Kādi impulsi vada Putina režīmu? Saruna ar rakstnieku Dmitriju Savvinu

Izdevniecība "Latvijas Mediji" izdevusi rakstnieka Dmitrija Savvina grāmatu, kas savā veidā meklē atbildi uz daudzus interesējošiem jautājumiem

"P.U.T.I.N: Zilzaļā impērija" ir romāns par Putina režīma filozofiskajām saknēm, par padomju inteliģences maldiem, kas rezultātā rada briesmoni," grāmatu raksturo autors.

Foto: Publicitātes

"Who is mister Putin" ("Kas ir Putina kungs?") – šādu jautājumu 2000. gadā Davosas forumā uzdeva amerikāņu žurnāliste Trudija Rubina. Par Krievijas prezidentu tikko bija kļuvis bijušais čekists, kurš iepriekš pat paša valstī bija zināms vien šaurā lokā, nemaz nerunājot par Rietumiem. "Krievijas presē par viņu rakstīja kā par baltu lapu," vēlāk atcerējās T. Rubina. Šo jautājumu viņa Davosā adresēja klātesošajiem Krievijas elites pārstāvjiem – bijušajam premjeram Mihailam Kasjanovam, galvenajam privatizācijas organizētājam un kādreizējam prezidenta Jeļcina pirmsvēlēšanu štāba vadītājam Anatolijam Čubaisam un vēl vairākiem citiem. Viņi visi mulsi smaidīja, saskatījās, it kā pāradresējot jautājumu viens otram, bet neviens neko nav varējis pateikt. "Pāriesim pie nākamā jautājuma," paziņoja diskusijas vadītājs.

Izdevniecība "Latvijas Mediji" nupat laidusi klajā rakstnieka Dmitrija Savvina grāmatu "P.U.T.I.N: Zilzaļā impērija". "Romāns par VDK projektu" – vēsta apakšvirsraksts, bet ilustrācijā saskatāmas Vladimira Putina sejas grimases. Varētu teikt, ka arī te autors savā veidā pēc 24 gadiem meklē atbildi uz to pašu Šveices kalnu kūrortpilsētā reiz uzdoto jautājumu par "misteru Putinu" – tolaik to vairāk veidoja ziņkārība, bet tagad jau satraukums un bažas, kur novedusi un turpina vest viņa valdīšana. Intriģējošākais ir tas, ka šajā grāmatā Putins nemaz nav cilvēks.

Lai saprastu ienaidnieku

"Sākumā tā bija iecerēta tāda kā gara anekdote par mūsdienu Krievijas politisko sistēmu un Putina politisko dabu, taču literārajam darbam ir tāda īpatnība, ka tapšanas laikā tas sāk dzīvot pats savu dzīvi. Varētu teikt, ka rakstnieks drīzāk pieraksta to, kā attīstās sākotnējā ideja. Es to saucu par literatūras maģiju. Tas ir romāns par Putina režīma filozofiskajām saknēm, par padomju inteliģences maldiem, kas rezultātā rada briesmoni," saka D. Savvins, atzīmējot, ka viņam tuvs arī publicistikas žanrs, kurā gan nepieciešams stingri pieturēties pie faktiem, taču šajā gadījumā bijusi iespēja paskatīties uz to citā formā.

"Arī daiļliteratūra var būt kā paņēmiens vai izpētes līdzeklis, lai saprastu ienaidnieku," 

viņš piebilst. "Es te domāju nevis krievus kā etnisku grupu, jo es pats esmu krievs. Esmu ieguvis Latvijas pilsonību, bet tas neatceļ manu etnisko piederību. Taču runa ir par noziedzīgu ideoloģiju un noziedzīgu sistēmu, kas saindējusi cilvēku prātus Krievijā, un ir svarīgi saprast, kā tas noticis. Šobrīd Latvija atrodas otrajā frontes līnijā. Ja Ukrainā tiks noslēgts pamiers, mēs varam nokļūt pirmajā līnijā. Latvija ir nākamā rindā. Var, protams, to apstrīdēt, bet, manā skatījumā, tāda diemžēl ir objektīva realitāte. Latvija nevar atslābināties."

