17.1 °C
Tuvojoties vasaras saulgriežiem, jaunfolka grupa "Jauno Jāņu orķestris" jeb JJO izdevusi jaunu studijas albumu "Deju dziesmas", kurā apkopotas ilgākā laikā tapušas, latviešu skatuviskajai dejai radītas kompozīcijas, kā arī jauna dziesma un video "Ko tu raudi, līgaviņa". Kuru gan citu Jāņu laikā "Kultūrzīmes" varētu aicināt sarunai, ja ne "Jauno Jāņu orķestra" dibinātāju, komponistu un dziedātāju Juri Kaukuli?
Un, lai arī esam pieraduši, ka dejas soļus pavada vieglāki teksti, mūziķis uzsver albumam rakstīto tautasdziesmu dziļumu un spēku, kas mums, latviešiem, īpaši jaušams tieši Jāņu laika burvībā.
– Kāds šogad ir jūsu Jāņu laiks?
J. Kaukulis: – Jau "Jauno Jāņu orķestra" nosaukumā iekodēts, ka šis laiks mums gadā ir pats, pats svarīgākais, un kā JJO dalībniekam man Jāņi allaž ir ļoti saspringts un priecīgs laiks. Turklāt pagājušajā nedēļā savu dzimšanas dienu piedzīvoja jau ceturtais mūsu deju dziesmu albums, tas jebkuram muzikantam dod gluži vai līdzīgu sajūtu kā dzimšanas dienā, kad piedzimis vēl viens bērns. Tā ir laba sajūta, kopā ar draugiem apkopojot ilga laika veikumu, tās ir idejas, domas, dzirksteļošana. Laikā, kamēr ej uz albumu, ceļš ir tāls, bieži gan mokies, gan priecājies, gan piedzīvo radošus brīžus un kritumus, bet nekad nezini, kur tieši nonāksi. Tad pienāk brīdis, kad visi studijas ieraksti pabeigti un var atskatīties uz gluži vai iekonservētu laiku, savā ziņā tas līdzinās vecāsmātes iekonservētajām garšīgajām zaptēm. Arī ieraksts ir foršs un garšīgs, bet ar pagātnes sajūtu, tur ietverta pagājušās vasaras smarža.
– Vai, klausoties "Deju dziesmas", varēs dancot arī pie Jāņu ugunskuriem?
– Visu JJO līdzšinējo albumu dziesmas bieži skanējušas enerģiskos deju vakaros un naktīs, tās savās dejās ieauž arī deju kolektīvi, bet šoreiz mūzika rakstīta Latvijas skatuviskās dejas dejotājiem. Dziesmas tapa ciešā sadarbībā ar horeogrāfiem, īpaši jāpiemin mūsu iedvesmotājs Reinis Rešetins, kurš JJO mūziķus ieveda gan skatuves dejas jomā, gan arī pašā deju svētku kustībā. Albumā trīs dziesmu kompozīcijas rakstītas speciāli deju lieluzvedumam "Balts", kuru pagājušajos Deju svētkos izrādīja "Arēnā Rīga". Par to joprojām liels prieks, jo, skanot "Jauno Jāņu orķestrim", skatīties tik krāšņu un iespaidīgu deju uzvedumu bija ārkārtīgs pārdzīvojums, tas visu ansambli pacēla jaunā kvalitātē.
Latvijā skatuves deju kustība tik tiešām ir ievērojama un radoša. Tikai iepazīstoties ar horeogrāfiem un dejotājiem, sapratu, cik tā ir enerģijas pārpilna. Cilvēkiem tik tiešām patīk dejot, un horeogrāfi teju vai sacenšas, veidojot arvien smalkākas un iedarbīgākas horeogrāfijas, amatierkolektīvu dalībnieki bieži pārtop gluži profesionālos dejotājos.
– Arī pats esat dejojis skatuvisko deju?
