Latvijas hokejs Krievijas maigās varas apkampienos

Ik pavasari Latvijas hokeja izlase kļūst par nacionālo simbolu, kuras gaitām pasaules čempionātā seko liela sabiedrības daļa, un nav šaubu, ka arī, sākot ar rītdienas pirmajiem iemetieniem Rīgā un Tamperē, adrenalīna deva būs paaugstināta daudzās mājsaimniecībās. Taču – medus muca vairs nav tik salda.

Čempionāta logo.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Maigās varas sekas

Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā hokejs Latvijā sāka sevi dzīt stūrī. Citiem sporta veidiem gandrīz simtprocentīgi izdevās nocirst saites ar agresoriem, bet hokejā šis vienkāršais aritmētikas uzdevums izvērtās par sarežģītu rēbusu, kurā starp naudas vilinājumu un sirdsapziņu vairāki izvēlējās pirmo. 

Tās ir pamanāmākās sekas maigajai varai, ko ar Rīgas "Dinamo" finansēšanas projektu 14 gadus veica Kremlim pietuvinātie krievu gāzes oligarhi, bet mēs šo skaistā papīrā iesaiņoto nezāli ēdām gardām mutēm, tikai pēc 2022. gada 24. februāra saprotot, ar ko esam piebaroti. Turpinājām grauzt latvāņus pat pēc 2014. gada Krimas aneksijas.

Hokejistiem nevar pārmest – viņi izmantoja situāciju, ko piespēlēja apstākļi. Nopelnīt daudz vairāk, nekā iemaņas ļautu ierastā tirgus situācijā ārzemēs, un vēl spēlēt mājās – sapnis! 

Tos, kam līgumus piedāvāja Krievijas komandas, sauca par veiksminiekiem – bankas konts tika papildināts vēl dāsnāk. Taču daļai neizdevās pamosties pat tad, kad kļuva skaidrs, ka tas ir ļauns murgs.

Krievijas klubos šosezon spēlēja divi Latvijas hokejisti – Jānis Kalniņš sargāja Habarovskas "Amur" vārtus, Nikolajs Jeļisejevs meta ripas Vladivostokas "Admiral", kurai galvenais treneris bija Latvijas izlases visu laiku rezultatīvākais spēlētājs Leonīds Tambijevs ar savu mūžīgo "sančo pansu" Andreju Banadu. 

Vārtsargu treneris Sergejs Naumovs palika Maskavas "CSKA" apkampienos – šis armijas struktūrām tuvais klubs dienu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aiz sava soliņa lepni nolika lielu plakātu – Putins ir mūsu prezidents! Naumovs strādā arī Krievijas izlases treneru korpusā, viņiem gan lielā skatuve slēgta. Krievijas čempionātā startējošo Ķīnas klubu "Kuņluņ Red Star", kas bāzējās Maskavā, trenēja Viktors Ignatjevs. Saskaņā ar Latvijas likumiem neviens no viņiem Latvijas izlasē jebkādā statusā vairs nekad nevarēs būt.

Aizliegtais auglis

Atšķirībā no Mika Indraša, kura rīcība netika pēc būtības izvērtēta. Pagājušā gada 29. jūnijā Maskavas klubs "Spartak" paziņoja par noslēgtu vienošanos ar Indraši. Spēlētājs teju nedēļu klusēja, šajā laikā viņa lēmumu paspēja publiski aizstāvēt mamma, līdz 5. jūlijā Indrašis izplatīja paziņojumu, ka viņam nav spēkā esoša līguma ar "Spartak" un ka viņš nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. 

Vēlāk no Indraša teiktā varēja secināt, ka viņš piekritis spēlēt "Spartak", taču līgumu vēl nebija parakstījis. Parasti gan klubs par līgumu izziņo tad, kad tas ir oficiāli apzīmogots, nevis kaut kas sarunāts mutiski. Lai nu kā, Indrašis devās spēlēt uz Vāciju.

Mikam sirds vienmēr bijusi pareizajā vietā – kamēr vairākums līderu mēdza kādu pavasari iepauzēt, viņš izlases kreklu vilka deviņos čempionātos pēc kārtas un pērn jubilejas desmitais izkrita tikai traumas dēļ. Taču, ja tu jau aizliegto augli biji noplūcis, attaisnojumu nav – vīrišķīgi atzīt aplamo rīcību, atvainoties un novēlēt komandai veiksmi – tā varēja no ūdens iznākt sausām kājām. Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet, ja kārtis godīgi nemet galdā, paliek sāja sajūta par viņu un citiem lēmuma pieņēmējiem.

