Inta Geile: Vaimanoloģiju tik tiešām nevaru izturēt

Rīt, 6. martā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā paziņos grāmatu mākslas konkursa "Zelta ābele" uzvarētājus septiņās kategorijās, vērtējot 53 Latvijas izdevēju iesniegtās 137 iepriekšējā gadā izdotās skaistākās grāmatas, pasniedzot gada mākslinieka balvu un turpinot tradīciju pasniegt balvu "Stikla ābols" jaunajam dizaineram. Tāpat žūrija pasniegs arī vienu speciālbalvu kādam īpašam izdevumam. Balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā šogad saņems tulkotāja un izdevēja Inta Geile (izdevniecība "Omnia Mea").

Visu šo gadu garumā esat uzturējusi misiju – latviski izdot labākos franču literatūras darbus.

I. Geile: Tāda jau sākotnēji bija mana pamatdoma, jo katram, kurš darbojas literatūrā, ir sava literārā gaume un autori, kuri šķiet tuvāki. Man vērtību un gaumes veidošanā daudz deva skola, turklāt toreizējā Anrī Barbisa 11. vidusskolā franču valodu mācījos no pirmās klases. Skolā bija brīnišķīgi skolotāji, piemēram, literatūras skolotāja padomju laikā, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, atklāti runāja par daudziem aizliegtiem rakstniekiem.

Gadu gaitā esmu izdevusi arī divu nākamo Nobela prēmijas laureātu darbus – vienkārši sapratu, ka Žana Leklēzio grāmatai jābūt latviešu valodā, tāpat arī Annijas Erno. Esmu izdevusi autorus, kuru darbi līdz tam latviski nav bijuši, tiesa, bieži, lai izdotu vienu grāmatu, izlasu piecus autora darbus, lai izvēlētos būtiskāko. Uzskatu – ja reiz izdodam, ja reiz tulkojam, tad no katra autora jāizdod labākais.

Vai augstas kvalitātes literatūru viegli pārtulkot, ņemot vērā, ka latviešiem trūkst franču kultūrvēsturiskās pieredzes?

Latviešu valoda ļauj izteikt diezgan daudz, paliek pavisam maz vārdu, kurus tik tiešām nevar atrast un grūti izdomāt. Piemēram, viena no pēdējām "Omnia Mea" izdotajām grāmatā manā tulkojumā bija Vinsenta van Goga "Vēstules no Provansas", ko viņš rakstīja savam brālim. Šis projekts bija prātā jau ilgi, teju 20 gadus. Tas bija sarežģīts darbs, jo van Gogs, nebūdams francūzis, rakstīja franciski, teikumu konstrukcijas ir neierastas. Tagad, kad šī grāmata beidzot izdota, ir sajūta, ka teju viss, kas gribēts, padarīts. Tomēr, protams, būs arī turpinājums.

Inta Geile.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Van Gogs franciski esot rakstījis tāpēc, ka uzskatījis – dzīvojot Francijā, jārunā un jāraksta franciski. Tas būtu labs piemērs visiem, kuri, dzīvojot Latvijā, uzskata, ka var latviski nerunāt.

Neapšaubāmi. Turklāt van Gogs vēstulēs rakstīja, ka viņam bijis žēl, ka nepratis runāt vietējā Provansas izloksnē, kura atšķirīga no franču valodas. Būdams Anglijā, viņš ar brāli sarakstījās angļu valodā. Viņš uzskatīja, ka tā darīt ir pareizi.

Līdzīgu piemēru ir daudz, arī nupat visjaunākās "Omnia Mea" grāmatas "Nav svarīgi" autore Agota Kristofa bija ungāriete, kura pēc 1956. gada revolūcijas apspiešanas dzīvoja Francijā. Rakstniecei bijusi smaga valodas problēma, emigrācijas dēļ pārdzīvojusi, ka nācies atteikties no dzimtās valodas, bijusi arī dusmīga un vainojusi franču valodu. Tomēr rakstījusi franciski.