Režīma saknes

Grāmatā P.U.T.I.N. ir pirmie burti projekta "Perspektīvs uzstādījums taktiskajam un institucionālam noregulējumam" nosaukumā. Pie tā strādā padomju zinātnieki stingrā Valsts drošības komitejas (VDK) uzraudzībā. Kad vecā iekārta sabrūk, viņi iesākto projektu steidz pielāgot jaunajiem apstākļiem. Romāna sākumā visi varoņi ir izdomāti tēli, bet turpinājumā jau parādās arī zināmāki uzvārdi – oligarhs Boriss Berezovskis, kādreizējais Sanktpēterburgas mērs Anatolijs Sobčaks, polittehnologs Gļebs Pavlovskis un citi.

"Pagājušā gadsimta 80. gadi PSRS bija tāds meklējumu laiks – cilvēki prātoja, ko tālāk darīt, jo bija skaidrs, ka tādā veidā šī sistēma ilgi vairs nepaliks. Bija tādi, kas uzskatīja, ka jāatgriežas pie "patiesās" marksisma-ļeņinisma mācības. Grāmata sākas tieši ar šādu ideju, kas atrod atsaucīgas ausis tajā vidē, kur tas var radīt visgraujošākās sekas," sižetu ieskicē autors. Jautāts, kāda tam saistība ar Putina režīmu Krievijā, 

D. Savvins teic, ka tas, ko mēs šodien redzam Krievijā, ir neopadomju sistēma – tāds kā PSRS turpinājums. Putins kā valsts līderis ir šīs sistēmas loģisks rezultāts. 

No vienas puses, viņš ir bijušais VDK darbinieks, no otras puses, 90. gados bijis ciešā sasaistē ar Sanktpēterburgas kriminālo vidi un to labi apguvis. "Faktiski ideāls šīs politiskās sistēmas tēls. Protams, tās vadībā varētu nokļūt arī kāds cits un iznākums būtu līdzīgs, bet ne katrs tik labi šajā sistēmā ierakstītos," vērtē rakstnieks. Par vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc Krievijā nav spējusi izveidoties demokrātiska un tiesiska sistēma pēc Eiropas valstu parauga, viņš uzskata to, ka pie varas pēc PSRS sabrukuma faktiski palicis tas pats "padomju sociālisma apstākļos pēc ļoti specifiskām pazīmēm un specifiskiem uzdevumiem veidotais varas aparāts". ("Varas aparāts ir boļševiku termins, bet te tas ļoti labi iederas," iestarpina D. Savvins.)

Piemērs – onkulis ar hūti

"Demokrātijas un konkurējošas tirgus ekonomikas apstākļos šis aparāts nav dzīvotspējīgs. Es minēšu vienu piemēru no Latvijas. Te ir viens labi zināms oligarhs, kurš tagad nokļuvis ne vien zem ASV, bet arī zem Lielbritānijas sankcijām – Aivars Lembergs. Onkulis ar hūti! 

Ja vajag nokārtot, lai pa PSRS laikā veidotu cauruli plūst nafta vai citādi līdzīgi sarunāt lietas, tur Aivaram neviens nestāv klāt. Bet tur, kur jāveido īsts bizness, jāsāk konkurēt, tur sākas visādi brīnumi. 

Tāpat ir ar daudziem citiem, kuru izpratne veidojusies padomju nomenklatūras ietvaros, tāpēc, lai veiksmīgi to varētu turpināt, ir jāsaglabā šīs vecās padomju sistēmas pamatprincipi. Normālā sistēmā šie cilvēki darboties nespēj. Varbūt viņi negrib atpakaļ PSRS, bet viņiem nākas turēties pie tās pamatiem, jo tas ir vienīgais, ko viņi saprot. Kā savulaik teicis Ļevs Trockis: "Virzība uz sociālismu nav atdalāma no valsts varas, kura vēlas sociālismu vai ir spiesta to vēlēties." Ļoti trāpīgs raksturojums – ir spiesta vēlēties..." Krievijas politisko eliti raksturo D. Savvins.