Iespēju nodemonstrēt stingru mugurkaulu garām palaida Latvijas izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš, par kalniņiem un jeļisejeviem tik vien nopūšoties – tāda bija viņu izvēle, bet Miku Indraši sagaidot izlasē ar siltu rokasspiedienu. 

Harijam Vītoliņam šis būs otrais pasaules čempionāts Latvijas izlases galvenā trenera amatā, pagājušajā gadā Somijā komanda ieņēma savu tipisko – desmito vietu

Foto: Edijs Pālens/LETA / Latvijas Mediji

Potenciāli daži gūtie vārti ir lielākā vērtē par nacionālu stāju. Arī pašam Vītoliņam nācies izdarīt grūtas izvēles, un viņš augstāk licis karjeru – no 2014. līdz 2018. gadam strādāja plecu pie pleca ar Oļegu Znaroku Krievijas izlasē, 9. maijā pie krūts spraužot Georga lentes. 

Starp citu, arī Znaroks šosezon trenēja Krievijā. Čeļabinskā dzimušajam kādreizējam uzbrucējam Latvijā joprojām netrūkst kaismīgu fanu, bet viņa būtību izsaka teikums šo rindu autoram, jau pirms krietna laika saskrienoties "Arēnas Rīga" liftā: "Bila bi moja voļa, ja bi vas vseh v Daugave utopil (būtu mana teikšana, es jūs visus (žurnālistus) Daugavā noslīcinātu)."

Parādi man savus draugus

Hokeja sabiedrībā arī citi savādi momenti – Artūrs Irbe devās uz Saeimu un bildējās ar Aināra Šlesera partiju. Iedomājieties Irbi un Krieviju un Šleseru un Krieviju. Tur drīzāk būtu jākaujas, ne smaidīgi jāpozē. Tikām aroda brālis Artūrs Šilovs uz ķiveres uzlika divu krievu hokejistu – Aleksandra Mogiļnija un Pāvela Burē – attēlus. Pirmais jau ilgstoši ir Habarovskas kluba "Amur" prezidents ar acīmredzot nepieciešamo politisko nostāju, bet otrais aizstāv Krievijas intereses Starptautiskās hokeja federācijas padomē un pirms vairākiem gadiem atteicās no ASV pilsonības, lai gan varēja to paturēt.

Jā, abiem bijusi loma Šilova pārstāvētās Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandas Vankūveras "Canucks" vēsturē, bet ne lielākā, turklāt tur nav trūkuši savējie – Irbe, Pēteris Skudra, Herberts Vasiļjevs, Ronalds Ķēniņš un 12 sezonas arī latviešu izcelsmes kanādietis Harolds Šnepsts.

Latvijas Hokeja federācija (LHF) izkalkulēja, ka biļetēm uz Latvijas izlases spēlēm čempionātā jāmaksā no 89 eiro jeb jābūt dārgākām nekā otriem čempionāta rīkotājiem Somijā. Ar biļešu tirdzniecību ilgu laiku nesekmējās, tika funktierēti dažādi marketinga gājieni, atlaides. Piemēram, "Rīgas satiksmes" darbiniekiem prēmiju vietā piedāvāja izvēlēties biļetes uz hokeju. Viens otrs arī piekrita. 

Bet federācijas prezidents Aigars Kalvītis, kura vadītā "Latvijas gāze" peldējās peļņas rekordos, rakstīja vēstules valdībai, lūdzot nosponsorēt Starptautiskās hokeja federācijas kongresu, kurā balsstiesības saglabātas arī Burē ar kompanjoniem.

Kā LHF valdes loceklis lēmumu pieņemšanā jau ilgstoši piedalās Māris Martinsons, kura vārds figurē daudzos skaļos kukuļdošanas gadījumos. Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats.

Ar trešo piegājienu?

Pasaules čempionātu Latvija uzņem trešo reizi un otro pēdējo trīs gadu laikā. Mājas turnīram laukuma saimnieki parasti gatavojas plānveidīgi, lai radītu ap- stākļus savu līdzjutēju klātbūtnē sasniegt spēju maksimumu un veiksmes gadījumā pat uzlēkt augstāk par pēcpusi. 

Latviešiem pirmajos divos piegājienos pīrāgi piedega – 2006. gadā pēc pieticīgā snieguma Turīnas olimpiskajās spēlēs komandas iekšienē bija nesaskaņas, vairāki spēlētāji atteicās turpmāk spēlēt Leonīda Beresņeva vadībā, un galvenā trenera amatā mēnesi pirms čempionāta sākuma iesēdās Pjotrs Vorobjovs. Krievu speciālists bija skarbu metožu cienītājs, hokejisti nometnē atgriezās pie padomju laikā pieredzētiem pārbaudījumiem, taču izlietie sviedri nevainagojās ar ko ievērības cienīgu – desmitā vieta.