Pamazām dzird arī par tulkojumiem, kurus radījis mākslīgais intelekts…

Domāju, ka šajā ziņā mākslīgais intelekts cilvēku gan neizkonkurēs! Tulkošanā ir tik daudz dažādu aspektu, turklāt ar franču valodu it īpaši, jo vienam vārdam piemīt ļoti daudz nozīmju. Nesaprotot, kādā nozīmē šoreiz vārds būtu lietojams, parādās diezgan interesantas lietas, kas nemaz nav tā domātas. To saku par tehniskiem tekstiem, par mākslīgā intelekta tulkotu literatūru nemaz nevar pat runāt…

Kāda ir Francijas lielo apgādu attieksme pret tik mazajiem Latvijas apjomiem, nelielo lasītāju skaitu?

Arī Francijā ir autori, kuru grāmatas iznāk vien divos tūkstošos eksemplāru, piemēram, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kloda Simona darbi.

Nezinu, vai to var uzskatīt par īpašu laimēšanos, bet pašā sākumā, 1992. gadā, iepazinos ar Anju Ševaljē, Francijas lielākās izdevniecības "Gallimard" atbildīgo pārstāvi autortiesību jautājumos. Viņa bija nākusi no krievu emigrācijas pirmā viļņa un bija ļoti jauka kundze gados. Ar Ševaljē kundzi tikos vairākkārt, un reiz viņa teica, ka arī savos kolēģos ieaudzinājusi – nav tik būtiski, cik liels vai mazs ir izdevējs, pret visiem jāizturas ar vienādu cieņu. Tā visus gadus attiecības ar "Gallimard" ir turpinājušās, arī ar citiem izdevējiem. Tiesa, gadījies dažs mazāks izdevējs, kurš nesaprot mūsu mazos metienus, to, ka, piemēram, Polijā bērnu grāmatai var būt 50 000 tirāža, bet Latvijā būs labi, ja viens tūkstotis. Tāda ir šodienas realitāte.

Latvieši paši sevi mēdz noniecināt – esam mazi, vāji…

Liekas, tas nāk līdzi no laikiem, kad mums lika domāt, ka neko nenozīmējam, "ko nu es" apziņā un runās iesēdies diezgan dziļi. Vēl jau gan ir tie teicieni par latvieti latvietim kā labāko saldo ēdienu un tā joprojām.

Citās zemēs esmu bijusi daudz, bet te ir manas mājas, tā vajadzētu domāt teju visiem, mēs taču dzīvojam paši savā zemē!

Latvijā notiek ļoti daudz laba, arī sociālajā sfērā, jaunās māmiņas francūzietes varētu vien sapņot par tādu bērnu kopšanas atvaļinājumu kā pie mums, Francijā tie ir vien trīs mēneši. Tad par ko esam tik ļoti sašutuši, ka to vien sakām, ka viss ir slikti? Vaimanoloģiju tik tiešām nevaru izturēt. Rīgas 1. ģimnāzijā mācu franču valodu un skolēniem saku: klausieties, jauki kaut kur aizbraukt un ko apgūt, bet brauciet atpakaļ un strādājiet šeit. Viss labais un sliktais jau atkarīgs no mums pašiem.

Daļa no "viss ir slikti" varētu būt plānots arī kā ienaidnieku propagandas sauklis…

Lai attīstītu kritisko domāšanu, vērts lasīt grāmatas, tad pats vari spēt izdomāt, kā ir patiesībā, un nenoticēt visam, ko kāds cenšas sastāstīt. Ikdienā gan daudz sastopos ar jauniešiem un pieredzu, ka grāmatas lasa maz vai pat nemaz… Daudz par maz ir to, kuri lasa, un jājautā, kur gan var rasties kāda paša domāšana un vērtību skala. Tāda veidojas, apgūstot dažādas zināšanas, un, tiesa, daudziem matemātika var būt labā līmenī, bet bez grāmatām pietrūkst garīguma. Garīgo pasauli veido literatūra, māksla, mūzika, un lasīšana ir viens no mūslaiku vājākajiem punktiem.

Droši vien "Omnia Mea" izdotajām grāmatām izveidojies savs lasītāju loks?

Grāmatu svētkos pamanu savus lasītājus, zinu tos, kas pērk vai ikkatru grāmatu. Mazliet izdodu arī literatūru citās romāņu – itāļu un spāņu – valodās. Atceros kādu kundzi, kura nāca uz visiem Grāmatu svētkiem un katru reizi pirka pa vienai grāmatai gan sev, gan draugiem. Viņa sacīja, ka tad, kad aiziešot no šīs pasaules, vēloties, lai pagalvī noliktu Dino Budzati "Tatāru tuksnesi". Līdzīgus stāstus esmu dzirdējusi vēl, tātad grāmatas atrod pareizos lasītājus. Tiesa, bijusi arī kritika, bet pārsvarā saņemu labus vārdus.

