Šodien, Valsts valodas dienā mēs varam atcerēties, ka līdzās ekonomiskajai situācijai, nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanai, dabas un vides aizsardzībai, tiesiskuma aizstāvībai un cīņai pret nekontrolētu imigrāciju Latvijas teritorijā, viens no vadošajiem spēkiem mūsu Atmodā bija mūsu tautas cieša un nerimstoša griba neatdod aizmirstībai mūsu skaisto un bagāto latviešu valodu.
Krievijas okupācijas laikā mums bija attīstīta latviešu valodas akadēmiskā pētniecība, grāmatniecība, valodas zinātne, taču to nomāca komunistiskā totalitārā režīma prakse izskaust latviešu valodu no visām dzīves sfērām – valsts pārvaldes, pakalpojumiem, augstākās izglītības. Rīgā nevarēja studēt, nevarēja iepirkties bez svešvalodas lietošanas ikdienā. Āzijas migranti masveidā tika tīši iepludināti un aroganti atteicās iekļauties mūsu kultūrā. Pazīstams ir tēlainais salīdzinājums, ka Maskava latviešu valodai bija sagatavojusi drīzas bēres, guldot zārkā kāzu tērpā. Neatkarības kustība daudzviet guva dzinuli tieši pateicoties šīm lingvistiskās ainavas rusifikācijas šausmām. Latviešu valoda uzvarēja.
No skolas katrs atceramies, ka «Kam sirds nelec jo līksmi, latvju vārdus dzirdot, tam tārps sagrauzis sirdi. Un, ja Tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka Tu neesi vaļīgs, svabads zināšanu māceklis, bet vai nu savas maizes kules vai cita kunga vergs,1» pirms vairāk nekā simt piecdesmit gadiem Tērbatas Latviešu vakaros sacīja Atis Kronvalds.
Tāpēc šodien, 15. oktobrī aicinu lūkoties uz šo 35 gadus ilgstošo ceļu tā, lai apzinātos, ka mūsu tautas uzvara Atmodā ir atnesusi daudz veiksmes mūsu valodas aizsardzībai un izaugsmei, nodrošinājusi tās statusu publiskajā sektorā, pārvaldībā, bruņotajos spēkos, iekšlietu struktūrās, gandrīz pilnībā arī tiesās, taču valodas aizsardzības regulējuma manifestais apjoms savu ceļu sācis pirms 35 gadiem un beidzis pirms 25 gadiem. Būtiskākais sasniegums pēdējos divdesmit piecos gados ir pāreja uz valsts valodu vispārējā izglītībā, atsevišķi valodas aizsardzības elementi augstākajā izglītībā un zinātnē, kā arī nule virzītā normatīvā iniciatīva darba tiesībās. Taču pati likuma stagnācija, iekonservēšanās deviņdesmit gadu realitātē neliecina, ka visi valodas politiku ietekmējošie pilsoņi būtu kļuvuši vaļīgi zināšanu mācekļi, kam sirds valodas lietā jo līksmi lektu.
Valsts valodas likums2 kopš tā pieņemšanas 1999. gada 9. decembrī nav grozīts. Tas ietver virkni terminoloģisku anahronisku un šobrīd nepieņemamu politisku kompromisu. Mēģinājumu ar Terminoloģijas likuma palīdzību pēc līdzības ar 2004. gada 22. aprīļa likuma «Par likumu vai atsevišķu to normu spēkā esību saistībā ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai»3 parauga precizēt vienu no daudziem valodas politikas pārvaldes jautājumiem noraidīja, atsaucoties uz vienošanos nekad neatkārtot Latvijas Republikas leģistikai neatbilstošu praksi. Taču likums ir jāpadara laikmetīgs. Minēsim tikai vienu piemēru. Likumā noteiktais valsts valodas politikas pārvaldes modelis, kas veidots pirms laikmetīgas valsts pārvaldes ieviešanas Latvijas Republikā un izpratnes par valsts pārvaldes jautājumiem izveidošanās, ir arī galvenais iemesls esošajiem valsts valodas politikas pārvaldes modeļa trūkumiem. Vēsturisku apsvērumu dēļ jāatgriežas laikā, kad veidots Valsts valodas centrs. 