2021. gads arī iznāca savdabīgs – kovida pandēmijas dēļ neliels daudzums skatītāju tika ielaisti tribīnēs vien uz pēdējām spēlēm, un kosmisko biļešu cenu dēļ tās tāpat bija teju tukšas. 

Aizpērn pasaules čempionātā kovida pandēmijas ierobežojumu dēļ “Arēna Rīga” tribīnēs gozējās kartona hokeja fani.

Foto: Edijs Pālens/LETA / Latvijas Mediji

Galvenais treneris Bobs Hārtlijs pēc lidojuma Gagarina kausā (kļuva par KHL čempionu ar Omskas "Avangard") Rīgā ieradās kā nopūties balons un iepriekšējo gadu iedvesmojošā enerģija bija deformējusies, komanda ar veterāniem izskatījās smagnēja. Sākām ar vēsturisku uzvaru pār Kanādu, bet tālāk tikai viens panākums pār Itāliju un beigu tabulā – 11. vieta.

Praktiski visus 25 gadus elites divīzijā Latvijas izlase stumdījusies ap desmito pozīciju, ceturtdaļfinālu sasniedzot piecas reizes. Augstākā vieta – 7. Pirms šā turnīra nav daudz iemeslu domāt, ka varētu būt augsts lidojums, taču arī divās iepriekšējās reizēs, kad izlase iekļuva labāko astoņniekā (2009. un 2018. gadā), tam īsti nebija priekšvēstnešu.

Latvijas hokeja benzīna bāka izskatās pa pusei piepildīta – optimisti uzsvērtu, ka pa pusei pilna, pesimisti – pa pusei tukša. Šosezon Nacionālajā hokeja līgā uzspēlēja pieci Latvijas hokejisti – vārtsargi Elvis Merzļikins un Artūrs Šilovs, uzbrucēji Zemgus Girgensons, Teodors Bļugers un Rūdolfs Balcers.

Nu jau esam pieraduši pie lielāka mūsējo skaita NHL, taču vēl pirms pieciem gadiem starp haizivīm bija tikai Girgensons. Viņš ir viens no līgas līderiem nospēlēto spēļu skaita ziņā (625), komandai ne reizi neiekļūstot Stenlija kausā. Kāds kuram liktenis. Bļugers visas četras sezonas ar Pitsburgas "Penguins" bija izslēgšanas turnīrā, šoziem tika aizmainīts uz Vegasas "Golden Knights" un arī turpināja tradīciju, tikmēr "pingvīni" pirmo reizi kopš 2006. gada atvaļinājumā devās uzreiz pēc regulārā čempionāta beigām.

No kvinteta sezonu par veiksmīgu diez vai kāds uzskata, ja neskaita labu debiju lielajā līgā piedzīvojušo Šilovu, kurš aizvadīja piecas spēles ar labāku statistiku (90,8 procenti atvairītu metienu) nekā pieredzējušākie "Canucks" kolēģi. 22 gadus vecais latviešu vārtsargs bija pirmais numurs fārmklubā Amerikas hokeja līgā un savas iespējas izmanto labi. Tā bija arī pagājušā gada pasaules čempionātā izlases rindās, veiksmīgi aizstājot traumu guvušo Elvi Merzļikinu. Latvijas izlasē no NHL šosezon pieredzi guvušajiem spēlētājiem Rīgā izlasei palīdzēs Šilovs un Balcers.

Lauris Dārziņš vēl pērn spēlēja kopā ar Mārtiņu Dzierkalu, bet nu viņam dod padomus kā treneris.

Foto: Edijs Pālens/LETA / Latvijas Mediji

Eiropas leģions

No mūsu leģionāriem Eiropā vairāki bija zirgā. Uvis Balinskis kļuva par Čehijas čempionāta rezultatīvāko aizsargu (50 spēlēs 35 punkti), katrā no trim šajā valstī pavadītajām sezonām 26 gadus vecais ventspilnieks spēris solīdu soli uz priekšu, un nu viņam iespēju dos NHL klubs Floridas "Panthers". Čehijā Latvijas hokejisti labi kotējas – šosezon tur spēlēja 11, Roberts Bukarts jūtas kā zivs ūdenī – savā septītajā sezonā viņam personiskais rekords ar 51 rezultativitātes punktu 60 mačos. Kārlis Čukste dzēra šampanieti no Čehijas čempionu kausa.

Pēc iepriekšējā gada Pekinas olimpiskajām spēlēm par karjeras beigšanu Latvijas izlasē paziņoja kapteinis Kaspars Daugaviņš. Nu viņš pārdomājis – mājas čempionātā gribot uzspēlēt! 34 gadus vecais uzbrucējs šosezon labi spēlēja Vācijā, esot Izerlonas "Roosters" rezultatīvākajam spēlētājam (55 spēlēs 49 punkti).