Varbūt latviešus uzrunā romāņu tautu dzīvesprieks un dziļās domas?

Izdotajās grāmatās domu gan ir vairāk nekā prieka. Ne visi ir mani tulkojumi, sadarbojos ar daudziem tulkotājiem, bet man gan ir atlase. Pirmsākumos biju sastādījusi sarakstu ar grāmatām, kuras vēlējos atrast grāmatnīcu plauktos. Tiesa, gadu gaitā Latvijā izdots daudz ļoti labu grāmatu, bet viens posms – pagājušā gadsimta divdesmitie, trīsdesmitie gadi – latviešiem bija praktiski nezināmi.

Savulaik Elza Stērste teikusi, ka franču kultūra ar savu domas skaidrību ir nedaudz pretstatā vācu sentimentālismam. Dzejnieki Edvarts Virza un Elza Stērste bija vieni no Franču draugu biedrības dibinātājiem 20. gadu sākumā.

Tik pārsteidzoši redzēt visu izdevniecību vienā personā!

Man tiešām nav neviena štata darbinieka, palīdz gan atbalsta grupa: ģimene un kolēģi, no paša sākuma – arī mākslinieks Aldis Aleks, kurš veidojis daudz grāmatu ietērpu, maketētāja Ilze Reitere, redaktore Dace Kraule, ap mani ir tie, ar kuriem varu labi sadarboties. Literatūra, manuprāt, tik tiešām nesaistās ar biznesu. Protams, labi, ja gadās dižpārdokļi, bet par tiem nekad nav bijusi mana doma. Nebaidos teikt, ka "Omnia Mea" nav kā bizness, šis ir citādi, tas ir mans sirdsdarbs.

Viedoklis

Grāmatas kā iedvesmas avots

Renāte Punka.

Foto: Līga Gredzena/LETA / LETA

Renāte Punka, Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas (LGA) valdes priekšsēdētāja: "Piešķirot balvu par mūža ieguldījumu grāmatniecībā, LGA vēlas atgādināt grāmatmīļiem, ka jebkuras grāmatas tapšanas process ir ilgs, rūpīgs veselas komandas darbs, kas visbiežāk lielākoties paliek lasītājam nemanāms. Tieši tāpat katras valsts grāmatniecībā ir izdevniecības, kas par savu pastāvēšanu un klātbūtni literatūras procesos atgādina pastāvīgi un gana skaļi, un ir tādi grāmatu apgādi, kas gadu desmitiem rāmi un neatlaidīgi darbojas kādā konkrētā jomā. Intas Geiles "Omnia Mea" pieskaitāma pēdējiem – jau kopš 1998. gada ik gadu ar viņas gādību nāk klajā daži tulkojumi no franču valodas: gan klasika latviešu lasītāju izglītošanai, gan mūsdienu franču daiļliteratūra, arī literārās pasakas un biogrāfiski darbi par spilgtām personībām. Krietnu daļu šo grāmatu tulkojusi pati Inta, bet daļu izdošanai izraudzīto darbu uzticējusi Sarmītei Madžulei, Agnesei Kasparovai, Gitai Grīnbergai. Autoru loks apliecina, ka "Omnia Mea" cenšas lasītājiem piedāvāt tiešām vērtīgu lasāmvielu, no daudziem pedagogiem un lasīšanas veicināšanas entuziastiem dzirdēts, ka Intas izdotie Daniela Penaka darbi esot viņu rokasgrāmata un iedvesmas avots. Inta izmēģinājusi spēkus arī tulkošanā no latviešu uz franču valodu – Skalbes "Kaķīša dzirnavas", Ērika Ādamsona noveles, pateicoties viņai, franču lasītājiem pieejami Imanta Lancmaņa teksti par Rundāles pili. Inta ir ilgstoši un uzticīgi atbalstījusi Latvijas grāmatizdevēju kopīgo darbošanos asociācijā. Ceram un novēlam, lai "Omnia Mea" tikpat dedzīgi darbojas arī turpmāk."