12 °C
Aizvien savā mākslas vēsturnieces dokumentēšanas, saglabāšanas darbā esmu tiekusies meklēt, apzināt, sajust, izcelt individuālo, neparasto, katram māksliniekam vien raksturīgo, personīgo. Tiesa, pārsvarā to esmu meklējusi formas, amata izpratnē, kaut arī šis pieņēmums ir ļoti nosacīts.
Saturs (sižets, tēma) visos laikos ir ietverams trīs vārdos: Dzīvība. Mīlestība. Nāve. Protams, arī nosacīti, jo risinājumu, kompozīcijas, interpretācijas, iespējas nosaka laikmets un personiskais tik neatšķetināmos samezglojumos un nezināmajos, ka nav pat vērts pūlēties atšķetināt. Piemēram, ieceres pirmais impulss... Neesmu pārliecināta, ka arī pats mākslinieks katram darbam varēs precīzi minēt masu, ātrumu un kustību reizinājumu. Tāpēc mākslinieku klasifikāciju, ievietošanu noteiktās shēmās, sistēmās, kastītēs, plauktiņos, tabulās aizvien esmu atstājusi tā saucamo īsto mākslas zinātnieku (aplams termins) rotaļām. Pati esmu raudzījusies uz amata prasmēm un personības vērienu, dziļumu – to, ko mēdz apzīmēt par talantu. No tā izriet arī attieksme pret tik nenoteiktiem vai neprecīziem (atšķirīgi tulkojamiem!) apzīmējumiem kā laikmetīgs un mūsdienīgs. Vēl jo vairāk, šos apzīmējumus putrojušas šī gadsimta pirmās desmitgades. Tās būtiski mainīja cieņu pret likumu, tikumību, pienākumu, brīvību kā autonomiju un citiem cilvēka personības nozīmīgiem atvērumiem. Ir Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā kara 724. diena. Bez visiem citiem nospiedumiem mūsu apziņā nevar neredzēt, nejust, kā laiks un telpa rezonē mākslā.
Mākslinieču izsmalcinātība un drosme
Nepārprotami redzams, ka
Latvijas glezniecības pamatvērtības visspilgtāk, manuprāt, šobrīd izsaka vidējās paaudzes sievietes.
Kā kvalitatīvi, tā kvantitatīvi (protams, tas nenozīmē, ka nav zelta graudi arī citos apcirkņos): Diāna Dimza-Dimme (dz. 1964), Madara Gulbis (1969), Gita Treice (1969), Andra Oto-Hovinska (1970), Vineta Kaulača (1971), Dita Lūse (1972), Signe Vanadziņa (1973), Ilze Smildziņa (1973), Līga Ķempe (1975)... Bez lielas piepūles šo uzskaitījumu varētu turpināt. Visas mākslinieces savā spēkā un maigumā ir populāras, daudz un nopietni strādā. Viņas raksturo plaša starptautiskā sadarbība (personālizstādes ārzemēs), atzinības un godalgas Latvijā, pasaulē, informācija par viņām viegli pieejama masu saziņas līdzekļos, katalogos.
Vienojošais – pirmā paaudze, kura augstāko izglītību guva atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā pie labiem glezniecības meistariem: Indulis Zariņš, Vilis Ozols, Imants Vecozols, Juris Jurjāns u.c. Pašas daudz mācījās (starptautiskajās apmaiņas programmās, meistarklasēs), vairākām ir maģistra grādi atšķirīgās studiju programmās. Būtiski – savas izsmalcinātās aroda prasmes apaugļoja ar prāta mobilitāti, intelektu un inteliģenci. Varētu arī teikt, ka gleznu vēstījumi tika piesātināti, kā tagad mēdz sacīt, ar stāstu (protams, visos gadsimtos jau tā bijis!), tā padarot gleznas ne tikai emocionāli, ar sajūtām nolasāmas, bet bieži vien prasot no skatītāja padziļinātas zināšanas vismaz kultūras vēsturē. Visas ir spējušas savu māksliniecisko rokrakstu padarīt atpazīstamu un izgaismot ar subjektīvo ētisko un estētisko valdzinājumu. Drosmīgas – aizvien izvirzot sev mākslinieciski sarežģītākus uzdevumus un tos arī teicami (protams, ar retiem izņēmumiem) īstenojot. Tādā nozīmē viņas visas piederīgas laikmetīgajai mākslai un viņu darbi glezniecībā, grafikā, tekstilā, arī akciju mākslā uzlūkojami kā mūsdienīgām prasībām, mākslas izpratnes normām raksturīgi. Šodien no visas krāšņās buķetes izcēlu trīs ziedus. Aizvadītā mēneša ceļojumu gaitās varēju iepazīt jaunākos gleznotāju darbus.
