Latvijas biatlonam izdzīvošanai sezonā nepieciešami 800 tūkstoši eiro

Dzīves paradokss – nāciju rangā Latvijas biatlona izlases ir augstākajās pozīcijās kopš 2008. gada (vīrieši 15. vietā, sievietes par vienu zemāk), bet federācijai jālūdz ziedojumi, lai aizvestu sportistus uz Pasaules kausa diviem pēdējiem posmiem Ziemeļamerikā.

“Teikšu atklāti – ir grūti,” intervijā “Latvijas Avīzei” atzīst Latvijas Biatlona federācijas (LBF) prezidents Kaspars Sakniņš.

Kāda šobrīd situācija ar ziedojumu vākšanu?

K. Sakniņš: Plānojam, ka uz Ziemeļameriku brauks visa komanda. Ceram, ka sanāks un ka tur savāksim nepieciešamos punktus nāciju rangam un nākamajā sezonā olimpisko kvalifikāciju varēsim sākt ar četriem dalībniekiem katrā dzimumā. Tad, vienam sportistam izkrītot, nesabrūkam kā kāršu namiņš. Paldies visiem, kas raduši iespēju palīdzēt! Esam palaiduši šo informāciju arī ASV latviešiem. Teikšu atklāti – ir grūti.

Līderi Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika dosies simtprocentīgi?

Par simts procentiem nevaru galvot, kamēr nav iekāpuši lidmašīnā. Ceram uz visiem, sliktākajā gadījumā mēģināsim aizsūtīt līderus.

Aicinājums ziedot bija izmisuma kliedziens vai ilgāk plānota ideja?

Valdē apspriedām visādas iespējas, šādi rīkojāmies aizpagājušajā gadā pirms jauniešu pasaules čempionāta ASV, citiem sporta veidiem redzētas līdzīgas akcijas.

Pirms sezonas plānojāt doties uz posmiem Ziemeļamerikā?

Jā, bija plānā, ka visa izlase dosies, apzinājām izmaksas. Strādājām pie finansējuma piesaistes, bet to nevar skaidri ieplānot, budžets nepildās tā, kā gribētos. Papildu izmaksas radušās saistībā ar jauno slēpju smērēšanas sistēmu, pirmajos Pasaules kausa posmos laika limita dēļ divi cilvēki nevarēja tikt galā, piesaistījām divus norvēģu speciālistus, un redzam, ka tas dod rezultātu.

Uzņēmumi atkrīt no labvēļu loka?

Līdzšinējie sponsori paliek, kāds – mazākā mērā, jo nav noslēpums, ka iepriekšējais gads uzņēmējiem nav bijis labākais. Varbūt jāmeklē vaina sevī, ka nemākam piesaistīt naudu. 

Finansiālā situācija noteikti ietekmēs gatavošanos nākamajai sezonai, bet strādāsim, lai varam to uzsākt ar pilnu komandu un kvalificēties olimpiskajām spēlēm ar divām stafešu komandām.

Jūsu palīgā sauciens ir kādā veidā saistīts ar pārmaiņām sporta finansēšanas sistēmā un to, ka Izglītības un zinātnes ministrija kavē valsts naudas izmaksu federācijām?

Spriežot pēc mums piešķirtās summas – ar to knapi varam sarīkot Latvijas sacensības. Turklāt prioritāte ir bērnu un jauniešu sports un pieaugušajiem šī nauda nerisina praktiski neko.

Kurā vietā prioritāro sporta veidu sarakstā ir biatlons?

Pagājušajā gadā bijām, šķiet, 28. vietā, jauno tabulu neesmu redzējis, bet paredzētā valsts nauda šim gadam ir 26 tūkstoši eiro. Tas ir bez Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) finansējuma, par kura apjomu nezinām, jo ministrija plāno izmaiņas. Mums minimālais sezonai nepieciešamais budžets ir 800 tūkstoši, no Starptautiskās biatlona savienības (IBU) varam dabūt maksimums 400, LOV sportistiem – 100 tūkstoši, ministrijas – 26. Atlikusī summa kaut kur jāatrod. Tas ir minimālisma variantā bez izšķērdībām.

Kā tu kā Talsu novada sporta skolas direktors vērtē šo 15 prioritāro sporta veidu sarakstu – viss objektīvi vai tomēr ir jautājumi?

Skaidrs, ka biatlons audzēkņu skaita ziņā nevarēs sacensties ar basketbolu, futbolu, vieglatlētiku. 

Es teiktu, ka vajadzētu dalīt – ja nosakām 15 prioritāros sporta veidus, tad ir piecas sporta spēles, pieci individuālie un pieci tehniskie, piemēram, biatlons, airēšana, riteņbraukšana.

Mani izbrīna, ka motosports un autosports ir virs peldēšanas.