Viņš spriež, ka gan Putins, gan viņa līdzgaitnieki jau ilgāku laiku par paraugu sev uzskata komunistisko Ķīnu, savukārt uz visām bijušajām padomju republikām skatās apmēram tāpat, kā PSRS laikā tika uztvertas sociālistiskā bloka valstis Austrumeiropā. Tas ir – līdz kaut kādam līmenim varēja atļaut tām būt suverēnām, bet, ja tās vēlējās kļūt patiesi neatkarīgas, tad varēja arī nosūtīt tankus, kā tas 1956. gadā notika Ungārijā, bet 1968. gadā Čehoslovākijā, bet 1981. gadā bija ļoti tuvu, lai tā notiktu arī Polijā.

Arī mūsdienās, ja kāda valsts cenšas izrauties no šīs neosovjetiskās sistēmas, tai var nākties saskarties ar Krievijas agresiju, 

kā to jau 2008. gadā piedzīvoja Gruzija, bet 2014. gadā un pilnā mērogā kopš 2022. gada – Ukraina. "Kāpēc Baltijas valstis Krievijā tiek pasniegtas kā lielākie "fašisti"? Vai tāpēc, ka krieviem te būtu kādas problēmas? Muļķības! Tas ir tāpēc, ka Baltijas valstis spēja ātri izsprukt no šīs ietekmes, iestāties Eiropas Savienībā un NATO. Ukraina mēģināja iet šo pašu ceļu, un mēs redzam, kas notika."

Dmitrijs Savvins.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Sazvērestības teorijas

Lasot D. Savvina romānu, nākas atcerēties dažādas dīvainības pašreizējā Krievijas vadoņa uzvedībā un arī to, kā viņš tiek pasniegts Kremļa propagandā – tas viss radījis daudz baumu un sazvērestības teoriju. Piemēram, nesen TV tika parādīts ierakstīts video, kurā Putins draud Ukrainai un Rietumiem ar jauno raķeti "Orešņik", taču soctīklos pēc tam vairāk tika apspriests nevis runas saturs, bet tas, ka visas uzrunas laikā Putina rokas uz galda paliek kā sastingušas. "Aizmirsa atsaldēt!" – smējās interneta jokdari. Tiek spriests, ka publiskie pasākumi, kurus apmeklē Krievijas prezidents, patiesībā esot iestudēts teātris, kur dažādas lomas (rūpnīcas strādniekus, zvejniekus, dievlūdzējus baznīcā u. c.) spēlē pārģērbti drošības dienesta darbinieki. Tāpat regulāri parādās stāsti par to, ka Putinam esot vairāki dubultnieki. Reizēm šķiet, Kremlim pat ir izdevīgi, ka apkārt klejo šādas baumas. Piemēram, bijušais Maskavas Valsts universitātes profesors Valērijs Solovejs plaši zināms ar saviem stāstiņiem, ka Putins patiesībā neesot starp dzīvajiem, tikai tas tiekot rūpīgi slēpts no sabiedrības, viņa vietā lēmumus pieņemot un valsti pārvaldot citi cilvēki. 

Solovejs dzīvo Maskavā, aktīvi darbojas soctīklos, sniedz intervijas, taču, atšķirībā no daudziem Putina režīma kritiķiem, par šiem stāstiem viņam nemēģina aizbāzt muti.

Par profesoru Soloveju D. Savvins saka – šobrīd šis cilvēks pilda tādu kā "klauna lomu", lai gan abi esot pazīstami un Krievijā kādu laiku pat strādājuši kopā. Tomēr priekšstats, ka Putins ir tikai redzamā sistēmas daļa, bet aiz viņa muguras, iespējams, darbojas kādi citi, tiešām esot plaši izplatīts. "Ja nav normālu informācijas avotu, tad rodas laba augsne sazvērestības teorijām. Arī padomju cilvēkus ļoti aizrāva okultisms, dažādas mistikas teorijas," atgādina rakstnieks, pieminot 80. gados uz Rietumiem pārbēgušā VDK majora Oļega Godijevska atmiņas, ka pat padomju diplomāti, kas strādāja ASV vēstniecībā, ilgu laiku mēģinājuši noskaidrot, kur Amerikā atrodas "lēmumu pieņemšanas centrs", jo neticējuši, ka tas tiešām varētu būt demokrātiski ievēlēts prezidents un kongress.

