12.3 °C
Vasara ir brīnišķīgs laiks, lai apceļotu Latviju, aplūkojot ne vien jau visiem labi zināmas un tūrisma ceļvežos izdaudzinātas vietas, bet ļaujoties arī līdz šim mazāk dzirdētu vietu šarmam. Vērtīgs ceļabiedrs, dodoties Latgales iepazīšanas piedzīvojumā, būs literatūrzinātnieka un rakstnieka Valentīna Lukaševiča grāmata "Dīnvydlatgolys stuosti".
39 stāsti par Dienvidlatgali
"Latgola nav moziņka. Latgola ir dažaida i lela. Ir kolnu i leidzonumu Latgola. Dīnvydu i zīmeļu, reitu i vokoru. Vyds Latgola. Lelpiļsātu i lauku. I tai var i tuoļuok." (2. lpp.) – teic grāmatas autors, 39 stāstos iepazīstinot ar Latgales dienvidu daļas apdzīvotajām vietām no Nauļāniem līdz Madaliņai un ļaujot lasītājam aizceļot ne vien telpā, bet arī laikā.
Valentīns Lukaševičs ir dzejnieks, literatūrzinātnieks, rakstnieks, scenāriju autors un novadpētnieks. Visas šīs viņa personības radošās šķautnes lieliski atklājas grāmatas lappusēs, ļaujot katram stāstam par konkrēto vietu no vienkārša stāsta pārtapt aizraujoši izzinošā ceļojumā – no pagātnes līdz mūsdienām. Vēstures fakti un notikumi savijušies ar leģendām, nostāstiem, paša pieredzēto, atbilstošiem daiļdarbu fragmentiem, avīžu rakstiem, kas ataino konkrētās vietas unikalitāti, atklājot, cik erudīts un zinošs ir autors.
Stāsti sarakstīti no 2016. līdz 2023. gadam un tikuši publicēti arī žurnālā "A12" un laikrakstā "Latgales Laiks". Krājuma izdošanu atbalstījusi Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma "Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma" un biedrība "Latgales reģiona attīstības aģentūra". Teksti latgaliešu rakstu valodā papildināti ar plašu vizuālo materiālu – ar fotogrāfijām un dokumentiem, kuros iemūžināti vēsturiski mirkļi un notikumi, portretiem un ainavām, kas atspoguļo ne vien pagātni, bet arī mūsdienas. Lasītājs ne vien tekstuāli, bet arī vizuāli notver stāsta radīto noskaņu.
Cilvēki. Daba. Vēsture
Stāsti par Dienvidlatgali ir atšķirīgi, vēstot to, kas raksturīgs tieši konkrētajai vietai, un izceļot tai būtiskos notikumus, personības, celtnes. Vēstījums, pateicoties apakšvirsrakstiem, lasītājam kļūst vizuāli pārskatāms, ļaujot uzreiz noskaidrot atslēgas vārdus, ar kuriem varēs atslēgt konkrētās vietas stāstu. Tā, piemēram, Robežnieku stāsts balstās četros svarīgos stūrakmeņos – "Nūsaukums", "Piļskolns", "Muiža", "Bazneica". Jersikas stāsts atklājas caur vēsturiskiem notikumiem: "Vysvolža laiki", "Pādejī Ulmaņa pādi Latgolā", "1940. goda Latgolys Dzīšmu svātki", "Dzeļža bazneica", bet Indras stāstā galvenie akcenti ir "Muiža", "Dzeļžaceļs", "Laimis muzejs", "Škola". Stāstiem nav noteiktas struktūras, un tieši ar savu dažādību tie piesaista lasītāja uzmanību (jāteic, ka bieži šie stāsti atklājas tieši caur muižas vai baznīcas atslēgas vārdu, atainojot to nozīmi Latgales kultūrvidē).
Īpaši gribas uzsvērt V. Lukaševiča prasmi katram Dienvidlatgales stāstam piemeklēt ievadvārdus, kas tik spilgti raksturo šo vietu. Dažos teikumos iekodētā vietas esence ļauj izgaršot/ apjaust tās īpašo nozīmi Latvijas kartē. "Latgolu sauc na tikviņ par Muorys zemi, Trešū zvaigzni voi Zylūs azaru zemi. Storpkaru periodā pasaruodeja ari taids smuks apzeimuojums – Ausmys zeme. Na švakuoks kai tī jau treis darostī. A kur tei saule Latgolā vyssmukuok lāc? Pasaceļ dzaltonums nadaudz viers prīžu i nūspaitoj iudiņs garā linejā! Nui, tī, kur suocās myusejuo Daugova – Koškovcūs." (27. lpp.)
