Papēža patiesība. Liepājas Leļļu teātra izrādes "Ahilleja papēdis" recenzija

Liepājas Leļļu teātris jau otro sezonu noslēdz ar mākslinieciski spilgtu pirmizrādi jaunākajai auditorijai, kas interpretē sengrieķu mītu pasaules tēlus.

Iepriekšējais uzvedums "Sirēnas dziesma" ar ironisko žanru "mežonīgi bīstama avantūra" gan tēmas, gan formāta ziņā spēlējās ar vēju kuģa burās un brīvdabas apstākļiem piemēroto atraisītu plašumu. Savukārt jaunais iestudējums "Ahilleja papēdis" ir krietni mērķtiecīgāks. Scenogrāfa Aigara Ozoliņa radītais oriģinālais skatuves tēls ar kuģu mastiem konceptuāli pārceļo no "Sirēnām" uz jauno uzvedumu, tie veiksmīgi tiek apspēlēti arī šoreiz. Tomēr "Ahilleja papēdis" Antas Priedītes režijā šoreiz pirmkārt paredzēts iekštelpām, un visi izteiksmes līdzekļi koncentrējas ap mitoloģisko varoni Ahilleju un viņa draudzību ar Patroklu. Starp tūkstošiem citu sižetu, kas veltīti draudzībai, šis pārliecina ar mērogu un absolūtu viennozīmīgu spriedumu, atriebībai par drauga zaudējumu seko otra nāve. Skaidri, pārliecinoši un mitoloģiski, protams.

Mitoloģijas pamatskola

Varoņa izaugšanas vēstījums sākas ar viņa neparastās izcelsmes epizodi: "Bēbītis Ahillejs piedzimst karaļa un jūras nimfas ģimenē." Atklājas iemesls Ahilleja papēža ievainojamībai – viņa māte turējusi mazuli aiz papēža, kad to svētījusi nemirstīgās mūžības upē Stiksā. Kad zēns iet skolā pie Kentaura kopā ar savu vislabāko draugu Patroklu, notiek viss, kas pazīstams mūsdienu skolēniem: "visu tizlošanās, savstarpējs uzmanības un respekta trūkums, komentāri un ņirgšana". Starp pusaudžiem raksturīgās uzvedības izpausmēm, starp neiztrūkstošajiem anglicismiem, apsaukāšanos un dunkām ir vieta arī nopietnai izvēlei – dzīvot ilgi un mierīgi vai īsi un aizraujoši. Ahilleja izvēle īstenojas nekavējoties – viņš kļūst par dižāko grieķu karavadoni. Seko militārais dienests un liktenīgā Trojas kara epizode ar Homēra "Īliādas" V dziedājuma fragmentu.

Savienot tik dažādo notikumu virknējumu ļauj veiksmīgs balanss starp epizodēm, kur skan vēstījums par mītu, un ainiņām, kas notiek te un tagad. Darbībā nozīmīgas ir skatītāju atbildes uz vairākiem tiešiem jautājumiem, ko izrādes gaitā uzdod lomu izpildītāji.

Neraugoties uz sadrumstalotu stilistiku, iestudējumu kopumā savieno būtiskas universālās sengrieķu mitoloģijas detaļas un asprātīgi šodienas motīvi, uz kuriem gluži kā uz karkasa aktieri skatītāju priekšā uzbūvē diženā Ahilleja mītu un stāstu par varonību. Konceptuāls ir skaniskais raibums, to dāsni piedāvā mūzikas autora Roberta Dinera improvizētās dziesmas un ritmiski motīvi – "Tetīdas kabarē", "Patrokla hip hop", "Nāves valsis". Precīzie fona trokšņi, instrumentālie iespraudumi un akcenti saauž blīvu skaņu rindu, rosinot pieslēgt visu uzmanību, un tas brīžiem rada iespaidu par animācijas filmas estētiku.

Saliekot muguras kopā

Izrādes aktrises Ilze Jura, Inga Dzintare, Vija Mežale un Madara Enkuzena kopīgajā ansambļa spēlē uzbur ļoti saskaņotu stilistiku. Viņu ritmiskā sadarbība un savstarpējā emocionālā saķēdēšanās veido vienotu veselumu, šķiet neiespējami novilkt robežu starp lomu izpildītājām un izcelt vienu vai otru. Kaut arī teātra preses materiālos akcentēts, ka galveno varoni atveido M. Enkuzena un draugu Patroklu (kas ir vienīgā lelle izrādē) vada aktrise I. Dzintare, tomēr intonācijās, ritmā un pauzēs kopīgā atmosfēra nebūtu iespējama bez vienotas radošās elpas. Kostīmos dominē spilgtas tērpu detaļas, kas līdzinās darinājumiem no tīkliem un lentītēm, viņas atgādina puiciski meitenīgas sengrieķu cīnītājas. Tēlos pulsē kaut kas no androgīna enerģijas, kas uzlādē risku ar pirmreizēju prieku, kas apvieno lietišķumu un naivumu no vienas puses, bet no otras – trauslumu un neaizsargātību.

Aktrises atveido stāstu, izmanto arī priekšmetus kā objektus. Kanna, katls, bļoda, ķivere, grozs un citas detaļas zibenīgi pārtop kādā personāžā, kaujas laukā vai tamlīdzīgi. Ar smalkjūtīgi niansētu gaismu mākslinieka palīdzību dažādās noskaņas uzbur glezniecisku iespaidu.

Rotaļīgā intonācija nekādā veidā nesagatavo emocionālajam noslēgumam, kas patiesi aizkustina, raisot skumju zaudējuma sajūtu, un ko vēstījuma atsvešinātā forma padara vēl izteiksmīgāku.

Diloģija Liepājas Leļlu teātrī veiksmīgi ved mūs pa antīko mītu tēmām, pārliecinot lielos, mazos un pusaugu skatītājus ar spilgtu priekšnesumu un saturīgu vēstījumu. Sekosim mītu virzienam pa pēdām!