1989. gada 5. maijā pieņemtais Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valodu likums,4 vēlāk saukts Latvijas Republikas Valodu likums, zaudēja spēku ar Valsts valodas likuma spēkā stāšanos 2000. gada 1. septembrī. LPSR Valodu likuma 21. pants paredzēja: «Valodu likuma ievērošanu republikā pārrauga Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Valodas komisija, bet rajonos (pilsētās) – attiecīgās Tautas deputātu padomes.» Tātad Valsts valodas likuma 26. panta pirmās daļas valoda, nosakot pārraudzību pār likuma ievērošanu, turpina vēl LPSR Valodu likumā ietverto. Pirmais LPSR Augstākās Padomes Prezidija Valodu komisijas sastāvs noteikts ar Augstākās Padomes Prezidija 1989. gada 22. septembra lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija Valodu komisijas izveidošanu», kur priekšsēdētāja amats uzticēts Imantam Daudišam – LPSR Augstākās Padomes Prezidija sekretāram, bet vietniecība uzticēta Ainai Blinkenai – LPSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta direktora vietniecei zinātniskajā darbā.5 Valsts valodas centrs 1992. gada februārī izveidots Jāņa Dinēviča kā valsts ministra aparāta ietvaros. Ministru Padomes 1992. gada 31. jūlija lēmuma Nr. 303 «Latvijas Republikas Valsts ministra aparāta nolikums» 2. punktā ir paredzēts, ka Valsts ministra aparātā ir septiņas struktūrvienības – Valdības informācijas dienests, Sabiedrisko lietu un teritoriālās informācijas nodaļa, Socioloģisko pētījumu un prognozēšanas dienests, Valsts ministra aparāta arhīvs, Valsts valodas centrs, Bruņoto spēku izvešanas kontroles birojs, Pilsonības un imigrācijas departaments (ar juridiskas personas statusu).6 Tādējādi Valsts valodas centrs sākotnēji veidots kā ministrijas līmeņa struktūrvienība, bet, spriežot pēc citu struktūrvienību satura, Valsts valodas centram piešķirta ārkārtēja nozīme valsts neatkarības atgūšanas procesā.
Valsts valodas politikas pārvaldē ir neatbilstības valsts pārvaldes iekārtas pamatprincipiem, bet centieni panākt atbilstību nav atbilstošā hierarhiskā līmenī aizsargāti, tādējādi valsts valodas politikas joma ir neatbilstoši izkopta, atbildības jomas ir neskaidras un plūstošas un valsts valodas kā satversmiskas pamatvērtības vieta un nozīme ir pakļauta riskiem, ko nosaka vāja institucionālā sistēma un būtisks finansējuma trūkums. Ievērojot minēto, lai sasniegtu laikmetīgus un Latvijas Republikas tiesiskajai sistēmai atbilstošus tiesiskos risinājumus valsts politikas jomā, ir jāveic Valsts valodas likuma grozījumi un budžeta politikas izmaiņas. Taču institucionālas normas nav vienīgie veicamie grozījumi.
Mēs visi apzināmies, ka 1999. gada 9. decembra likums ir sens politisks kompromiss starp Latvijas Republikas nacionālās drošības un valsts valodas aizsardzības patiesām interesēm, no vienas puses, un mūsu Rietumu sabiedroto toreizējo pārstāvju ieteikumiem, kuri tika ņemti vērā nevis tāpēc, ka tie būtu sociolingvistiski pareizi, zinātniski pamatoti vai loģiski, bet vienīgi politiskās tālredzības vārdā, lai neapdraudētu Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas līguma aliansē, no otras puses. Neanalizējot, vai šī rīcība, šī toreizējo politiķu rīcība bija atbilstoša, mums ir jāsecina, ka šis normatīvais regulējums kopīgajā 35 gadus ilgajā latviešu valodas aizsardzības ceļā nav radījis nedz izcilu, nedz labu, nedz pieņemamu valodas realitāti Latvijā. Īsumā – normām jābūt stingrākām, regulējumam plašākam, aptverot vairāk sociolingvistisko funkciju. Mums visiem ir labi saprotams, ka publiskajā valodas situācijas kopšanā akcents ir nevis uz ortogrāfiju, sintaksi vai pat stilu, bet valodas lietojumu un izrietošo valsts valodas noturības prognozi. Tēlaini varam vērtēt, ka mēs taču atceramies, kā vārda slīpējuma meistars Blaumanis reiz mīļi zobojās par Poruka negludumiem, taču šobrīd abus atceramies nevis kā pretmetus stila tīrībā, bet kā komplimentāru, savstarpēji papildinošu latviskuma esenci; Konrāda Bulāna strīda karstumā par tulkošanos teiktais Blaumanim, ka dzejnieks esot vien priekš savas tautas, šodien ir daudz aktuālāks par to, kādas grubuļainas formas būtu izmantojis Poruks. Man ir daudz valodas izteiksmes problēmu, sintaktisku kļūdu, bet tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir valodas lietojums un īpaši publiskais lietojums. Mēs labi zinām, kuras abas valodas ir nozīmīgākās latviešu valodas konkurentes Latvijas lingvistiskajā telpā, kā arī to, kāpēc vēsturiski vienu no tām saistām ar starptautisko