Latviešu mūzika ar Andri Vecumnieku. Atklājumi un atradumi

Kamerorķestra "Sinfonia Concertante" un diriģenta Andra Vecumnieka uzstāšanās 2024. gada 13. janvārī Latvijas Radio pirmās studijas pirmdienas koncertu sērijā jau ar pieteikumu atsauca atmiņā oriģinālieceri ar tās sākotnējo īstenojumu 2022. gada martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.

Un oriģināliecere ar vārdiem "Concerto A līdz Z" nekur nav pazudusi – Andra Vecumnieka un viņa līdzgaitnieku mērķis ir katrā koncertprogrammā pievērsties vairākiem komponistiem ar konkrētu alfabēta burtu, noskaidrojot, kas tad latviešu mūzikā būtu aktualizējams. Latvijas Radio pirmajā studijā diriģents apliecināja atkal – pirmkārt, šajās programmās izvēlēti autori, kuru darbi neskan katru dienu, un opusi, kuri pēc pirmā un varbūt arī vienīgā atskaņojuma senākā pagātnē tagad atrodas dziļos arhīvos. Citiem vārdiem sakot, Pētera Plakida un Jura Karlsona mūzikas te nebūs – lai gan, piemēram, abus Karlsona klavierkoncertus kaut reizi mūžā vēlētos dzirdēt koncertzālē. Taču tas ir arī citu muzikālo vienību uzdevums, jo, otrkārt, šajā koncertsērijā dominē mūzika stīgu orķestrim.

Treškārt, katru reizi būs arī kāds pirmatskaņojums. Un, visbeidzot, Andris Vecumnieks atgādināja par, precīzi citējot, "nošu katastrofālo stāvokli" – daudzi manuskripti jāpārvērš mūziķiem brīvi spēlējamā nošurakstā, un vismaz ar kaut ko jāsāk. Tā nu šoreiz no aizmirstības izceltas trīs partitūras – Artūra Grīnupa "Andante un Allegro" flautai un stīgu orķestrim, Romualda Grīnblata "Noktirne" un Edmunda Goldšteina koncerts vijolei un stīgu orķestrim. Turpretī nākamo alfabēta burtu reprezentē Oskars Herliņš ar jaundarbu "Crack!". Un Latvijas Radio pirmā studija, kurā klausītāju, protams, netrūka, nozīmē arī to, ka tika veikti ieskaņojumi, lai pagātnē rodamajām vienai vai divām versijām pievienotu mūsdienu variantus.

Uzreiz jāteic, ka kamerorķestris "Sinfonia Concertante" un Andris Vecumnieks šim nolūkam ir īstie mākslinieki. Arī 13. janvāra koncerts parādīja, ka Andrim Vecumniekam var uzticēties – viņš sniegs dramaturģiski skaidrus un precīzus partitūras lasījumus ar droši veidotām emocionālo norišu līknēm, viņš panāks tembrālo izteiksmību un akcentēs katra skaņdarba īpašos estētiskos vaibstus. Un tādu pašu drošības sajūtu radīja diriģenta sadarbība ar solistēm – Grīnupa opusā Vita Rozēna-Gaļicka ieraudzīja autora vēstījuma būtiskākās vadlīnijas un prata tās iedzīvināt saskanīgā dialogā ar pārējiem interpretiem, un tāpat arī kamerorķestra koncertmeistare Darja Smirnova, spēlējot Goldšteina vijoļkoncerta solopartiju, teicami sapratās ar saviem skatuves partneriem. Bez šaubām, tas notika flautistes un vijolnieces radošo spēju robežās – bet tagad nekas neliedz arī pasaulslaveniem māksliniekiem piedāvāt savas interpretācijas. Jo koncertā dzirdamā mūzika to arī būtu pelnījusi.

