Fokusā – sievietes mākslinieces. Saruna ar Elīnu Brasliņu

Līdz 15. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma izstāde "Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023" (kuratore – Elita Ansone). Tajā eksponēti 48 dažādu paaudžu Latvijas mākslinieču glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, instalāciju un video darbi, kas radīti no 20. gadsimta 60. gadiem līdz pat 2023. gadam.

"Kultūrzīmes" uz sarunu aicināja mākslinieci un bērnu grāmatu ilustratori Elīnu Brasliņu, kuras darbs no instalāciju sērijas – grāmatas "Kailais ierocis: 9 vingrinājumi feminisma diskursā" – apskatāms šajā izstādē. Jāuzsver, šī nav pirmā reize, kad māksliniece savos darbos runā par feminismu, jo tā viņai tuva tēma. Ar Elīnu Brasliņu gan sarunājamies ne tikai par nozīmīgo izstādi, kas vēsta par sievietes dzīvi dažādos aspektos, bet arī par bērnu grāmatu mākslu, jo māksliniece ilustrējusi vairāk nekā divdesmit grāmatu, ir Edmunda Jansona režisētās animācijas filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" (2019) māksliniece. Turklāt jau šonedēļ atvēršanas svētkus piedzīvos viņas un Luīzes Pastores jaunākā grāmata "Slepenā parole. Izlaušanās no pils", kas iznāk sērijā "Mākslas detektīvi" ("Neputns").

– Izstādē skatāmi aptuveni 50 mākslinieču darbi, tajā skaitā arī jūsu darbs. Kādēļ jums bija svarīgi piedalīties?

E. Brasliņa: – Šī nav pirmā feministiskās mākslas izstāde, kurā piedalos. Pirms tam bija sadarbība ar kuratori Janu Kukaini, kas darbojas šajā lauciņā, man bijusi arī personālizstāde, kurā esmu apskatījusi šīs tēmas. Tas ir man svarīgs virziens mākslā, tie ir jautājumi, kas, par spīti tam, ka par tiem tiek runāts un esam spēruši lielus soļus pretī dzimumu vienlīdzībai, tomēr joprojām ir aktuāli, joprojām sadzīviskā līmenī ir dažādas lietas, kas nav atrisinātas. Māksla ir viens no veidiem, kā var mēģināt vismaz parādīt, kas sāp, kas nepatīk un par ko vajadzētu padomāt sabiedrībai.

– Pastāstiet, lūdzu, mazliet vairāk par savu darbu, kas apskatāms izstādē.

– No darbiem, ko piedāvāju izstādei, kuratore Elita Ansone izvēlējās tieši šo, jo tajā cita starpā ieskicēju arī nepieciešamību lasīt teorētisko literatūru. Mans konkrētais darbs tapa kā oriģināldarbs, kad studēju Mākslas akadēmijā maģistrantūrā. Pie pasniedzēja mākslinieka Kristapa Ģelža, studējot kompozīciju, bija uzdevums uztaisīt grāmatu, un radās darbs "9 vingrinājumi feminisma diskursā" – ar krāsotām plastilīna lellītēm izspēlēju dažādus scenārijus, un tā bija mana feminisma lietošanas instrukcija. Darbs ir mazliet pašironisks. 

Ir sievietes ķermenis, kas Rietumu mākslā nereti atklājas vīrieša skatījumā, estetizējot kailķermeni, un mani piedāvājumi ir tādi – kā sieviete pati ar šo savu kailo ķermeni var atgūt sevi atpakaļ. 

Darot šos vingrinājumus, izmantot arī pati savu kailo ķermeni, bet varbūt izvairīties no šī objektivizējošā aspekta. Protams, paliek jautājums, vai tas iespējams.

– Kādi ir jūsu iespaidi par šo izstādi?

– Izstādi apmeklēju kopā ar savu mazo meitiņu un noteikti nākšu vēlreiz, jo daudz ne tikai skatāmā un klausāmā, bet arī lasāmā. Dzinos pakaļ trīsgadniecei un pacietīgi skaidroju, ka izstādē neko nedrīkst aiztikt, – sevišķi Sarmītes Māliņas kārdinošās lūpukrāsas –, toties var tumšā istabā apgulties uz grīdas tur, kur projicēts Katrīnas Neiburgas video. Uzskatu, ka, lai arī tas ir apgrūtinoši, ir vērts ar bērniem nākt uz muzeju un censties iepazīstināt ar mākslu. Un mums bija, par ko parunāt!