tiesību pārkāpumiem, kara noziegumu un Satversmē ietverto komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu. Apzināmies, ka valodām, kuras ir konkurentes, ir lielāks runātāju skaits globāli un augsta ekonomiskā vērtība, ka vienai no tām ir tradicionāls lietojums globāli, otrai reģionāli. Šādos apstākļos ir objektīvi nepieciešami adekvāti kompensācijas mehāniski, no kuriem daļai jābūt normatīvi ierobežojošiem un piespiedu sociāliem mehānismiem. Lai arī kopumā Valsts valodas likums nodrošina tiesisku pamatu integrācijai uz latviešu valodas pamata, mums ir acīmredzami, ka valsts valodas lietošanai ir negatīva dinamika virknē sociolingvistisko jomu, tajā skaitā akadēmiskajā vidē, zinātnē, izklaides pakalpojumos, virknē sadzīves pakalpojumu, tīmekļa pakalpojumos, tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēju darbā un citās jomās. Protams, mums pat svētku reizē nav jānoliedz, ka akmeni var mest arī pašu latviešu lingvistiskā uzvedības dārziņā. Taču kā jebkurš deviantoloģijas fenomens arī šis ir novēršams kompleksi – mums ir jāatzīst, ka ar sekmēšanas un veicināšanas programmām ir par maz, 35 gadu pieredze liecina, ka ir nevis vairāk jāveicina valodu apguve, bet gluži vienkārši vairāk jāprasa lietojums. Viens no negatīvās dinamikas apturēšanas veidiem un lingvistiskās attieksmes maiņai ir detalizētāka sociālās un lingvistiskās ainavas regulēšana likumā. Jāgroza likums, paredzot stingrākas prasības valsts valodas lietošanai, piemēram, prasība visu komercsabiedrību valžu un padomju locekļiem, visu universitāšu akadēmiskajam un vispārējam personālam, visu profesiju visiem nodarbinātajiem pēc noteikta līmeņa valsts valodas prasmes. Starpkaru pieredze šajā jomā mums nav paraugs. Pētījumi norāda, ka situācija radikāli atšķiras no laika pirms deviņdesmit gadiem, kad varēja atļauties tādu vaļību kā valdības ministru prezidenta un iekšlietu ministra Marģera Skujenieka vadībā 1932. gada 18. februāra ultraliberālus Satversmes 81. panta kārtībā izdotos noteikumus ar likuma spēku, kas noteica, ka līdz 1935. gadam pašvaldību orgānu sēdēs vēl drīkstot lietot svešvalodas7. Uzskatu, ka līdzšinējā valsts valodas politika ir bijusi nepamatoti iecietīga un nepamatoti lēnprātīga, kas apdraud nacionālo drošību.
Mums kā nezinātniskas ir jāatmet visas kosmopolītiskas vērtību relativizācijas un klaiņojošās marksisma ideologu stila tēzes par masveida valsts finansētu migrantu apmācību kā panaceju valsts valodas noturībai. Darbaspēka politikā etnolingvistiskajā aspektā pienākumu definēšana un prasību izvirzīšana ir prioritārs instruments, bet valodu kursi – sekundārs. Pilnīgi nevienam nav liegts tīmekļa tiešsaistē apgūt itāliešu vai latviešu valodu, imigrantu valodas apmācība nav primāra valsts funkcija. Valsts funkcija ir likuma ierobežojumi un tie unikālie administratīvi procesuālie mehānismi, kas ir tikai valsts rīcībā, ar kuriem var personas ar augstākas ekonomiskās vērtības valodu zināšanām vai jebkuru citu valodas portretu piespiest publiskajā telpā lietot valsts valodu – latviešu valodu – gan veikalā, gan piegādē, gan uzņēmējdarbībā, gan izkārtnēs, gan tiešsaistes saziņā, gan akadēmiskajā katedrā augstskolā, gan aviokompānijas valdē un citur. Jā, šeit slēpjas juridiski izaicinājumi, taču tāpēc ir izveidota īpaša iestāde – Valsts valodas centrs –, kas būtu jāstiprina ar komandu spējīgu juridiski gatavot uzņēmējdarbības vides, pakalpojumu sfēras, kriminālprocesa, augstskolu nozares un arī publiskās ārtelpas latviskošanu. Tās ir kompleksas Valsts valodas likuma, Darba likuma, Augstskolu likuma, Zinātniskās darbības likuma, Valsts pārvaldes iekārtas likuma, Ārstniecības likuma, Kriminālprocesa likuma, Publiskās personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrības pārvaldības likuma izmaiņas, kas mums ir jāvirza saskaņā ar sociolingvistikas zinātni, valodas politikas ekspertiem, nevis kreisiem ideoloģiskiem saukļiem.