Kaspars Daugaviņš būs Latvijas izlases kapteinis piektajā pasaules čempionātā.

Foto: Edijs Pālens/LETA / Latvijas Mediji

Rodrigo Ābols godam, proti, kā rezultatīvākais spēlētājs (41 punkts 51 spēlē), atvadījās no "Orebro", kur kopumā pavadīti pieci gadi. Deniss Smirnovs deviņu gadu posmu Ženēvas hokeja sistēmā noslēdza, palīdzot "Servette" pirmo reizi kļūt par Šveices čempioni.

Pasaules čempionātā nespēlējot diskvalificētajām Krievijai un Baltkrievijai, ceļš uz ceturtdaļfinālu ir vieglāks, taču pēc ranga Latvija (11.) grupā tāpat ir tikai piektā aiz Kanādas (2.), Čehijas (6.), Šveices (7.) un Slovākijas (8.).

Latvijas hokeja izlase un pasaules čempionāts šobrīd vairs nav tāda prece kā pirms gadiem 15, taču tas nenozīmē, ka situācija nevar ātri mainīties. Kā mēdz teikt treneri – tu esi tik labs, cik laba tev bijusi iepriekšējā spēle. 

Ar uzvarām var notušēt pret vērtību galda asajām malām uzsistos zilumus, taču – vai izdzēst?

Meita izvēlējās hokeju

Latvijas hokeja augšējam galam ir viela pārdomām, bet piramīdas apakšā viss notiek. Jaunākais punkts hokeja kartē ir Jēkabpils. 

Evija Plīruma un viņas jaunie hokejisti – meita Sofija un dēls Kristofers.

Foto: Edijs Pālens/LETA / Latvijas Mediji

Stāsta divu jauno censoņu mamma Evija Plīruma: "Kristoferam nupat palika pieci gadi, Sofijai vasarā būs astoņi. Meita ļoti gribēja slidot un aizgāja uz hokeju, brālis arī prasījās, viņš pirmo reizi uz ledus uzkāpa trīs gadu vecumā, tad bija par grūtu, bet pēc gada atkal izrādīja interesi. 

Pirmajā gadā salika spēlēt kopā ar divus gadus vecākiem, sākumā turnīros smagi zaudējumi. Tad nāca līdzvērtīgāki pretinieki, uzvaras, un tas vairo entuziasmu, sanāk mest uz vārtiem – prieks arvien lielāks. Esam ģimenē grafiku sakārtojuši, četras dienas nedēļā dzīvojam hallē, plus vēl turnīri. Taču mums prieks, ka viņiem ir nodarbošanās un patīk. Paši ar vīru neesam sportojuši, tomēr saprotam, ka bērniem tas vajadzīgs – ar kaut ko jānodarbojas, mājās sēdēt nav variants. Meita vēl gāja uz dejām, taču apvienot bija par grūtu un izvēlējās hokeju, trenējas arī klasesbiedrene.

Izmaksas ir lielas – treniņi abiem bērniem kopā 215 eiro mēnesī. Citās pilsētās pašvaldību sporta skolās ir lētāk, bet mums ir privātais klubs un ļoti mazs pašvaldības līdzfinansējums. Inventāra ziņā sākumā nāk pretī – dod to, no kā lielākie izauguši, mēs arī sapirkām par apmēram trīs simtiem, un nav tā, ka jāmaina ik gadu. Latvijas čempionāts ir bez maksas, citos turnīros jāsamaksā no 10 līdz 30 eiro. 

Gribējām nopirkt biļetes uz pasaules čempionātu, taču tās ir ļoti dārgas, lētāk ir aizbraukt ceļojumā nekā uz vienu spēli Rīgā. Skatīsimies televizorā, ceram sagaidīt pozitīvas emocijas – tas vairāk ir process, bērniem mācām, ka nav svarīgi vienmēr uzvarēt, jādara tas, kas patīk, ar degsmi. Zaudējums ir daļa no procesa.

Šķiet, ka agrāk pavasaros ap izlasi bija lielāka ažiotāža, pati apmeklēju pasaules čempionātu Ķelnē 2001. gadā, arī Rīgā 2006. gadā. Varbūt mazumā iet tāpēc, ka brīnumu nesagaidām – katru gadu apmēram vienādi rezultāti. Man interesantāk brīžiem paskatīties, kā spēlē Jēkabpilī vietējās zvaigznes vai bērni. Ja godīgi, kā latvietei ir sarūgtinājums par to, ka mūsu hokejisti turpina spēlēt un trenēt Krievijā, to noteikti neatbalstām."