Vai viegli satikt pašam sevi? Atbildi meklē jaunā aktrise Zanda Mankopa

16. oktobrī Daugavpils teātrī pirmizrāde – režisors Oļegs Šapošņikovs iestudējis laikmetīgu teātra spēli latgaliski pēc norvēģu dramaturga Juna Foses lugas "Kāds noteikti atnāks". Galvenajā lomā – talantīgā jaunā aktrise Zanda Mankopa.

Juns Fose ir 2023. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts, balva piešķirta "par viņa inovatīvajām lugām un prozu, kas dod balsi vārdos neizsakāmajam", nereti viņš tiek dēvēts par norvēģu literatūras jauno Henriku Ibsenu.

Kā vēstīts Daugavpils teātra aprakstā, lugas nokļūšana Daugavpils teātra repertuārā neesot nejaušība, jo Fose savus darbus raksta jaunnorvēģu valodā (nynorsk), kuru rakstībā lietojot vien aptuveni desmit procenti Norvēģijas iedzīvotāju. "Iestudējums "Kaids nūteikti atīs" ir solis uz to, lai būvētu tiltiņu starp jaunnorvēģu un latgaliešu valodu un to nesējiem, kuriem ir daudz kopīga," uzsver Daugavpils teātris.

Juns Fose par savām lugām esot teicis, ka tām nākot par labu, kad varoņu emocijas esot "cieši aizvērtas ar vāku un zem tā vārās". Tāpēc, uzrunājot "Kaids nūteikti atīs" galvenās lomas atveidotāju aktrisi Zandu Mankopu, "Kultūrzīmes" mēģināja saprast, kas vārās Daugavpilī.

Zanda Mankopa: "Skatītājam iestudējumā būs iespējams uz sevi paskatīties no malas un saprast, pie kādām sekām var novest nerūpēšanās par sevi, savu mentālo veselību."

Foto: No personiskā arhīva

– Kāda gaidāma norvēģiski laikmetīgā teātra spēle Daugavpilī?

Z. Mankopa: – Viens ir būt visā iekšā, dzīvot ar savu izrādes tēmu un darbību, tomēr tādējādi nevar redzēt kopējo ainu. Tāpēc gaidu, kā izrādi uztvers skatītāji. Ceru, ka publikai iestudējums liksies interesants un iedarbosimies vismaz uz kādu maņu, ja ne uz sajūtām, tad noteikti uz redzi un dzirdi.

Esam daudz strādājuši, gatavojoties izrādei, mums pat izdevās aizlidot uz Norvēģiju, un, lai gan tur bijām tikai divas dienas, tas bija ļoti vērtīgi. Bija būtiski uzzināt par norvēģiem vairāk, lai savos personāžos varētu parādīt norvēģu mentalitāti, saprast, kā viņi dzīvo un uztver lietas, skatās uz pasauli. Izrādes stāstā ļoti svarīga loma ir arī Norvēģijas dabai, ļoti palīdzēja tās ieraudzīšana pašiem savām acīm. Tagad, esot iekštelpās uz mūsu skatuves un runājot par Norvēģijas dabu un cilvēkiem, ļoti spēcīgi varam atsaukt atmiņā un acu priekšā to, ko redzējām. Bijām Bergenā, kas atrodas netālu no dramaturga dzimtās puses, un interesanti, ka, aizejot līdz teātrim, uzzinājām, ka nedēļā, kad tur bijām, plānota pirmizrāde šim pašam darbam, tā likās tik jauka sakritība! Tiesa, aizbraucām agrāk un izrādi neredzējām, bet brauciens bija tiešām vērtīgs.

– Daugavpils izrādē runāsiet latgaliski, savukārt oriģināls esot sarakstīts jaunnorvēģu valodā…

– Jā, šajā valodā runājot ap desmit procentu Norvēģijas iedzīvotāju, arī Bergenas iedzīvotāju vairākums. Norvēģijā gan dažādu dialektu esot daudz, varot gadīties, ka norvēģis norvēģi pat nesaprot!

Mēs runāsim latgaliski. Lai gan nāku no Rīgas, pa pusei esmu latgaliete, no Latgales nāk mana mamma, un valodu esmu dzirdējusi jau no bērnības. Tiesa, nevaru teikt, ka mana sarunvaloda būtu pavisam tekoša, bet visu saprotu, tajā viegli arī lasīt tekstu un iemācīties lomu.

– Bet vai teikto sapratīs skatītāji?

– Tas tiesa, var jau gadīties, ka kādus vārdus nesapratīs, tomēr latgaliešu valoda ir ļoti līdzīga latviešu valodai. Var jau būt, ka tiem, kuri to nemaz neprot, radīsies kādas grūtības, tomēr domāju, ka ikviens skatītājs spēs sajust atmosfēru un galveno jēgu tam, par ko runājam izrādē. Bieži vien taču tam, lai saprastos ar otru, nav vajadzīgi ne vārdi, ne valoda. Saprasties var, arī vērojot vien darbību, žestus, intonāciju.

– Izrādes nosaukums "Kaids nūteikti atīs" uzrunā, liekot jautāt, kas tad būs tas, kurš atnāks?

– Vai tā būs kāda fiziska persona, kas nāks un darīs sliktu, vai arī tas būs "kāds", kurš atrodas mūsos? Kāds, kurš var sākt valdīt pār mums, mūsu dzīvi, bet ar to nevaram vai dažreiz negribam tikt galā, pieņemam, ka var jau dzīvot tāpat, bet tad būtu jārēķinās, pie kā tas var novest.