Būtu interesanti papētīt, kādu dalībnieku skaitu norāda katra federācija. Nezinot precīzi, negribu to komentēt, lai ministrija izvērtē. Gribētu saprast, kur mums jāpieliek, lai būtu tuvāk prioritārajiem. Tautas biatlonu attīstām, piemēram, pilsētas svētkos, bet neuzskatām, ka viņus var saukt par sportistiem, tā ir sporta veida popularizēšana.

Nāciju rangā Latvija tik augstu nav bijusi kopš 2008. gada. Skaidrs, ka līderi velk vezumu, bet savu artavu iedod arī pārējie.

Tādā ziņā situācija ir ļoti laba, Andrejam lieliski rezultāti, Renārs Birkentāls vairākkārt ieskrējis punktos, stafetē izdodas iekļūt piecpadsmitniekā, vēl jauktā stafete, Baiba. Komentētāji internetā var spriest, kāpēc uz sacensībām jāvadā papildu cilvēki, bet viņi arī ar 80. vietu dod nāciju punktus. Lai Pasaules kausā katrā distancē varētu pieteikt četrus sportistus, rangā jābūt starp 17 labākajām. Tas ir svarīgi arī no finansiālā viedokļa, lai IBU dotāciju saņemtu par četriem, nevis trim sportistiem.

Andrejs un Baiba Nove Mesto labojuši savus pasaules čempionāta rekordus. Interviju publicēšu jau pēc jauktās individuālās stafetes. Tava prognoze – vai būs jādzer šampanietis?

Šampanieti var dzert gan aiz priekiem, gan bēdām. Būs jādzer!

Bet labs šampanietis!

Jā, cik nu katrs labu var atļauties. Domāju, ka būs pozitīvs iemesls.

Andrejam laiks slēpošanā ar katru distanci uzlabojas – 19., 13., 6.

Nevaru komentēt treniņu darba plānu, bet izskatās, ka pēc augstkalnu nometnes viņš atkopjas. Pēc jaunā gada jau bija ļoti augsti rādītāji, tāpat Eiropas čempionātā. Viņam arī pagājušajā gadā pasaules čempionāts izdevās teicams. 

Noturēt formu visu sezonu ir ļoti sarežģīti, lai gan ir pāris brīnumbērnu, kas to spēj. 

Progress šaušanā? Kā Andrejs pats saka – viss nāk ar darbu, spēj izanalizēt kļūdas, pieredze krājas, un redzam, ka ir tuvu izcilam rādītājam, guļus šaušanā šosezon 95 procenti.

Pārējiem ar šaušanu ir, kā ir.

Daudz kas ir galvā, jābūt pārliecībai. Nevar pateikt – turi šauteni kā es un noteikti trāpīsi. Tā tas nestrādā ne jauniešos, ne pieaugušajos. Pamatus var iemācīt, bet tālāk nāk individuālas lietas un jāiegulda liels darbs, lai atkostu nianses.

Sanita Buliņa slimības dēļ pasaules čempionātā nav startējusi. Vai sievietēm sanāks stafetes komanda?

Ceram, ka sanāks, tāpēc viņu arī pietaupa. Ja nejūtas vesela, individuālajās distancēs nav jēgas skriet. Vīriešiem teorētiski varētu kādu nomainīt, jo kvalifikāciju izpildījis arī Gints Lūsis, bet meitenēm nav maiņas.

Renārs Birkentāls pagājušajā gadā pēc federācijas nesaskaņām ar viņa treneri Māri Čakaru zaudēja Nacionālo bruņoto spēku atbalstu un bija lielās pārdomās, vai turpināt karjeru. Kāds šobrīd ir viņa noskaņojums un apņēmība?

Cits risinājums šobrīd nav rasts – vai uz iekšlietu struktūrām vai kur citur. Iztiekam ar Latvijas Olimpiskās vienības finansējumu, Renāram un Baibai ir SOK atbalsts, pašvaldības. Kad runājām ar Renāru, bija gatavs cīnīties tālāk. Mēs meklēsim iespējas, bet galvenais ir pašam gribēt. Ja regulāri tiec labāko trīsdesmit vidū, iztiku var nopelnīt, ja ne – tad ir grūti.

Latvijas komandas pārstāvji slavē slēpju meistaru Reini Korsūnovu, kuru pie sevis labprāt redzētu arī citas izlases.

Reinis ir galvenais smērētājs, palīdz Edgars Piksons, Ilmārs Bricis nāk talkā ar testēšanu un slēpju izvēli, papildus piesaistīti norvēģi Pērs un Ole Treterudi, kuri strādājuši Norvēģijas izlasē un ir lietas, ko zina vairāk nekā mēs. Reinim pagājušajā gadā bija piedāvājumi, vienojāmies, ka paliek ar mums. Liels pluss, ka viņš var palīdzēt arī kā treneris.