Madara Gulbis: lidojumi sapnī un nomodā
Madara Gulbis savus audeklus aicināja aplūkot Rīgas kultūrtelpā "Aminori" (11.12.2023.–2.02. 2024.) izstādē "Debesu sajūta". Madaras Gulbis mākslai ir interesanti un auglīgi pievērst uzmanību, jo viņas darbi, manuprāt, vedina uz – varētu teikt – filozofisku gleznās ietvertās telpas atvērtības padziļinātu apceri. Dažādu krāsu un toņu kārtojums aizvien brīvāk materialitāti padara par garīgu vērtību. Par Madaras gleznojumiem mēdz sacīt, ka tie ir meditatīvi. Jā, jo arī savā jaunākajā solo izstādē māksliniece tiecās un spēja atklāt netveramo debesu plašumu, kur iztēlei ieskrieties un elpot. Krāsu gludais klājiens ir tik nevainojams, ka neiespējami precīzi tvert pāreju citā intensitātē. Un nav pat iespējams ar zināmu pieredzi tehnoloģiskajos jautājumos katrā kvadrātcentimetrā saprast ne tehnisko paņēmienu un palīglīdzekļu ceļus, ne veidu, kā krāsa zaudē vielas smagnējību un pārtop maigā gaismas ausmā. Vienam darbam māksliniece devusi nosaukumu "Lidojuma sajūta" (2021, a., e. 90 x 90), kopnoskaņā guvu lidojumu "sapnī un nomodā".
Līgas Ķempes jūtīgums
Madaras solo skati "Aminori" nomainījusi Līgas Ķempes izstāde "Venus" (5.02.2024.–14.03.2024.) – mākslinieces parafrāzes par Eiropas dažādu laiku slavenāko mākslinieku (Ticians, Botičelli, Goija, Rubenss, Engrs u.c.) gleznotajām Venerām. Brīvā improvizācija samērota ar raksturīgo formu atklāsmi, saglabājot to jūtīguma pakāpi, kas raksturīga renesanses dižajiem. Perfekcija iecerē un izpildījumā. Savām variācijām Līga Ķempe katrai devusi savu atšķirīgu nosaukumu – Ābele, Mirte u. c., tādējādi paplašinot uztveres lauku un it kā latviskojot sevis gleznotās kailfigūras. Erotisms un ķermeņa aprises rāda pamatīgu darbu, gleznu virsmas ir ilgstoši pētāmas detaļās un kopumā. Metodiskais darbs ļauj cauri lakas spīdumam tvert ādas realitātes ilūziju. Katrs gleznojums tiecas pēc ideāla un varētu teikt – Līgas Ķempes izvēlētajā māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kopsummā to sasniedz. Pievienotās rūpīgās darbu etiķetes un iespēja savos telefonos skenēt, izlasīt papildu informāciju ir vērtīgs guvums. Īpaši jaunāko paaudžu skatītājiem.
Dita Lūse: stāsts ar variācijām
Dita Lūse darbu skati "Zūdošie laiki" iekārtojusi kultūras centrā "Siguldas devons" (Pils iela Siguldā). Ļoti personiska, ļoti pārdomāta it visā – ekspozīcijas koncepcijā, papildinājumos (vēstuļu oriģināli pārsieti ar samta lentīti, kaltēti ziedi, senlaiku tintnīca šķiet tik iederīgi, nekā banāla), gleznojuma veidā, atklāsmēs, intimitātē – mīlestība pludo un ietin mierpilnā 20. gadsimta vēstures un ģimenes lappušu šķīrumā. Tas vienlaikus ir pilns traģisma un sāpju (gan ar ziņām par 20. gs. kariem, gan fonā ziņas no Gazas sektora). Katrai detaļai ir nozīme, arī mākslinieces atklāsmēm ievadtekstā. Jau uz zāles sliekšņa jāpalēnina soļi, jo no griestiem nolaistās plānā auduma apdrukas liek apstāties, pārslēgt ikdienības steigu uz apceri, iedziļināšanos piecu paaudžu likteņos un portretos. Īpaši fundamentāla likās melnā siena ar 16 portretiem, kuri kvadrātos izvietoti uz apakšrāmja (neredzamā puse, neatklātā vēsture, noklusētie likteņi?) laukumiem. Katrā kvadrātā četri portreti, bet no tiem tikai trīs nosaukti vārdā. Kas ir četri nezināmie dzimtas locekļi? Atkal stāsts ar variācijām, daudzām iespējām skatītājam līkumot pa zināmā un nezināmā takām. Melni baltā, dažādu pelēcīgo toņu kopnoskaņu papildina brūnīgie, kas atblāzmo sadzeltējušus papīrus un vienlaikus zeltīto mirdzumu, kuru piešķiram pagātnei, savām atmiņām. No gleznotājas meistarības demonstrējumiem kavējos pie jaunākajiem darbiem. Tajos reāli portreti un atpazīstami personāži pārliecinoši tverti monohromā veidā (Dita gan vispār savā glezniecībā krāsu paletē ir lakoniska), atmiņā iegulsnējas, piemēram, "Trīs dēli", 2023, a., e. 90 x 110 cm.
Tie ir tikai pieskārieni trīs vērtībām, kuras laikmetīgi rezonē mūsdienu mākslā un dzīvē. Jāmeklē. Jāatklāj. Jāpārdomā. Jāsajūt.