Izrāde jau nav par veselīgajām bailēm vien, tajā diezgan runājam par neveselīgu mentālo stāvokli, tādu, kas jau kļuvis par problēmu, slimību. Skatītājam iestudējumā būs iespējams uz sevi paskatīties no malas un saprast, pie kādām sekām var novest nerūpēšanās par sevi, savu mentālo veselību. Pirmkārt, kas var notikt ar pašu un kas – tieši tāpēc, ka dzīvo savā neveselīgajā iekšējā pasaulē, – var notikt ar blakus esošajiem līdzcilvēkiem.

Tekstā ir tik skaisti uzrakstīts, ka aizbrauksim divatā projām no visiem, no visa un dzīvosim laimīgi. Tas skan tik romantiski, bet patiesībā tā ir kā slēpta bēgšana no problēmām. Nav taču iespējams cerēt, ka, aizbraucot prom, izgaisīs arī problēmas… Pat tā aizbēgot, vienu cilvēku tomēr satiksim, proti, satiksim paši sevi.

– Kāda ir Daugavpils teātra publika?

– Varu teikt – tie ir mūsu skatītāji, tiesa, viņi ir ļoti dažādi, bet, esot teātrī, mums visiem kopā rodas tāda kā māju sajūta. Tie, kas sēž zālē, aktierus dzird, saprot un jūt, turklāt mūsu publika nekad nebaidās reaģēt. Uz teātri nāk latvieši, krievi, poļi, lietuvieši un baltkrievi, nāk it visas tautības, kādas vien Daugavpilī un tās apkārtnē dzīvo.

– Kā ikdienā izjūtat daudzo valodu līdzās pastāvēšanu?

– Šobrīd jau esmu pieradusi, bet, kad pirms desmit gadiem atbraucu mācīties un strādāt Daugavpilī, ļoti izjutu krievu valodas dominanci un tas sagādāja grūtības, jo toreiz to nemācēju teju nemaz. Ar laiku gan pieradu, un tagad liekas, ka latviešu un krievu valoda atrodas zināmā līdzsvarā. Lai gan krievu valodu dzird joprojām, zinu daudzus, kuri iemācījušies, mācās un ikdienā arī runā latviski. Esmu dzirdējusi, ka citās pilsētās, arī Rīgā, gan notiekot tāda kā iespītēšanās, paziņojot, ka viss vienalga un runās vien krievu valodā. Te tā nav, turklāt esmu pamanījusi, ka iedzīvotāji ir ļoti pretimnākoši un, pat ja viens otra valodu īsti nemāk, tomēr cenšas saprasties, nav ne aizspriedumu, ne negāciju.

Zinu, ka Rīgā šo mierīgo līdzāspastāvēšanu neizprot, pati jau reiz atbraucu no galvaspilsētas ar tādu bagāžu, kādu biju saklausījusies. Toreiz domāju, ka, lūk, es gan Daugavpilī runāšu latviski vien un man būs vienalga, ja kāds nesapratīs. Tomēr, dzīvojot šeit, esmu atzinusi, ka nebūt nav tā, kā to reiz dzirdēju Rīgā, proti, ka Daugavpilī viss esot slikti un cilvēki esot teju ļauni…

– Vai Daugavpilī varētu izdzīvot, tirgū un veikalā runājot latviski vien?

– Jā, pavisam noteikti. Arī es taču šeit dzīvoju, tiesa, ja ir vajadzība, spēju runāt krieviski, taču esmu pārliecināta, ka, pat nezinot krievu valodu, pavisam mierīgi varētu izdzīvot arī ar latviešu valodu. Saprasties un saprast nebūtu nekādu problēmu, nenotiktu tā, ka vajadzētu dzīvot četrās sienās. Nemaz nerunājot par teātri, latviski Daugavpilī notiek daudz pasākumu, turklāt, kā jau teicu, cilvēki ir ļoti pretimnākoši un, pat ja nezinās viens otra valodu, tik un tā izveidosies saruna un sapratne.

– Bet vai cittautiešus uzrunā pasākumi, kas notiek latviešu valodā?

– Protams, turklāt vairākums jau notiek tieši latviski.

– Cik liela nozīme pilsētā ir teātrim, uz ko aicināt savus skatītājus?

– Liela, turklāt esam vienīgais lielais Latgales teātris, pie mums brauc skatītāji no plašas apkārtnes. Pie mums nāk visu vecumu skatītāji, arī tiešām daudz skolēnu un studentu, piedalāmies programmā "Latvijas skolas soma", un pie mums bērni brauc ne vien no pilsētas, bet arī no attālākām vietām. Esmu ļoti priecīga te strādāt un priecājos, ka skatītājiem varam sniegt atpūtu un atslēgšanos no ikdienas.

– Cik tālu no Rīgas jūtaties garīgā nozīmē?

– Rīga jau vienmēr paliks kā vieta, kur piedzimu un dzīvoju pirmos divdesmit gadus, to no manis ārā neizņems, bet laikam tomēr Rīgu esmu palaidusi vaļā, vairs to nesajūtu kā savu vietu. Esmu jau daudz teikusi, ka toreiz, atbraucot uz Daugavpili, sajutu, ka vēlos dzīvot tieši šeit, jo te ir mierīgāk, labāk, un tā arī ir. Tiesa, dažkārt priecājos aizbraukt uz Rīgu, tur dodamies viesizrādēs, reizumis braucu arī pastaigāt un pavērot cilvēkus, atmosfēru, bet tā ir vien vieta, pēc tam vēlos atgriezties atpakaļ Daugavpilī.