14.1 °C
7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle, kas jau no 2001. gada kļuvusi par tradīciju, ir vērienīgs un starptautisks mākslas projekts, kas šogad pulcē 79 māksliniekus no 30 pasaules valstīm, uzrunājot sabiedrību par skaudrām tēmām – Ukrainas karu, Covid-19 pandēmijas sekām, cilvēka dzīvību, ekoloģiju, migrāciju un sievieti.
Vērienīgā ekspozīcija līdz 17. septembrim apskatāma divās ēkās – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā un mākslas muzejā "Rīgas birža". Izstāde ir aktuāla ne tikai saturiskā un pilsoniskā ziņā, bet arī inovatīvu tehnoloģiju, izmantoto materiālu un formātu kontekstā, radot laikmetīgus tēlus un trāpīgi norādot uz 21. gadsimta notikumiem. Triennāles nosaukums "QUO VADIS" no latīņu valodas nozīmē "KURP EJAM?".
Tekstilmāksla vēsturiski un tradicionāli saistās ar praktisku un sadzīvisku pielietojumu, bet nu jau gandrīz gadsimtu tā kļuvusi par izstādāmu mākslu, kas risina sociālas un politiskas tēmas, savā saturā iekļaujot spēcīgus laikmetīgus ziņojumus un mākslinieku pašrefleksijas par pasaulē notiekošo.
Dzīvības ziņojums. Sievietes reproduktīvie orgāni
Vardarbība, sāpes, cilvēka fiziskais ķermenis, tā sakropļojums un dvēseles saplosīšana caurstrāvo Taivānas mākslinieces Junfenas Vu darbu "Zaudējumu saraksts". Kompozīcijā ietverti 20 elementi, to vidū – apsaitēta roka, sirreāla kāja, asiņaini sievietes torsi un asinīm notraipīta plauksta, centrā – sievietes dzemde ar asins krāsā lejupkrītošām šķiedrām, kas pauž sēras par kara nevainīgajiem sieviešu un bērnu upuriem. Kompozīcijā izkaisīti mirušu putnu tēli, kovida pandēmijas sabeigtas plaušas, cilvēka ķermeņa locekļu atliekas pēc bumbu sprādzieniem un kara agresijas. Uz gaiša fona 21. gadsimta nejēdzību apliecinošie tēli katrs par sevi un visi kopā pauž ziņu – nelaime vienā pasaules vietā skar mūs visus.
Turpinot dzīvības trausluma tēmu, Kanādas māksliniece Helēna Vadsleja darbā "No šūpuļa līdz kapam …" ar stiepli, mālu, adījumiem un izšuvumiem atveidojusi sievietes reproduktīvos orgānus un paudusi domu, ka sievietes lēmums – kļūt vai nekļūt par māti – nav viennozīmīgs. Tas ir arī dzīves jēgas jautājums, ko mākslas darbā pastiprina uzadītās zeķes, ideju māksliniecei aizgūstot no angļu tradīcijas – darināt bēru zeķes ar cilvēka iniciāļiem vai pilnu vārdu, viņam vēl dzīvam esot. Helēnas Vadslejas adītajās zeķēs ir zīmes "XX" un "XY", kas apzīmē dzimumu nosakošās hromosomas.
Latviešu mākslinieces Lienītes Slišānes vairāk nekā septiņus metrus garais un trīs metrus platais rokas adījums no vilnas ir viņas dienasgrāmatas teksts 14 dzīves gadu garumā.
Adījumā melnu drukātu burtu formās ieadīti tekstu fragmenti no Nacionālā teātra izrādēm, kas ir mākslinieces darba vieta.
Gobelēna nosaukums ir "Cietsirdīgās spēles" – tāpat kā pirmajai teātra izrādei, kur Lienīte Slišāne bija gaismotāja. Hronoloģiski ieadītos teātra tekstus pārtrauc citāti latgaliešu valodā, rokrakstā un krāsās, kas precīzi, starp izrādēm, ieadīti tajā brīdī, kad miris mākslinieces tēvs, māte un dēls. Zilā krāsā ir ieadīts tēva rokraksts "es grybu dzeivuot" (es gribu dzīvot), zaļā – mammas "es meiļoju Jusus vusus" (es mīļoju Jūs visus) un sarkanā krāsā, kad negadījumā gāja bojā mākslinieces dēls, ir Lienītes Slišānes rokraksts "kū lai dora?" (ko lai dara?). Tas ir meditatīvs un dvēseliski dziļš darbs.
Nevajag pirkt neko jaunu, iztiekam ar to, kas ir. Daba un ekoloģija
Vilna, kokvilna, zīds un lins; aušanas, tamborēšanas un adīšanas māksla ir tikai viens segments šodienas tekstilmākslā, kur līdzās tradicionāliem materiāliem un tehnikām pārliecinošu vietu ieņem celulozes, poliestera, plastmasas un citas sintētiskās šķiedras.