Māksliniece Elīna Brasliņa.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Priecē tas, ka līdzās tādām glezniecības klasiķēm kā Aija Zariņa var atrast, piemēram, Ingrīdas Pičukānes komiksu un Mētras Saberovas performances video. Īss, taču piesātināts skrējiens cauri feminisma "momentiem" Latvijas mākslas vēsturē – tā es vienā teikumā raksturotu šo izstādi. Iesaku aiziet un apskatīt!

Zinu, ka dažām māksliniecēm ir dalītas jūtas par to – kāpēc ir svarīgi uzsvērt, ka māksliniece ir sieviete? Kāpēc viņa nevar būt vienkārši māksliniece? Gluži kā literatūrā – kāpēc runā par sievietēm autorēm vai sievietēm romānistēm? Kāpēc sievietes uzrakstīts romāns par savu dzīvi uzreiz ir grēksūdzes žanrs? Vai, piemēram, tad, kad sieviete uzglezno gleznu par mātišķības pārdzīvojumiem, kāpēc tā ir tāda nišīga pieredze? Bet, ja padomā – puse vai pat vairāk populācijas ir sievietes, un mākslā viņas nav maz pārstāvētas. Tāpēc svarīgi, ka ir šādas izstādes, kurās ir fokuss uz sievietēm māksliniecēm. 

Dažkārt starmeši vēsturiski bijuši vairāk vērsti uz vīriešu radītiem darbiem un viņus interesējošām problēmām, bet sievietēm šie pārdzīvojumi varbūt tomēr nešķiet interesanti, viņas vēlas stāstīt un parādīt savus pārdzīvojumus. 

Un tie nav paredzēti nišīgai skatītāju grupai, bet pusei cilvēces, iekļaujot arī vispārcilvēcīgas problēmas.

– Runājot par izstādi, iedomājos par Santas Remeres grāmatu "Mūsējās", ko esat ilustrējusi. Grāmatas piecdesmit pasakas vēsta par Latvijas sievietēm, savukārt šajā izstādē piedalās ap piecdesmit māksliniecēm.

– Grāmatā "Mūsējās" Santa Remere atklājusi sieviešu stāstus, ko vēsturiski esam piemirsuši vai par kuriem mazāk runājam. Savā ziņā gan šīs grāmatas, gan izstādes princips ir līdzīgs – pievērst uzmanību, vilkt paralēles, celt gaismā šos stāstus, kas dažkārt aizmirsti.

Runājot par grāmatu – interesanti zināt, kā bērnībā gājis sievietēm, kas šobrīd varenas un neaizskaramas, uzzināt, ka viņām arī bijusi grūta bērnība, ka viņas kāvušās, dzīvojušas nabadzībā. Šie stāsti ir ļoti dažādi. 

Ļoti svarīgi tas, ka šīs pasakas atklāj, ka viss nav nemaz tik rožaini. Bērniem svarīgi zināt, ka dzīvē var būt arī grūti. 

Tāpat arī šajā izstādē – ne visi darbi ir rožaini un ne visi vēsta par to, cik skaisti būt sievietei.

– Esat arī bērnu grāmatu ilustratore. Jūsu radošajā kontā daudz brīnišķīgu grāmatu, tostarp daudziem labi zināmā un iemīļotā Luīzes Pastores "Mākslas detektīvu" sērija. Saistībā ar šo grāmatu sēriju jāpiemin, ka sestdien, 29. jūlijā, Rundāles pilī atvēršanas svētkus piedzīvos jaunākais kopdarbs – grāmata "Slepenā parole. Izlaušanās no pils".