"Dažreiz tā ir sabiedrības reakcija uz stresa situāciju. 

Atcerēsimies, ko tikai kovida laikā runāja, jo cilvēki bija satraukti, nesaprata, kas notiek. Bet Krievijas sabiedrība tādā stresa situācijā savā ziņā atrodas jau kopš 1917. gada," 

saka D. Savvins, piekrītot, ka arī viņa grāmata zināmā mērā apspēlē šos mītiskos priekšstatus par Putina režīmu, tomēr tas neesot galvenais.

Uzbrukums un aizsardzība

Viena no interesantākajām atziņām romānā "P.U.T.I.N: Zilzaļā impērija" ir, ka visus lēmumus, ko pieņem iedomu Putins, vada divi primitīvi impulsi, kurus autors apzīmē kā "aprīt" un "briesmas". Pirmo var saprast kā uzbrukumu, otro – kā aizsardzību.

"Krievijas politikā es to redzu visur," atzīst D. Savvins. Piemēram, Ukrainas frontē, ja Krievijas armijai izdodas gūt kādu nelielu uzvaru, ieslēdzas impulss "aprīt", un visi lēmumi tiek pakārtoti tam, bet, ja ir problēmas, tad par noteicošo kļūst "briesmas". Nesenais trieciens pa Ukrainas pilsētu Dnipro ar vidēja darbības rādiusa ballistisko raķeti "Orešņik" esot labs piemērs – no vienas puses, izšaut šo raķeti mudinājis impulss "aprīt", tomēr tas vairāk bija simbolisks trieciens, jo raķete nebija aprīkota ar kodolgalviņu, kas nozīmē, ka tomēr arī kaut kas signalizējis par "briesmām" un nepatīkamajām sekām, ko šāds gājiens nesīs. D. Savvins: 

"Tur nav morāles, ir vienkārši vēlme vairāk aprīt, bet vienlaikus bailes, ka kāds par to var sadot. 

Es savā grāmatā to atvasinu no marksisma-ļeņinisma mācības, kur materiālais tiek likts augstāk par garīgo, bet materiālisma pamatā arī ir šie divi primitīvie impulsi. Taču Putina politikā mēs to redzam ik uz soļa – attieksmē pret cilvēkiem, starptautiskajām tiesībām, visur..."

Valoda, ko Eiropas politiķi nesaprata

Krievu politologs Staņislavs Belkovskis savulaik izteicies, ka Putinam esot "noraidīta mīļākā sindroms" – viņš ļoti esot gribējis tuvināties Rietumiem, bet neesot tur uzņemts kā savējais, tāpēc vēlas atriebties.

D. Savvins to raksturo citādi: "Padomju nomenklatūrai, īpaši, ja mēs runājam par VDK, bija savā ziņā mafijas priekšstati par lietu kārtību, kur visu nosaka, cik liela autoritāte tu esi. Viņi bija gatavi pieņemt, ka 90. gados Krievija ir zaudējusi autoritāti un ir spiesti uz Rietumiem skatīties no lejas. Bet tad, kad sāka plūst naftas dolāri, viņiem šķita – nu tagad ir pienācis mūsu laiks, varam ieiet kabinetā, uzcelt kājas uz galda un teikt – nu ko, puiši, kārtosim lietas... 

Taču Eiropas politiķi īsti nesaprata šo valodu, viņi neuztvēra, ko Putina režīms grib. Bija gan daži izņēmumi, kas to saprata, un tas bija vēl sliktāk.

Daļēji tāds bija Itālijas premjers Berluskoni, ar kuru Putinam bija labs dialogs, tāpat daži politiķi, kam bija dzīves pieredze Austrumvācijā, bet pārsvarā Rietumu attieksme bija, ka Krievijai būtu jāievēro demokrātijas principi, cilvēktiesības, tad varēs veidoties ciešāka sadarbība. Tad arī sekoja aizvainojums – mūs laikam par muļķiem uzskata, neciena... Rietumu politiķi jau arī pieļāva daudz kļūdu attiecībās ar Putinu, par ko mēs visi tagad maksājam, taču pamatā tur bija atšķirīga izpratne. Tās vienkārši bija divas atšķirīgas sistēmas, kuras nebija iespējams sastiķēt."

