10.2 °C
ISSP galerijā līdz 24. oktobrim apskatāma Zanes Priedes personālizstāde "Marmoleum Real 2mm" .
Viens no svarīgākajiem mākslinieka uzdevumiem ir padarīt pasauli labāku un caur sava mākslas darba uzburto pasauli radīt iespēju paskatīties uz apkārt esošo telpu un lietām ar jaunu skatījumu. Mēs dzīvojam lietu pasaulē, tātad tajā ir arī materiālā sastāvdaļa, kas ir taustāma, un tieši caur lietām bieži vien mums izdodas tikt savienotiem ar kādu noteiktu sajūtu, noskaņu vai laiku, Zanes Priedes gadījumā – ar laikposmu no deviņdesmito gadu sākuma līdz divtūkstošajiem. Viņas ISSP galerijā apskatāmajās personālizstādes "Marmoleum Real 2mm" lielformāta fotogrāfijās tieši šā starplaika sadzīves priekšmeti un lietas ievietotas mūsdienu ainās.
Zane Priede ir profesionāla fotogrāfe, ikdienā strādā ar produktu komercfoto, veidojot produktu fotogrāfijas zīmoliem "Madara", "Kinetics" u. c., tostarp viņa nodarbojas arī ar set design jeb ainu iekārtošanu un to scenogrāfiju. Absolvējusi Nīderlandes Dizaina akadēmiju Eindhovenā, Zanes Priedes aizraušanās ar arhitektūru un dizainu ir redzama viņas vizuālajā pieejā, kas ietver ainu konstruēšanu ar maza mēroga objektiem. Turklāt interese par zinātni, bioloģiju un psiholoģiju tikai papildina autores vizuālos pētījumus, saglabājot rotaļīgu pieeju, veidojot stāstus un atklājot fantastisko ikdienas ainās. 2023. gadā Zane Priede tikusi nominēta Eiropas fotogrāfijas platformai "Futures".
Fotogrāfe dzimusi 1990. gadā, bērnību pavadījusi deviņdesmitajos, kad raksturīga bija spilgto importa preču ienākšana izteikti pelēkajā padomju mantojumā. Tieši šo noskaņu Zane Priede mēģinājusi apzināti atdarināt, veidojot šīs, viņas vārdiem – "klusās dabas skulptūras – pagātnes atmiņas šodienas scenogrāfijās". Arī izstādes nosaukums "Marmoleum Real 2mm" ir reāli eksistējoša linoleja paveids, un tas izvēlēts apzināti kā simbols laikmetam raksturīgajām ilgām pēc "labākas dzīves", kas izpaužas īsto lietu imitācijās. "Marmoleum Real 2mm" tāpat kā izstādē atrodamā grīdlīste "Ozols Chillout" ir tikai vizuāls apmāns.
Te uzreiz jāvērš uzmanība uz ekspozīcijas neparasto scenogrāfisko noformējumu, kuru veidojis mākslinieks Aleksejs Beļeckis, kurš tostarp ir kuratora lomā pašreiz Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiekošajā Andra Eglīša vērienīgajā personālizstādē. Galerijas ieeju un izstāžu zāles sienas rotā no linoleja izgrieztas abstraktas formas laukumi, savukārt izstādes konceptuālais apraksts ir uz linoleja loksnēm drukāts. Lai gan šāds risinājums ir neparasts un interesants savā piegājienā, tomēr jāatzīst, ka šajā gadījumā tas pilnā mērā nav pārliecinošs un traucē uztvert ekspozīciju kā vienotu veselumu. Iespējams, veiksmīgāks risinājums būtu bijis šo paņēmienu izmantot ar plašāku atvēzienu – piemēram, pilnībā noklājot telpas plaknes, konceptuāli spēcīgāks risinājums varētu būt bijis izmantot izstādes nosaukumā minēto linoleja veidu.
Izstādes darbi runā par deviņdesmitajiem un divtūkstošo sākumu, kas nozīmē, ka tas skar ne tikai pēcpadomju importa produktus, bet arī tā sauktā eiroremonta estētiku, tātad – ne tikai laikmetu, bet arī materiālu miksējumu, kas vienuviet satikušies vienā un tajā pašā laika nogrieznī. Vēl joprojām klātesoši un palaikam šur tur iznirstoši rīģipši un linoleji, kas mums visbiežāk saistās tieši ar konkrēto laikposmu, šajā gadījumā – autores bērnību. Arī fotogrāfe pati atzīst, ka tieši materiālu pētniecība ir tas, kas viņu piesaista visvairāk. Gandrīz "īsts" koks vai marmors, kas tomēr izrādās materiālu tikai imitējoša lieta. Zanes Priedes pieeja izvēlētajai estētikai ir rotaļīga "fikcija par jauko krāsaino bērnību", krāsu piesātināta un naiva, ar nelielu devu humora un viegluma. Vērā ņemams fakts, ka visi fotogrāfijās redzamie produkti, lai gan asociatīvi ir cita laikmeta liecinieki, tomēr iegādāti mūsdienās.