– Koncertu laikā uz skatuves dejo arī pats "Jauno Jāņu orķestris", cik vien iespējams, dejoju tam līdzi. Agrā jaunībā biju Mālpils deju kolektīva dalībnieks, toreiz piedalījos arī Jauniešu deju svētkos. Jāsaka gan, ka nebiju gluži izveicīgs solo deju dejotājs, biju vien otrajās rindās, nebiju arī garākais un smukākais, kādus ierasti liek priekšplānā. Gadiem ilgi biju juties kā neizdevies dejotājs, bet tagad caur mūziku esmu tuvinājies dejas kustībai no citas puses. Radot "Deju dziesmu" mūziku, mums, mūziķiem, gan bija jāatmet egoisms, jo katrā dziesmā gājām roku rokā ar tās horeogrāfu, un bieži vien viņu ieceres un taktu skaits bija būtiskāks par to, kā dziesma izklausītos no mūziķu puses. Piemēram, dziesmā "Visapkārt gaisma ausa" kopā ar horeogrāfi Taigu Ludboržu teju cīnījāmies par vienu takts ceturtdaļu, jo vajadzēja mirkli, kurā dejotāji varētu ievilkt elpu. Mūs uzrunāja arī Kurzemes jaundeju koncerta "Zelta zemes vidiņā" veidotāji. Viņi vēlējās, lai uzvedumā skanētu tautasdziesmas no Ziemeļkurzemes, turklāt, lai to tapšanā piedalītos arī kāds tās puses tautas mūziķis. Tā iepazināmies ar etnomūziķi Julgī Stalti, un mūsu kopējais darbs studijā kļuva par fantastisku piedzīvojumu. Radot savu versiju dziesmai "Ar laiviņu ielaidos", bijām to izveidojuši ļoti emocionālu, dramatisma pilnu, bet Julgī dziedāja un smējās, sakot, ka īstenībā šī dziesma esot vien par attiecībām starp puisi un meiteni, bet mūsu versijā skanot teju vai drāma! Taisnība, tautasdziesmas var izdziedāt dažādi, turklāt latvietis jau no pirmās rindas tās jūt un saprot tā, kā ārzemnieks nekad nespēs saprast, vienalga, tulko vai netulko.
Esam maza tauta, mazi ir pat mūsu uzvārdi – Bērziņi un Ozoliņi ir mazi kociņi –, bet tieši mēs saprotam šīs dziesmiņas, kuras citiem saprast nav dots. Tautasdziesmās iekodēta milzīga vērtība, kura mūs tur pie latvietības – zeme, dziesmas un melodijas.
– Jāņu vakarā jau katrs atceras vismaz kādu tautasdziesmas rindu…
– Uzskatu, ka katrs latvietis zina vismaz trīs tautasdziesmas, nebūtu gan slikti zināt arī mazliet vairāk, mums taču pieder ap 40 tūkstošiem Jāņu dziesmu un ap 1155 melodiju. Pašam tuvākās tagad ir no Ziemeļkurzemes, tās arī iekļautas mūsu deju dziesmu albumā – "Ar laiviņu ielaidās", "Saulīt’ vēlu vakarā", "Turku pupa" . Šīs ļoti krāšņās dziesmas ar krāšņajiem tekstiem noteikti uzspēlēsim arī Jāņu vakarā. Vēl man tuvas ir "Mālpils kadriļas" cikla dziesmas, tajā apvidū dzīvoju bērnībā un, no Mālpils saņemot aicinājumu rakstīt dziesmas, biju ļoti priecīgs, tas bija gan izaicinājums, gan atbildība. Visu četru šo dziesmu vārdi pierakstīti Mālpilī vai turpat reģionā starp Siguldu un Mālpili, Rihteres muižā, tās ir ārkārtīgi jaukas tautasdziesmas, kuras iedvesmoja atsperīgām un jautrām dziesmām. Noteikti arī senāk mālpilieši bijuši tikpat atsperīgi, jautri un enerģijas pārpilni.
– Ticamākais, tādi bijuši lielais vairums latviešu, citādi jau tauta nebūtu izdzīvojusi… Pavisam ne sērīga bāreņu tauta.
– Protams! Tās ir muļķības, meli, ko paši sev esam uzkrāvuši, tā nedomā neviens no malas. Savā mazumā esam sadomājušies, ka esam pelēki un nespējīgi, bet tā nekad nav bijis, latvietis vienmēr bijis atsperīgs, jautrs, ja bijis grūti, tam ticis pāri ar savu dzīvesziņu, kas nāk no pagātnes. Mūsu spēks ir tautasdziesmās, tas nāk no tēvutēviem un mātesmātēm un vienmēr rādījis ceļu. Stāvot uz savas zemes, šo dziesmiņu spēku latvietis jūt pat ar savām muguras smadzenēm. Ja tu zini savu sākumu, vienmēr zināsi, kurp iet.
