mums atpakaļ, šo produkciju Latvijā var pārdot lētāk, nekā tiek tirgota mūsu pašu vietējā piena produkcija. Es, piemēram, to nespēju saprast.

Latvijā esot ļoti neefektīva piena pārstrāde, tāpēc gala produkcija sanākot tik dārga...

Tas ir vēl viens jautājums, kas Latvijā gadu desmitiem nav risināts, jo par piena kombinātu neefektivitāti runā tikpat sen un tikpat daudz kā par patriotisma trūkumu. Runā, ka kombinātu skaits jāsamazina, jaudas jāpalielina utt. Bet, ja neatkarīgi no tā, cik problemātisks bijis gads, vismaz lielie kombināti tāpat gadu beidz ar pozitīvu bilanci, tad kāpēc lai kāds kaut ko mainītu un kur nu vēl pieņemtu lēmumu pamest tirgu? Viņiem tāpat ir labi. Jo, ja tā nebūtu, tiktu meklēti risinājumi. 

Tieši tāpat ir ar lielveikaliem. Vai tad tie krīzēs cieš? Saliek milzīgus uzcenojumus, un nekādu problēmu! Cilvēkiem pārtiku vajag, tātad tāpat nāks un pirks. Zinu, ka Eiropā tika veikts pētījums, kurā pētīti lielveikalu uzcenojumi pārtikas produkcijai dažādās valstīs. Latvijā tas bijis viens no lielākajiem...

Ko tad ministrija varētu darīt piena pārstrādātāju efektivitātes celšanā?

Pārstrādātāji arī piesakās uz dažādu fondu atbalstu, teiksim, jauna objekta būvniecībai. 

Un viens no kritērijiem, lai saņemtu  atbalstu, varētu būt šāds: piens ir jāiepērk par cenu, kas ir virs vidējās piena cenas Latvijā. Tas liktu kombinātiem domāt par efektivitātes celšanu. 

Bet, ja kombināts izmanto atbalsta instrumentus, bet nespēj kļūt tik efektīvs, lai spētu samaksāt kaut centu virs vidējās piena cenas, tad, atvainojiet – kāda jēga dot iespēju šādam kombinātam attīstīties vai modernizēties? Un te arī vajadzīga tikai politiskā griba. Protams, pārstrādātājiem šāds kritērijs nepatiks, bet, ja lauksaimniekiem, lai saņemtu atbalstu, var iestrādāt visādus ierobežojumus, prasības utt., kāpēc pārstrādātājam nevar?

 Pārstrādātājs arī ir daļa no lauksaimniecības nozares. Gribi saņemt fondu atbalstu, izpildi noteiktus kritērijus. Ja nevēlies to darīt – nedari un nestartē projektos. Strādā pa vecam ar to, kas ir. Pieļauju, ka tad gan daļa kombinātu varētu nonākt dilemmas priekšā – turpināt šo neefektīvo darbu un, iespējams, pēc laika bankrotēt, vai tomēr investēt attīstībā, kļūt efektīvākam un tādējādi gūt labumu gan pašam, gan citiem.

Pastāv uzskats, ka piena cenu tirgū notur piensaimnieku kooperatīvi, citādi cena vispār nebūtu kontrolējama.

Šaubos. Vismaz Latvijā piena nozarē darbojošies kooperatīvi, manuprāt, sevi nav īsti attaisnojuši. Zinām taču vairāku kooperatīvu bēdīgo pieredzi. Man nepatīk, ka mēs zināmā mērā maldinām sabiedrību ar stāstiem par to, kas ir kooperācija. No Latvijas piensaimnieku kooperatīviem atzīstu "Straupi", jo viņi veic ne tikai piena savākšanas funkciju, bet biedriem pieder arī sava pārstrāde, veikals, un te es saskatu kooperācijas būtību. 

Pārējos kooperatīvus uzskatu tikai par starpniekiem, kuri pienu pārdod tālāk. Taču piekrītu, ka mazajām saimniecībām ir vajadzīga arī šāda veida kooperācija. Piemēram, programmā Ieguldījumi materiālajos aktīvos ir papildu punkti par būšanu kooperatīvā. Manā skatījumā, tā ir mākslīga kooperatīvu atbalstīšana. 

Ja es, piemēram, ar piena lopkopību nodarbojos Preiļos un pienu varu nodot turpat "Preiļu sieram", tad kāpēc man vēl kā starpnieks būtu vajadzīgs kooperatīvs? Bet, startējot minētajā programmā, es nesaņemšu papildu punktus, jo neesmu kooperatīvā. Tas nav loģiski. Tas atkal vedina uz visādām shēmām. Kāpēc tas ir vajadzīgs?

Latvijā ir vairāk nekā divdesmit piensaimnieku kooperatīvu. Un vidējais viena kooperatīva savāktais piena daudzums dienā ir aptuveni 25 tonnas, kas faktiski ir viena fūre. 

Rodas jautājums – ja kooperācija ir tik izdevīga, tik perspektīva, kāpēc tad kooperatīvi paši neapvienojas? 

Pilnīgi pietiktu, ja katrā Latvijas reģionā būtu pa vienam lielam kooperatīvam vai vispār tikai divi, kuri tad varētu apliecināt kooperācijas spēku un ietekmi. Bet nekas tāds nenotiek. Mākslīgi vairojas mazie kooperatīvi, kuri pēc tam savstarpēji konkurē, pārvilinot biedrus un krustu šķērsu braukājot pēc piena pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem. Kur te tas izdevīgums? Kur ekonomiskais pamatojums? Lai kooperatīvi paši parāda sabiedrībai, ka spēj apvienoties un sadarboties, ka kooperācijas ideja veiksmīgi darbojas, tad būs arī sekotāji.

Teicāt, ka LSA ir dažādu nozaru, dažādu lielumu saimniecības, tostarp bioloģiskās – kas ir visu asociācijas biedru vienojošais faktors?

Mēs visi esam lauksaimniecības produkcijas ražotāji. Un mūs visus vieno vēlme ražot šo produkciju šeit uz vietas un arī pārdot to pirmām kārtām vietējā tirgū. Un es esmu pateicīgs visiem iepriekšējiem asociācijas vadītājiem, kuri ielikuši labus pamatus un izveidojuši gana spēcīgu un cienījamu organizāciju.