Vai ir alternatīva Putinam?

Ja Putins nomirtu, šai sistēmai būtu vajadzīgs jauns autoritārs līderis, kas, visticamāk, tiktu meklēts un atrasts tās iekšienē. Vismaz sākotnēji tas noteikti būtu vājāks nekā Putins, jo jebkuram autokrātam ir nepieciešams laiks, lai nostiprinātu savu varu, taču tas vēl automātiski nenozīmē kara beigas, uzskata D. Savvins. "Diemžēl karš ir kļuvis par šīs sistēmas būtisku daļu. Ar to var izskaidrot visas problēmas, sabiedrībai tas ir kļuvis par vienu no galvenajiem sociālajiem liftiem, galu galā tā ir arī barotne daudziem. Pat ja tiek pārtraukts karš Ukrainā, ļoti ticams, ka būs vajadzīgs kāds jauns konflikts vai jaunas iekšējās represijas."

Nevar izslēgt, ka ar laiku varbūt arī sekotu režīma liberalizācija no iekšienes, tāda jauna "perestroika", bet līdz tam vēl ir tālu.

Bet kā tad ar opozīciju? Tā kā iepriekš D. Savvins nereti ticis pieteikts arī kā Kremļa opozicionārs, jautāju viņam arī par tās lomu, jo Rietumi uz to vienmēr likuši lielas cerības. Ilggadējais opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs savulaik nāca klajā ar saukli par "brīnišķīgo nākotnes Krieviju", ko tagad turpina deklarēt viņa līdzgaitnieki no tā sauktā Korupcijas apkarošanas fonda. Pēc 2022. gada liela daļa opozicionāru ir pametusi Krieviju un darbojas citās valstīs, taču vienlaikus šis periods ir parādījis, cik sašķelta un savstarpēji naidīga ir šī vide, kur attiecību kārtošanā it kā tiekot izmantotas pat kriminālas metodes, kā nesen apgalvoja Navaļnija komanda. D. Savvins: "Opozīcijai būtu jāpiedāvā alternatīva, jāstrādā ar jaunatni, jāaudzina nākamā elite. Problēma ir tā, ka viņi to pašlaik nespēj. Tā vietā, lai kaut ko mācītos no Eiropas, viņi uzskata, ka visu jau zina. Un, kā rāda viens otrs skandāls, piemēram, ar telekanālu "Doždj" Latvijā, viņi pat uzskata, ka paši var pamācīt citus."

Dmitrijs Savvins

• Dzimis 1984. gadā Čitā (Krievijā), ieguvis vēsturnieka izglītību. No 2001. gada kalpojis pareizticīgajā baznīcā, publicējot vēsturiskus izpētes rakstus izdevumos "Baznīcas vēstures biļetens" un "Pareizticīgo enciklopēdija". Šai tēmai veltīta arī viņa pirmais romāns "Augstāk par visu: romāns par baznīcas, nebaznīcas un pretbaznīcas dzīvi", kas krievu valodā izdots 2017. gadā.
• Kā labēji noskaņots politiskais aktīvists viņš 2014. gadā publiski nosodījis Krimas aneksiju un Krievijas izraisīto karu Ukrainā, drīz pēc tam pametot valsti. 2016. gadā Latvijā viņš ieguva politiskā bēgļa statusu, bet šogad kļuvis par Latvijas Republikas pilsoni.
• Izdevniecībā "Latvijas Mediji" 2021. gadā latviešu valodā iznāca romāns "Rīts brīvajā Latvijā" – antiutopija par to, kā izskatītos Latvija, kas iet pa totalitārās Baltkrievijas ceļu, nonākot Krievijas atkarībā, ievieš divvalodību un būtībā saglabājot daudzas padomju republikas pazīmes.
• "Ja "Rīts brīvajā Latvijā" ir par antiutopiju, kurā mēs varētu nokļūt, ja Latvijas 90. gadu sākumā būtu izdarījusi citu izvēli un palikusi kā Krievijas satelīts, tad "P.U.T.I.N. Zilzaļā impērija" ir antiutopija, kurā mēs visi atrodamies jau tagad," par savām grāmatām saka D. Savvins.