– Šī grāmata bija liels izaicinājums, ko pati sev uzliku, jo vēlējos atgriezties pie analogām tehnikām, proti, atkal strādāt ar papīru un zīmuli taustāmā veidā, jo ļoti daudz laika trūkuma dēļ daru digitāli. Ar Luīzes Pastores jaunāko grāmatu vēlējos atkal rast to sajūtu – kā ir strādāt ar akvareli un krāsu zīmuļiem. Apjoms grāmatai bija liels, veidoju arī grāmatas maketu un varu teikt, ka tas nebija viegli, jo šajā grāmatā Luīze izveidojusi interaktīvu spēli ar lasītāju, kurš lasa, lasa, un pēkšņi teksts apraujas, un jāatbild, jāatrod kāds pazudis vārds, kas jāuzmin no konteksta. Atminot visus šo vārdus, atklājas slepenā parole. Šī grāmata ir kā sava veida izlaušanās istaba. Lieliski, ka grāmatas saturs sabalsojas ar grāmatas formu, bet ilustratoram un maketētājam uzreiz sarežģītāks darbs.

Māksliniece Elīna Brasliņa.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Tā kā Luīze grāmatu rakstīja vairākus gadus, tad man šķiet, ka viņai pašai šis bija tāds liels lēciens. Tā nu abas lecam, lecam un ceram atklāt šo grāmatu Rundālē, kur varēs saņemt mūsu autogrāfus un iziet pils izlaušanās spēli. Tie, kas piedalīsies, saņems izlaušanās spēles lapas, varēs staigāt pa pili, apskatīt ilustrācijas, kas iesaistītas šajā spēlē, minēt paroli un izlauzties no pils.

– 24. jūlijā tika pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Esat saņēmusi Baltvilka balvas žūrijas atzinību par veiksmīgu debiju bērnu grāmatu ilustrācijā, bet 2017. gadā – balvu par ilustrācijām Jura Zvirgzdiņa grāmatai "Tobiass, Čārlijs un neredzamais spoks" ("Pētergailis", 2017) un Luīzes Pastores grāmatām "Operācija maska" un "Pēdējais ķēniņš" ("Neputns", 2016). Ko novēlētu jaunajiem grāmatu ilustratoriem?

– Katra grāmata ilustratoram ir svarīgs uzdevums, kas jāatrisina, – tev iedod tekstu, un liela atbildība, kā to iedzīvināt. Ja grāmatas vāks un ilustrācijas nebūs tādas, kas uzrunās lasītāju, tad stāstam būs ļoti grūti sasniegt adresātu.

Šis ir darbs, kuru cilvēki uzņemas tikai tad, ja tas viņiem ļoti patīk. Tas ir savā ziņā morāli pacilājošs un mīlestības caurstrāvots, bet nav ienesīgākais, tādēļ jāapvieno ar citiem darbiem, ja cilvēks kā mākslinieks grib izdzīvot. Jaunajiem māksliniekiem novēlu nepadoties, ja šī nodarbošanās viņu sirdij sagādā prieku. Strādāt bērniem un radīt viņiem un arī viņu vecākiem prieku – tā ir liela vērtība. 

Tā ir mūsu nākamā paaudze, un nav mazsvarīgi, ko viņi lasa un skatās, jo tagad grāmata konkurē ar digitālo saturu. 

Man pašai ir trīsgadīgs bērns, dažkārt grāmata nevar uzveikt televizoru vai planšeti, bet tad, kad tas izdodas, ir liels gandarījums. Svarīgi bērnos audzināt prieku lasīt un skatīties ilustrācijas – tā ir liela atbildība no visu iesaistīto pieaugušo puses.

– Vai pašlaik top vēl kādi radoši darbi?

– Ir ilgstošais maratonuzdevums – strādāju atkal ar animācijas filmu režisoru Edmundu Jansonu un studiju "Atom Art", ar kuru kopā radījām animācijas filmu "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", kas tika uzņemta pēc Luīzes Pastores grāmatas "Maskačkas stāsts". Strādājam pie pilnmetrāžas animācijas filmas "Laimīgie", kas top pēc Luīzes Pastores grāmatas "Laimes bērni" motīviem. Filma top lēnām. Vasaras beigās kopā ar vairākiem māksliniekiem piedalīšos Sandras Krastiņas kūrētā izstādē, kas būs apskatāma "Ola Foundation" izstāžu galerijā. Manā darbā būs aplūkota feministiska un mātišķības caurstrāvota tēma.