"Noturēt sevi radošajā plūsmā, iespējams, darīt daudz vairāk nekā līdz šim. Darīt jēgpilnāk, pilnasinīgāk. Pārvērtējot visādus notikumus un procesus, saprotu, ka primāri jau man tā rakstīšana ir attīstība uz priekšu. Man liekas, dzīve ir īsa, nav jēgas sevi tērēt tajā, kas neinteresē," tā par saviem radošajiem šī gada izaicinājumiem saka dzejniece Ligija Purinaša.
Viņa ir viena no spilgtākajām Latgales jaunās paaudzes autorēm, kuras vārds izskan ne tikai ārpus Latgales, bet arī Latvijas robežām.
2019. gadā iznāca autores debijas dzejas krājums latgaliešu valodā "Sīvīte", kas saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2019" un 2020. gadā tika nominēts "Latvijas Literatūras gada balvai" kategorijā "Spilgtākā debija". 2022. gadā biedrība "Hronologeja" izdeva autores otro dzejas grāmatu "Pierobežas", kurā publicēti lielākoties pandēmijas laikā tapuši dzejoļi gan latviski, gan latgaliski. Arī šo dzejas krājumu literatūras nozares eksperti ir augstu novērtējuši – tas ieguvis Latgaliešu kultūras gada balvu "Boņuks 2022" un ticis izvirzīts "Latvijas Literatūras gada balvas 2023" pirmajā kārtā kategorijā "Labākais dzejas autordarbs".
Pateicoties tulkotājam Džeidam Vilam, L. Purinašas dzeja izlasāma arī angliski, tā iekļauta 2020. gadā Londonā izdotajā bilingvālajā dzejoļu krājumā "Pādejais Modeļs / The Last Model" (tajā publicēti arī latgaliešu dzejnieku Raibā un Ingridas Tāraudas teksti), publicēta Budapeštā – žurnālā "Panel Magazine" (#7), 2022. gadā dzejnieces teksti iekļauti Baltijas literārajā žurnālā "No More Amber #2", bet šogad janvārī portālā "Signaturen-Magazin" izlasāmi arī vācu valodā.
Kopā ar tulkotāju Dž. Vilu viņa piedalījusies Amerikas PEN kluba tulkošanas komitejas rīkotajā tiešsaistes pasākumā "Women in Translation", bet starptautiskā projekta laikā kopā ar skotu dzejnieci Dženu Hadfīldu radītie teksti izskanēja pasākumā "New European Poetry Night".
L. Purinaša kopā ar vēsturnieku Kasparu Strodu brīvajā laikā darbojas biedrībā "Hronologeja", kuras trīs galvenās darbības jomas ir vēstures, mākslas un literatūras procesu veicināšana. Kopš 2019. gada biedrība ir izdevusi piecas grāmatas, tostarp K. Stroda pētījumu "Pagātnes nospiedumi. Varakļānu ebreju kopiena" (2021) un atmiņu piezīmes par 20. gadsimta notikumiem kādā mazpilsētā "Cilvēks običnij" (2022).
– Tev šobrīd top teksti jaunai grāmatai "Provinces koncepti".
L. Purinaša: – Jā, pateicoties šī gada pirmajam regulārajam Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursam, esmu tikusi pie atbalsta grāmatas tapšanai. Mazs, bet man tas ir ārkārtīgi svarīgs solītis. Grāmata plānota kā dzejprozas krājums, kurā, ievērojot reliģisko dziedājumu noskaņu, tiks aktualizētas īstas un iedomātas vērtības.
Paralēli strādāju arī pie vēl viena cita radoša un intīma projekta, kas saistīts ar sievišķās ģenealoģijas un t. s. sievišķās rakstības izpēti,
ideja par to radās pavisam nejaušu privātu atradumu rezultātā, un gada otrajā pusē redzēsim, kā man būs ar to veicies.
– Šķiet, "Pierobežas" nesen devās pie lasītājiem, bet jau dzīvo tik patstāvīgu dzīvi – iegūta "Boņuka 2022" balva, grāmata bija izvirzīta Latvijas Literatūras gada balvas pirmajai kārtai. Vai un cik ļoti tevi interesē žūrijas un lasītāju viedoklis/ vērtējums par taviem tekstiem?
– Mani interesē lasītāju reakcija. Priecājos, ja uzraksta un dalās savās sajūtās. Balvas ir balvas, tās ir ļoti subjektīvas. "Boņuks 2022" un viss ap to man bija izaicinājums, negribēju būt šajā visā, bet sapratu, ka nebūt ceremonijā nozīmētu, pirmkārt, zaudēt cieņu pašai pret sevi, un, otrkārt, parādīt, ka esmu ietekmējama un vāja. Man liekas, ka kultūrai un mākslai, tostarp arī t. s. latgaliešu kultūrai, ir nepieciešams kaut kāds ētikas mērinstruments, pārvērtēšana, šis ir laiks, kas pieprasa būt godīgiem pret sevi.
Ir jāmēž no sevis ārā visādu veidu vardarbības un diskriminācijas tolerance, bailes runāt un vēlme izmantot individuālās varas pozīcijas.
Šo procesu ziedu laiki ir beigušies sen, nevajadzētu dzīvot ar skatu pagātnē, ar klusēšanu, ciešanām, iztapību, kaut kādiem blatu sistēmas uzskatiem. Lai gan, protams, redzam, ka turēt taisnu mugurkaulu ir smags un bīstams darbs. Arī kultūrā. Vai – jo īpaši kultūrā.