"Rupuči" runā, dzied un blēņojas latgaliski. Saruna ar mūziķi Kristapu Rasimu

Viss sākās ar dzejnieces Ilzes Spergas dzejoļiem bērniem latgaliski, kas 2021. gada izskaņā pārtapa skaistā grāmatā "Vuškeņa iz pļovys" ar Līgas Romančukas ilustrācijām (izdevējs: biedrība "LgSC", kas ir tagadējā latgalīšu kulturys kusteiba "Volūda").

Septiņi no piecpadsmit dzejoļiem uzsāka dzīvi kā skanīgas dziesmas, jo līdz ar grāmatu tika izdots arī digitāls mūzikas albums bērniem "Vuškeņa iz pļovys". Mūzikas autors ir Kristaps Rasims, kurš dziesmas iedziedājis kopā ar saviem bērniem Terēzi un Ernestu, apvienojoties bērnu un ģimeņu grupā "Rupuči". 

Albums ir pieejams videoformātā "YouTube", "Spotify" un citās straumēšanas platformās. "YouTube" ir pieejami divi dziesmu varianti – var dziedāt līdzi ar grupu "Rupuči" vai arī izmantot karaokes versiju tikai mūzikas pavadījumā.

Grāmata un mūzikas albums bērniem "Vuškeņa iz pļovys" ir saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2021", albums bija arī viens no mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2023" pieciem nominantiem kategorijā "Mūzikas albums bērniem".

Grupa "Rupuči" koncertē visā Latvijā. Pagājušā gada novembrī īpašs notikums bija koncerts Latgales vēstniecībā "Gors", savukārt jau 6. maijā grupa aicina uz koncertu Rīgā VEF Kultūras pilī. Tie, kas seko grupas aktivitātēm, zina, ka patiesībā viņi ir četri dalībnieki, jo uz skatuves parādās arī Lācis NoMeža – īpašs tēls, kuram par visu ir savs viedoklis. Koncertos valda dzīvespriecīga noskaņa, kas pielips gan maziem, gan lieliem apmeklētājiem, turklāt, pat ja nezini latgaliešu valodu, pēc koncerta noteikti dungosi dziesmas latgaliski, jo melodijas ir varen lipīgas.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par bērnu un ģimeņu grupu "Rupuči", kas, kā jūs paši par sevi sakāt, ir profesionāli diletantiska organizācija, kas rada mūziku bērniem no diviem līdz deviņdesmit diviem gadiem!

K. Rasims: Grupa radās, kā jau tas parasti notiek, konkrētu mūzu un apstākļu sagadīšanās rezultātā. Edeite Laime no latgaliešu kultūras kustības "Volūda" man piedāvāja vienai brīnišķīgai dzejoļu grāmatai uzrakstīt dziesmas, ko ar lielāko prieku arī piekritu izdarīt. Mājās ar saviem bērniem – meitu Terēzi un dēlu Ernestu – bieži izklaidējāmies tādā radošā formā: gan dauzījāmies, gan daudz ko smieklīgu darījām kopā. 

Tad nu vienā no pēdējiem kovida lokdauniem – 2021. gadā – arī nolēmām ierakstīt šīs dziesmas. Iepatikās, sākām arī video filmēt.

Tikko parādījās pirmās dziesmas, man sāka rakstīt no bērnudārziem un skolām. Un, kas ir interesanti, ne tikai no Latgales. Mūsu pirmais oficiālais koncerts bija dzimtajā Kārsavā, bet otrais notika Kuldīgā. Šķiet, nav bijis tāda novada, kurā nebūtu spēlējuši vismaz vienu reizi. Pagājušā gada novembrī mums piedāvāja sarīkot lielu pasākumu Latgales vēstniecībā "Gors". Bija pilna zāle ar apmeklētājiem no diviem līdz deviņdesmit diviem gadiem – tieši tā, kā bija paredzēts. Šajā laikā ir daudz kas labs izdarīts, daudz ideju, ko gribam īstenot.

Kādēļ tāds grupas nosaukums?

Es abus tā arī saucu – Ernest, Terēze, rupuči, nāciet šurp! Rupuči skan tad, kad viņi neklausa, bet mīļvārdiņā abus saucu par burbuļiem. Šis projekts, manuprāt, ir superīga iespēja, kā pavadīt laiku kopā ar bērniem. 

