15.2 °C
Sirdīm smeldzīgi pukstot un jasmīniem saldi dvesmojot, nupat sagaidām un pavadām vasaras saulstāvjus un Jāņus, latviešu tautas skaistākos svētkus, kad trejdeviņas saules rotājas zenītā trīs dienas, lai pēc tam maigi un nenovēršami pagrieztos rudens virzienā.
Simtiem tūkstošu latviešu kurti ugunskuri liesmos tāpat, kā tas noticis tūkstošiem gadu latviešu paaudžu paaudzēs, sagaidot sauli "It kā mēs ne ar skaliem rokās,/ Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri." (Olafs Gūtmanis)
Šovasar piedalījos festivāla "Lampa" sarunā par latvietību un tās nākotni kopā ar dievturu savieti Uģi Nasteviču, japāņu valodas zinātāju, kurš zinātniski pētījis paralēles latviešu dievturības un japāņu šinto rituālos, latviešu valodas patriotu, Ķekavas novada domes priekšsēdētāja vietnieku Andri Vītolu un Evu Mārtužu, dievturi, dzejnieci un teoloģi, kas sarunu vadīja. Spriedām, kāpēc mums pašiem un citiem to latvietību vajag? Jāsaka, ka publiskajā telpā saruna par latvietību ir drīzāk izņēmums. Nez, kāpēc gan tā? Uģis Nastevičs atgādināja:
"Latvieši pulcēsies pie ugunskuriem un dīvainā kārtā pie tiem pavadīs gada īsāko nakti. Kāpēc viņi to dara? (..) Dīvainā kārtā mēs vēl pastāvam. Daudzas tautas, tradīcijas ir izirušas.
Zinām par brīnišķīgām civilizācijām – seno Ēģipti. Seno Mezopotāmiju, vai ne? Skatāmies un brīnāmies, redziet, kādas viņiem piramīdas, kāda viņiem senā kultūra bijusi! Bet, piedodiet, – vai Ēģiptē joprojām ir cilvēki, kas piesauc Saules dievību un to godina, kā redzams piramīdu sienu gleznojumos? Diez vai tādu ir daudz… bet Latvijā ir! Mēs Jāņus svinam joprojām! Vai tas ir kāds valsts uzspiests likums, kas mums liek to darīt? Nē! Tā ir iekšējā tautas sirds balss, kas palīdz mums uzturēt senču tradīcijas. Tā uguns, kas šogad degs Jāņos, tā ir tā pati uguns, kas dega mūsu senču ugunskuros pirms tūkstošiem gadu. Kaut kas mums liek to darīt – šo tradīciju uzturēt."
Tāpat gaidām mūsu nacionālās mūzikas, koru un deju kultūras triumfu – XXVII Vispārējo dziesmu un XVII deju svētku 150. gadadienu. Šogad tajos piedalīsies ap 40 000 tautiešu, ap 1600 kolektīvu no Latvijas un ārvalstīm. Nezinu, vai noslēguma koncertu raidīs BBC un CNN (ko viņiem vajadzētu gan darīt), bet mums Dziesmu svētku tiešraides būs nodrošinātas un neviens netiks apdalīts arī tad, ja nav ticis pie biļetes. Šis latviskuma triumfa brīdis ir tautas gara piecu gadu darba, ieguldītās enerģijas un līdzekļu rezultāts, radot pasaules mēroga latviešu kultūras unikalitāti, kas ikvienam jāpieredz.
Šovasar mēs vainagosimies! Kopš vakardienas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā skatāma dekoratīvi spilgta izstāde "Vainagošanās. Arheoloģiskie, etnogrāfiskie un laikmetīgie vainagi Latvijas kultūrā". Izstādes koncepcijas autores ir LNVM Arheoloģijas departamenta pētniece Irita Žeiere, Etnogrāfijas nodaļas galvenā krājuma glabātāja Inita Heinola un pētniece Astra Spalvēna, bet dizainu veidojuši LNVM grafiskā dizainere Dita Pence un galvenais mākslinieks Ģirts Boronovskis.
Vainagam vai kronim mūsu kultūrā bijis ne vien daudzveidīgs pielietojums, bet arī simboliska nozīme. Simboliskās ietilpības dēļ vainags sastopams mītos, rituālos un mākslā.
Izrādās, savulaik vainags bijis vīrieša varas un statusa atribūts, tomēr laika gaitā pārtapis par sievietes galvasrotu, jaunavas goda un nevainības simbolu, un tā nozīme joprojām mainoties.
Dažādie vainagu paveidi un vizuālais izskats atspoguļo konkrētā laikmeta cilvēku izpratni par skaistumu un tradīcijas, kas mainījušās un attīstījušās. Tas redzams mūsdienu mākslinieku darinājumos. Vainagu greznums un rūpība, ar kādu tie veidoti, liecina par tā īpašo nozīmi mūsu bagātīgajā kultūrā.
Latvijas teritorijā līdz pat 16. gadsimtam lietotos vainagus uzskata par lokālu parādību. Plašāk Eiropā nav sastopami līdzīgi vainagu veidi un formas, nav paraduma vainagus dot līdzi mirušajiem. Savukārt Latvijas teritorijā pirmskristietības tradīcijā, mirušos pavadot aizsaulē, tiem līdzi deva nozīmīgākās lietas, arī vainagus.
Šovasar svinēsim savu latviskumu ielīgošanās, Jāņos, Dziesmu svētkos, izstādē "Vainagošanās" un citos pasākumos un svētkos! Esam tik bagāti!
