Pieņemts, ka pirmās simt dienas valdībai ļauj iestrādāties un tikai tad nāk tās darbus aprakstošie un kritizējošie žurnālisti. Tā arī "Kultūrzīmes" nogaidīja, lai paskrien Liepājas 2023. gada kultūras vasara, un uzrunāja koncertzāles "Lielais dzintars" jauno māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi. Saruna notika īsi pirms "Liepājas mākslas foruma", kurš notiks šīs nedēļas nogalē – no 29. septembra līdz 1. oktobrim.
– Kā esat iejuties Liepājā, vai kultūras dzīvi ostas pilsētā iespējams salīdzināt ar norisēm galvaspilsētā?
O. Silabriedis: – Būtu pārspīlējums teikt, ka Liepājā norit aktīvāka kultūras dzīve nekā Rīgā, kur koncentrējas lielākā daļa notikumu. Tomēr man ir ļoti personiska sajūta, ka Rīga šobrīd strauji zaudē dzīvības spēkus un, lai tie atgrieztos, būtu nepieciešama ļoti spēcīga injekcija. Rīga beidzamajos gados ar sevi vairs nespēj tikt galā, šeit domāju iztukšošanos, arī garīgās enerģijas aizplūšanu… Savukārt Liepājā jūtu, ka ļoti mērķtiecīgi ņudz uz to, ka jāpasaka un jāpadara kas nozīmīgs. Liepāja gaida divus lielus notikumus, proti, pilsētas 400. jubileju, kura notiks 2025. gadā, un Eiropas kultūras galvaspilsētas godu 2027. gadā – domāju, ka tas padarīs Liepāju par Latvijas nozīmīgāko kultūras punktu, vēl tam varam pievienot arī "Lielā dzintara" desmit darba gada jubileju 2025. gadā. Līdz ar to svinēšana būs ļoti vērienīga.
Biju gan ļoti pārsteigts, ka Liepāja izrādījās drusku mazāka, nekā biju iztēlojies agrāk, jo pamazām atklājas, ka visi visus pazīst, visi arī zina, ko katrs dara, gluži, kā to parasti iedomājamies maza izmēra dzīvesvietās.
Taču tas ir arī ļoti simpātiski, jo tā var būt iespēja vismaz ārēji izlikties, ka varbūt ar gadiem te kļūsi par savējo. Protams, ir slavenā leģenda: ja neesi dzimis liepājnieks, pēc būtības nekad šo pilsētu nesapratīsi un tevi te nekad nepieņems… Vēl nezinu, kā būs izjust šo sajūtu līdz kaulam, bet pagaidām varu teikt, ka cilvēki ir ļoti laipni un pretimnākoši. "Lielajā dzintarā" Timuram Tomsonam kopā ar visiem kolēģiem ir izdevies izveidot tādu komandu, kas teicami strādā, lai būtu viens otram atbalsts, lai mēs kopīgi varētu paveikt ko vērtīgu.
– Kas uzrunāja kļūt par "Liepājas dzintara" māksliniecisko vadītāju – plānojat būt iesāktā turpinātājs vai domājāt par šiem lielajiem gaidāmajiem kultūras notikumiem?
– Saprotu, ka svētki būs, un veidosim lielus notikumus, bet tā būs uguņošana. Man ļoti svarīgs liekas arī ikdienas process, tas, ko koncertzāle var dot normālai koncertu apritei. Lai tā būtu spēcīga Liepājas nepieciešamība – kā mugurkauls. Droši vien ir daudzi, kuri vēl joprojām nav pabijuši "Lielajā dzintarā", ļoti vēlamies uzrunāt tieši liepājniekus. Jāmēģina atrisināt mīklu, kas tajā lielajā oranžajā bundulī cilvēkiem liekas nepieejams vai liekas nevajadzīgs? Ļoti vēlamies, lai te varētu atnākt un ieraudzīt, cik šis nams ir interesants.
Vēl viena lieta, kas "Lielajā dzintarā" jārisina, ir jaunāka gadagājuma auditorijas ienākšana.
Jau esmu teicis, ka reizēm, iespējams, cilvēkiem ir bail – nezina, ko vilkt, jo nebūs pareizā šlipse, nezina, kādi apavi vajadzīgi, vai jāceļas kājās, kad aplaudēt… Vai drīkst smaidīt un žāvāties? Varbūt nemaz nevajag šlipsi? Man liekas, ka mūsu laikmetam ir neiederīgi no tā bīties. Neesmu no tiem, kuri uzskata, ka nedrīkst ienākt mākslas vietā, ja neesi saposies baltā kreklā un superspīdīgās kurpēs. Mums jāatver durvis plašāk, jāļauj justies iespējami brīvi, kamēr viena brīvība netraucē citu cilvēku brīvību.
– "Liepājas dzintara" ikdienā ir arī mūzikas skolas skolēnu klātbūtne…
– Šī kombinācija liekas gandrīz vai pati par sevi saprotama lieta, bet nupat Latvijas Mūzikas centra rīkotajā starptautiskajā konferencē, kura vienu dienu notika arī Liepājā, tās dalībnieki bija pārsteigti, ka kādam ienācis prātā salikt mūzikas skolu un koncertzāli. Mums tas liekas pats par sevi saprotams, mums ir gan Cēsu, gan Ventspils paraugs, zinām tādu Helsinkos un vēl citur Skandināvijā, bet pasaulē šī nav ļoti izplatīta prakse. Iespējams, to kāds tagad pārņems, jo tas liekas tik dabiski – tie, kas pamazām aug mūzikā, atrodas vietā, kur rodas augstas klases mūzika. Konferences dalībnieki klausījās arī Liepājas Simfoniskā orķestra (LSO) sezonas atklāšanas koncertu, ārkārtīgi augsti novērtējot orķestra pasaules klases skanējumu.
– Par šo atklāšanas koncertu lasīju, ka klausītāju sejas, to klausoties, bijušas laimīgas.
– Liekas, ka liepājnieki pēdējā laikā kļūst arvien gatavāki pieņemt mūziku, kas, iespējams, nav gluži tradicionālais 18. un 19. gadsimta repertuārs. Uzskatu, ka orķestrim Gunta Kuzmas atnākšana devusi ļoti būtiskus jaunus apvāršņus.