Loģiski, ka mums mājās ir muzikāla atmosfēra, abi bērni mācās mūzikas skolā, bet nevienā brīdī neesmu viņiem uzspiedis muzicēšanu. 

Mājās improvizējot un dauzoties, abi iepazina mūziku un sāka vairāk interesēties par to.

Pērn Latgales vēstniecībā "Gors" notikušo koncertu var saukt par pirmo lielo notikumu grupas dzīvē.

Mums visi koncerti ir vienlīdz svarīgi. Bet, protams, tehniskā ziņā šis koncerts atšķīrās – bija videoprojekcijas, dzīvais mūziķu sastāvs, scenārijs.

Nu jau pavisam drīz – 6. maijā – uzstāsieties VEF Kultūras pilī.

Jā, pēc koncerta Latgales vēstniecībā "Gors" daudzi prasīja, vai Rīgā neuzstāsimies. Tad nu nolēmām arī te uzrīkot koncertu. Ar ko tas atšķirsies no koncerta, kas notika Rēzeknē? Mūsu dzimtā un ikdienas valoda ir latgaliešu, bet, domājot par to, ka ne visi Rīgā visu sapratīs, spēlēsimies ar valodām un mēģināsim bērniem šo to arī iemācīt, lai kāds Rīgas jaunietis, kādreiz aizbraucot uz Latgali, mācētu arī ko latgaliski pateikt.

Kādas atsauksmes par jūsu uzstāšanos ir citviet Latvijā, kur latgaliešu valoda ikdienā nav dzirdama?

Citviet Latvijā, piemēram, Rundālē, Kuldīgā vai Valmierā, kur zinām, ka 95% gadījumu vispār nedzird latgaliešu valodu, protams, ar auditoriju sarunājamies latviski, bet dziesmas dziedam latgaliski. 

Mūzika ir starptautiska valoda, un patiesībā, izrādās, visi visu ir sapratuši. Vispirms jau klausītājiem iepatīkas dziesmas, tad viņi ieklausās, par ko tur dzied.

Radošais projekts sākās, pateicoties bērnu dzejoļu grāmatai latgaliski. Vai tavi bērni lasa grāmatas latgaliski?

Ikdienā mājās runājam latgaliski, lai arī sieviņa Baiba nāk no Jelgavas puses un mums ir tāda bilingvāla latgaliski–latviska atmosfēra mājās. Jā, bērni raksta un lasa latgaliski. Latgaliešu literatūras ir tik daudz, cik tās ir, un es, protams, priecātos, ja būtu vairāk. Bērni ir noklausījušies visus iespējamos audiomateriālus latgaliski. Latgales kultūrā viņi nejūtas sveši.

Joprojām ir maz satura latgaliski bērniem. Var teikt, ka šobrīd "Rupuči" daļēji aizpilda šo tukšumu. Vai top kas jauns?

Mums ir daudz ideju. Tikai šobrīd ir viena tāda maza problēma jeb dabisks process – bērni aug, un Ernestam šobrīd sākas balss lūzums. Bet mums ir dažādi plāni, tāpēc sekojiet līdzi mūsu sociālajos tīklos un visu uzzināsiet.

Daudzi tevi zina kā grupas "Bez PVN" mūziķi, bet tu esi arī aktieris un pasākumu vadītājs. Ko dari šobrīd?

Šobrīd strādāju pie nākamā radio projekta, kurā varēsim dzirdēt "Latgales prozas lasījumu" autorus, tie būs Annele Slišāne, Egita Kancāne, Raibīs un Valentīns Lukaševičs. Atšķirīgi prozas darbi, kuri pārtapuši radiolasījumā. 

Kā smejamies, turpinām iesākto darbu – vispirms ierakstījām Ilzes Spergas stāstu krājuma "Dzeiveiba" radiolasījumu piecās daļās, tad tapa Alda Bukša kriminālromāna "Bruoli" radioiestudējums. 

Bet ikdienā darbojos pasākumu industrijā, nāk vasara – kāzu laiks, notiek dažādi citi pasākumi, tāpat arī darbojos savā ierakstu studijā.