Līdzīgas domas par Oskara Herliņa partitūru "Crack!" – pirmatskaņojums ir izskanējis, turklāt ļoti veiksmīgi izskanējis, un tagad labprāt sagaidītu iespēju salīdzinājumam ar vēl kāda kamerorķestra un diriģenta veikumu. Jo šis skaņdarbs apstiprināja komponista teikto, ka stīgām viņš raksta ar prieku un interesi – daudzveidīgas tembrālās saskaņas, dažādi stīginstrumentu salikumi un niansēts kolorīts caurvija visu muzikālā ritējuma gaitu. Un Oskars Herliņš katrā jaunā darbā ir arī nedaudz cits – šoreiz opusa sākumu un beigas iezīmēja sonori sabiezinātas harmonijas, bet skaņdarba centrālajā daļā klausītāji sekoja līdzi postromantiskām variācijām ar minimālismam raksturīgu domu gaitu un ritmisko pulsāciju.

Artūrs Grīnups un viņa laikabiedri pārstāv citu estētiku (klasiskā modernisma laikmetu pirms postmodernisma paradigmas), atšķirīgus mākslinieciskās un filozofiskās domāšanas modeļus un savstarpēji kontrastējošus raksturlielumus. Un šoreiz pretstats arī vienas paaudzes robežās izpaudās uzskatāmi – Grīnupa diptihā "Andante un Allegro" varēja sastapt neoklasicisma tendences (tiesa, ar autoram vienmēr klātesošo psiholoģisko spriegumu un dramatismu, bet vienalga), savukārt Romualds Grīnblats "Noktirnē" stīgu orķestrim izmantoja visu avangardiski noskaņota autora izteiksmes līdzekļu spektru – sonoriku, aleatoriku, puantilismu, un tā tālāk. Tāda, lūk, "Noktirne", un, atgriežoties pie interpretācijas kvalitātēm un izmantojot izdevību piesaukt konkrētus vārdus, vēlreiz jāuzsver, ka uz kamerorķestri "Sinfonia Concertante" var paļauties. Šeit minēšu tikai četrus altistus – Inetu Abakuku, Santu Lūciju Circeni, Klintu Kluci un Pēteri Trasunu; viens mūziķis labāks par otru, un arī pārējie stīdzinieki neatpaliek.

Līdzās kamerorķestra sastāvam iepazīstot 13. janvāra programmu, intuīcija nevīla arī šeit – piemirsto partitūru vidū tieši Edmunda Goldšteina vijoļkoncerts ir meistardarbs, kas noteikti jāatskaņo vēl un vēlreiz. Un kas gan to varētu darīt? Piemēram, Vineta Sareika ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupu. Un Magdalēna Geka ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga". Skaidrs, ka autors 1997. gadā radītajam koncertam vijolei un stīgu orķestrim (tātad vēlīnam opusam, ko savulaik spēlēja Jānis Bulavs) ir nenovērtēts – Grīnups un Grīnblats palikuši Pētera Plakida un Romualda Kalsona ēnā, bet Goldšteins palicis Grīnupa un Grīnblata ēnā. Kopā ar Alfrēdu Tīsu, Oļegu Barskovu un vēl vairākām aizvien miglainākām marginālijām. Taču tā tam nevajadzētu būt. Vismaz ne attiecībā uz Goldšteina vijoļkoncertu, kurā paustais autorstils vēsta gan par mākslinieciskās dramaturģijas saliedējumu un intensitāti, gan jūtu dziļumu un cilvēciskās pieredzes vispārinājumu. Un, ja šis skaņdarbs spēj raisīt sapratni, līdzpārdzīvojumu un aizkustinājumu, tad tur ir ne tikai tīri kompozicionālas vērtības vien. Rezumējot – diriģenta un orķestra īstenotās programmas primārais mērķis ir sasniegts. Gaidīšu jaunus Edmunda Goldšteina vijoļkoncerta un triju simfoniju, Romualda Grīnblata flautas koncerta un sešu simfoniju, Oskara Herliņa "8-bit concerto" un vēl neuzrakstīto simfoniju lasījumus.