Modernais hokejs nav iedomājams bez videotrenera, kas ir ļoti būtisks amats jebkuras komandas mehānismā. Latvijas izlasē kopš 2015. gada šos pienākumus pilda Pēteris Groms, kura karjera šajā arodā sākās vēl pie Jūliusa Šuplera Rīgas "Dinamo" pirmsākumos. Pasaules čempionāta laikā videotreneri arēnā uzturas daudz ilgāk par jebkuru citu treneri, jo no tribīņu augšējā līmeņa seko līdzi praktiski visām spēlēm.
Tajā pašā laikā viņi ir kā neredzamie cilvēki – žurnālistu un TV kameru uzmanības lokā nonāk reti, jo visi prožektori ir vērsti uz tiem, kas atrodas uz soliņa laukuma malā. Pēteris Groms intervijā atzīst, ka tāda ir viņa darba specifika, jo čempionāta gaitā nemaz nebūtu laika kaut ko stāstīt žurnālistiem.
Kā tev no augšas izskatījās šis Latvijas hokeja bronzas brīnums?
P. Groms: Kā jau visiem, ļoti emocionāli. Man ir bijuši arī citi panākumi, bet emociju ziņā tie nestāv blakus, jo īpaši, ņemot vērā arī veidu, kā medaļas tika izcīnītas. Galu galā mēs jau neesam Kanāda, kas čempionu titulu, šķiet, izcīnīja 28. reizi. Emocionāli viss turnīrs bija kaut kas nereāls, jo pilnīgi varēja sajust, kā spēli no spēles veidojas komanda, kā tā ar katru maču kļūst pārliecinošāka, kā pieauga līdzjutēju atbalsts. Neaizmirstamas sajūtas.
Esi strādājis ar daudziem galvenajiem treneriem. Vītoliņš salīdzinājumā ar citiem daudz izmanto video analīzi?
Leonīds Beresņevs ar Ģirtu Ankipānu, pēc viņiem nākušais Bobs Hārtlijs skatījās vairāk. Mans uzdevums ir treneriem piedāvāt pašu kodolu, nevar iedot 1000 klipus, lai tad meklē un skatās. Tā lielākā atšķirība, kas ir patīkama, ka Harijs spēlētājiem dod pozitīvu informāciju, nevis norāda tikai uz kļūdām. Viņš rāda labās lietas, jo nepareizās lietas hokejisti jau paši zina un labi atceras epizodes, kad ir kļūdījušies. Pasaules čempionātā, kad spēle seko spēlei, nav stundām jāskatās video, tad visiem būtu liela putra galvā. Tam ir domāti videotreneri.