Pirmā kriminālromāna latgaliski "Bruoli", kura autors ir Aldis Bukšs, radioiestudējums šogad saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2023". Tu biji iestudējuma vadītājs, režisors, komponists. Projektu īstenoja liela komanda. Kādas ir sajūtas, kad tāds vērienīgs projekts nonāk pie klausītājiem?

Ar kādu vēzienu atvēzējies, tik tāls tas metiens ir. Romāns ir kolosāls, iesaku to visiem izlasīt. Aldim teicu, ka viņa romāns liekams vienā plauktiņā ar Stīga Lārsona darbiem. Kad man uzticēja izveidot radioiestudējumu, sapratu – ja jau šis romāns ir tik labs un pasaulīgs, tad nevaram to latiņu laist zemāk un vajag iesaistīt pēc iespējas vairāk dažādus spilgtus, foršus cilvēkus. Projektā piedalījās 25 Latvijas profesionālo un amatierteātru aktieri, kā arī sabiedrībā pazīstamas personības, kas ierunāja tekstu. Darbs notika četrās studijās dažādās Latvijas vietās.

Radioiestudējumi ļauj izbaudīt latgaliešu valodas skanējumu un iepazīt latgaliešu autoru daiļradi, ja grāmatu lasīšana latgaliski sagādā grūtības.

Kā es saku, latgaliešu valodai bieži vien ir tās pakāpes, cik sarežģīti tu runā, – vai runā sarunvalodā, vai lieto specifiskos vietvārdus un pat vecvārdus. Pat man būtu jāiespringst, ja skanētu vecvārdi, un, ja vēl vecvārdi konkrētā lokācijā, tas ir vēl specifiskāk. Savukārt radioiestudējumā "Bruoli" latgaliešu valoda ir viegli saprotama. 

Salīdzinājumam jāteic par ukraiņu valodu – kad šobrīd dzirdu kādu runājam ukrainiski, arī tad, ja nezinu daudzus vārdus, es saprotu kontekstu.

Albums "Vuškeņa iz pļovys" ir saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2021", bijis mūzikas ierakstu gada balvas "Zelta mikrofons 2023" nominants. Kā Terēze un Ernests uztver šīs balvas un nominācijas?

Balvas ir foršas, tā ir atzinība no kādas konkrētas cilvēku grupas, bet nav pats svarīgākais. Mums vecāki regulāri atsūta video, kuros redzams, kā viņu bērni dzied līdzi mūsu dziesmām, pat atkārto kustības. Ja atsūtīts šāds video un blakus noliktu "Zelta mikrofona" vai pat "Oskara" balvu, droši varu teikt, ka gan priecīgs bērns, gan balva – tās man ir vienlīdz svarīgas atzinības.

27. aprīlis ir Latgales kongresa diena. Pirms tam – 26. aprīlī – attālināti notiks novadmācības stundas katram skolas vecumposmam. Pirmsskolas un sākumskolas skolēni varēs iepazīt sirsnīgo kopprojektu dzejā un mūzikā "Vuškeņa iz pļovys". Tavuprāt, cik svarīgi ir ar bērniem runāt latgaliski?

Tas, manuprāt, ir tik pašsaprotami. Man tas liekas dīvaini, ka vecāki ar saviem bērniem nerunā latgaliski. Bērniem ir jāiemāca tas labais, ko tev snieguši tavi vecāki. 

Ir loģiski, ka ar bērniem runā valodā, kādā tavi vecāki runāja ar tevi. Varētu aizbildināties, ka, dzīvojot Rīgā, runāt latgaliski ir grūti. 

Mēs dzīvojam Pierīgā, bet tas mums netraucē runāt latgaliski. Tas ir loģiski – runāt ar bērniem tādā valodā, kādā tu domā, pats ar sevi strīdies, sevi slavē. Latviešu valoda man ir mīļa un svarīga, tomēr, manuprāt, patriotisms pret Latviju sākas ar mazām lietām – ar sava pagalma, nevis ar Brīvības pieminekļa spodrināšanu. Ir svarīgi apzināties, no kurienes tu nāc, un mūsu dažādība veido stipru Latviju.