Zanes Priedes fotogrāfija piesaista ar savu šķietami vienkāršo pieeju tehniskajā ziņā – maksimāli "īstas" (ar to domājot, piemēram, ar fotošopu neapstrādātus attēlus) dažādu priekšmetu kompozīcijas, saglabājot nevainīgu un "tīru" to autentiskumu. Kā galarezultāts skatītājam tiek piedāvātas klusās dabas, kur lietu, objektu un satura konstrukcijas raisa vieglu nostalģiju. Šīs klusās dabas Zane Priede veido studijā, maksimāli izmantojot un reizēm pārkāpjot visus fizikas un gravitācijas likumus.
Viens no izstādes izteiksmīgākajiem darbiem ir lielformāta fotogrāfijas izdruka ar lakonisku nosaukumu "Nr. 1" (starp citu, visi "Marmoleum Real 2mm" darbi ir nodēvēti tieši tāpat – ar numerāciju). Tajā galveno lomu ieņem baltmaizes kukulis, ķemme, aukla, divu baranku astotnieks, viena pusbaranka un doktordesa, kas, graciozi vertikāli saslējušies, stāv uz galda virsmas. Pēc iepazīšanās ar mākslinieces izstādes pieteikumu un galveno ideju tieši šis darbs ir maksimāli pārliecinošs. Interesants ir arī mazformāta "Nr. 7", kas ataino hiperbolizētu desmaizi. Šī ir autores atsauce uz bērnībā piedzīvoto taupības ideju, kas, domāju, pazīstama lielai daļai – pretēji saudzīgi un taupīgi grieztām plānām šķēlītēm, šī sviestmaize ir izkāpusi ārpus rāmjiem – "trīsstāvu" biezai maizes šķēlei uzkārtots tikpat biezs sviesta slānis, divas desas un gurķu ripas. Jācer, ka pēc fotosesijas tā tikusi veiksmīgi arī notiesāta.
Ekspozīcijas telpu veido divas sienas, un visi darbi ir pārskatāmi uzreiz – izstādē ir redzami 12 darbi, no kuriem pieci ir liela formāta un septiņi mazāka izmēra fotoizdrukas. Vienu no tiem, "Nr. 5", vēl ir jāprot arī atrast – tas izvietots nostāk no pārējiem un šo atjautības uzdevumu atstāšu skatītāja ziņā. Ienākot izstāžu zālē, skatam paveras galvenā siena ar trim lielformāta un sešām mazām fotoizdrukām, savukārt gala sienā atrodas "Nr. 6" un "Nr. 2". Viens no tiem ir veltījums plastikāta maisiņu saudzīgajai mazgāšanai – jaunākajai paaudzei šis fenomens vairs nav zināms. Otrs – stikla blokam uz cepumu torņu kājām ar kūkas "groziņu" kroni.
Izstādes centrālā siena atvēlēta trim lielformāta un sešiem maziem darbiem. Jau pieminēto baltmaizi un desu papildina "Nr. 9" jeb sveiciens sirreālismam – uz debesu fona izkārtoti linoleja abstraktu formu atgriezumi ainavā ar žirafes apdrukas cimdu, kas izliekas par dažādiem citiem materiāliem, un "Nr. 12", kur uz sārti rozā fona izveidota cepumu, sausbaranciņu, prjaņiku, vafeļu un kukurūzas nūjiņu, un "ķieģelīša" šķēles balansa spēles teju neiespējamā kompozīcija.
Neskatoties uz izvēlēto izmēru, arī mazā formāta darbi šajā izstādē ir izteiksmīgi. Atsevišķi gribētos izcelt "Nr. 3", kas ir rūtiņu, līniju lapu un cenu zīmes kompozīcija. Mazformāts "Nr. 11" ir interpretācijai brīvs un attēlo debesis, betona "cukurgraudu" ar krītiņiem un vaskadrānas kārtu, savukārt "Nr. 10" ir veltījums materiāliem, kas aizgūti no vecvecākiem.
Tas, kas atšķir Zanes Priedes darbus, ir izteiksmīgā krāsu palete – tie ir dzīvespriecīgi un krasi atšķirīgi no tā, kas galvenokārt šodien dominē mākslas galerijās. Koši un nepieradināti, gandrīz kā krāsu terapija, darbi runā par lietu parādību, to mijiedarbību ar laiku un mērogu – iepriekšējā laikmeta nospiedumi joprojām ir brīnumainā kārtā klātesoši arī mūsdienu pasaulē, raisot spēcīgas nostalģiskas atmiņas. Izstādes kuratore Iveta Gabaliņa min, ka uzreiz pēc izstādes darbi tiks vesti uz Viļņas mākslas mesi arī starptautiskai izrādīšanai.