– Kāds varētu būt iemesls sērīgajiem gaušanās meldiņiem, kuri tik bieži tiek vilkti sociālajos tīklos un gulšņājot uz dīvāna?
– Brīžam ļoti nospiež šī apkārtējā gaušanās, tāpēc vietā būs teksts no "Dzelzs vilka" repertuāra. Tur dziesmā "Ir" sakām, ka daudz labāk ir apzināties to, kas tev ir, nekā ņemties ar to, kā tev nav. Turklāt, ja apzinies to, kas ir, tad liec klāt vēl un vēl, un – tad ir vēl un vēl ir! Latviešiem "ir" ir ļoti stiprs vārds un pa tā pakāpieniem, pa "ir" ķieģelīšiem var uzkāpt daudz augstākos kalnos. Tas ir pierādījums tam, ka latvieši spēj, latvieši var un latvieši iet uz priekšu. Labs piemērs ir nesenā Eirovīzija, kur Dons tomēr izrāvās uz finālu, bet tagad dažs grib norakt iespēju turpmāk festivālā piedalīties. Tas ir smieklīgi, jo ar gaudošanu sev pāri dara arī paši gaudotāji.
Man liekas, nevajag gausties, ir vienkārši jākaļ, jo dzīve nav tik gara, bet, ja gaužas, tad rodas migla, no kuras pat pats galvu nespēj izbāzt ārā. "Mēs par mazu, mēs par vārgu…" Nē, tā nav! Latviešiem jātic savām saknēm, esam tauta, kas spilgti saglabājusi savas pagānisma ierašas, pagānisma svētkus, Jāņu nakti. Par to vien esam titāni, citi to visu ir zaudējuši, bet mēs – saglabājām!
– Kā mainīt šādu gaudu dziesmu domāšanu?
– Latvietis ir talantīgs, strādīgs, vajadzētu nevis gaudot kā vilku baram, sēdēt un laizīt ķepas, bet sastāties barā un doties uz priekšu, tad būs pilnīgi citi panākumi. Tad, kad dodies cīņā, parādās cits apvārsnis.
Mums jāatceras, ka galvenais ir cilvēks un cilvēcība, nevis aizdomas vienam pret otru, ksenofobija un viss līdzīgais. Arī šausmīgais konservatīvisms, kurš pašus moka un iegrūž pagātnē, turklāt tajā pagātnē, kurā nemaz nevēlētos būt un kurā, mokoties ar pagātnes atmiņām, lien atpakaļ, nevis dodies uz priekšu. Hernhūtisma kustība varbūt bija laba, jo mācīja latviešus lasīt un rakstīt, bet reizē sludināja arī nevajadzīgu pieticību un paklausību. Patiesībā – nevajag būt pieticīgam, kad izvēlies mērķus, nevajag būt pieticīgam, kad izvēlies, kurp dodies. Nav tik būtiski, ka tie reizēm netiks sasniegti un ceļā atkritīsi… Ļoti iespējams, nāks kāds cits un pārķers tavu karogu, bet tu būsi gājis un rādījis gaismu citiem!
– Kāds būs jūsu Jāņu vakars?
– Uz skatuves Rīgas Dzegužkalnā kopā ar jāņabērniem! Spilgtākie Jāņi, kurus esmu pavadījis, nespēlējot citiem, ir ļoti sen. Man ir vecākais brālis Jānis, kurš šobrīd pats muzicē Valkas tautas mūzikas kapelā "Sudmaliņas". Reiz, agrā jaunībā, devos uz Valku, kur viņš dzīvoja, un pēc kopīgās balles Lugažos pie vecvectēva stādītiem ozoliem sakurinājām milzīgu ugunskuru. Divi brāļi, divatā gaidījām saullēktu un dziedājām dziesmas. Brālis Jānis un brālis Juris zem vecvectēva ozoliem… Ozoli tur aug joprojām, stāvot zem tiem, jau kopš bērnības esmu jutis neticamu spēku, jo tos stādījuši manu senču senči. Pat vairs nezinu, vai toreiz dziedājām mēs vai dziedāja tie ozoli.