Stāsti nav gari, un ir daudz iespēju, kā tos lasīt – pēc kārtas, kā tie publicēti grāmatā, vai izvēloties par tām vietām, kuras visvairāk ieinteresējušas. Vari izlasīt visu stāstu, bet, vadoties pēc apakšvirsrakstiem jeb atslēgas vārdiem, vari izlasīt arī tikai tās teksta daļas, kas tevi interesē visvairāk. Ja, piemēram, aizrauj vēsturiski notikumi un vietas izcelsme, izpēti tikai tos ("Rūbežnīki ir zeimeigi ar tū, ka tei beja pādejuo apdzeivuotuo vīta Latgolā, kuru Uļmanlaikūs paspēja puorsaukt "latviskākā, skaistākā vārdā"." (24. lpp.)). Ja tavu interešu lauciņā ir personību stāsti, tad pievērsies to lasīšanai ("Literaturzynuotnīka Vitolda Valeiņa dzymtuo vīta ir Rudova. Daudzi profesoru kai runā, tai rokstūs sauce par Lylū Rudovīti." (140. lpp.)).
Pērn gada nogalē laikrakstam "Vietējā Latgales Avīze" intervējot rakstnieku Valentīnu Lukaševiču, jautāju, ko viņam nozīmē Dienvidlatgale. Uz to saņēmu atbildi: "Cylvāki. Doba. Viesture. Latgalīšu literaturys, var pat saceit plošuok – latgalīšu kulturys pyrmsuokumi te." Patiesi, lappusēs atklājas viss iepriekš minētais, nezinātājiem atgādinot, kādas ievērojamas personības nākušas no šīs puses ("Ap Nierzys azaru ir dzymtuos vītys volūdnīkam Ontonam Breidakam, dramaturgam Konstantinam Kravaļam, literaturzynuotnīkim Heronimam Tihovskam i Vitoldam Valeiņam, dzejnīkim Andram Vējānam, Osvaldam Kravaļam i c. Mož taišni ite ir Latgolys Pībolga?" (140. lpp.)).
Piefiksēt Latgales mirkļus
V. Lukaševičs ir brīnišķīgs stāstnieks. Starp citu, lasot šo grāmatu, neviļus apjautu, ka teksts man galvā skan Valentīna balsī. Viņš – gluži kā dzīvesgudrs un daudz pieredzējis gids – aicina ceļojumā uz Dienvidlatgali, komentējot katru vietu, kuru sastopam savā ceļā. Es uzmanīgi klausos viņa stāstījumā un priecājos par tik gudru ceļabiedru, kurš ļauj ielūkoties arī paša izjūtās un noskaņās: "Es asu izaudzs, muna acs ir daroduse pi tipiskys Latgolys augstīnis peizažys. Latgolys augstīne īsadola četruos paugurainēs – Burzovys, Rāznovys, Feimaņu i Dagdys. Pādejuo maņ dyžon pateik – ar augstim kolnim pi kolnu, ar azarim pa vydu. Ar sovu reliktumu, plašumu." (22. lpp.)
Dienvidlatgales stāstu izzināšana ļauj iepazīt ne vien dažādas vietas, bet arī senākus latgaliešu valodas vārdus, kurus, it kā starp citu, autors piemin savā stāstījumā: "Nui, asociacejis kotram sovys, gryuši juos menedžēt (tam ir vacs latgalīšu vuords – reņdēt)" (39. lpp.); "Jaunuo bazneica tyka izbyuvāta ar draudzis (kai vacī latgalīši saceitu – parapejis) paleigu: kaids īdeve naudu, kaids materialus, kaids deve kulā sovu dorbu." (68. lpp.)
Valentīns Lukaševičs – aizrautīgs novadpētnieks, savas dzimtās Latgales izzinātājs – grāmatā par sevi teic: "es ar lisapedu nabraukoju, šofera tīseibu maņ nav. Izteiku ar sabīdryskū transportu i sovom kuojom". (..) "Tuos lobuokuos idejis i feinuokī dzejūli da mane ir atguojuši, braucūt autobusā (vēļ lobuok viļcīnī!) ci īmūt kuojom nu punkta A iz kaidu B." (44. lpp.) Ja šķiet, ka tuvējā apkārtnē nav atrodams nekas aizraujošs, atliek vien izkāpt no ierastā ikdienas skrējiena un doties rāmā pastaigā, notverot ceļā sastaptos stāstus, kas pieredzējuši vēstures griežus un manījuši laika zobu, izauguši, mūsdienu notikumu izloloti.
Ir gluži lieki jautāt, kādēļ tapusi šī grāmata, jo autors to pasaka pats: "Grybu atsazeit sovā mīlesteibā! Iz tū bezlelpiļsātu Latgolu, iz tū kolnainuos i azarainuos zemis plekeiti, kuruo četrūs styurūs varātu byut Pīdruja, Izvolts, Rušyuna i Škaune. Iz itū kai ba vysod aizmierstū vītu, kura mani fascinej ar sovu dobu, viesturi i cylvākim." (7. lpp.) Dienvidlatgales stāsti ir vien maza daļiņa, kas ataino mūsu skaistās Latvijas kopējo stāstu. Grāmata ir kā atgādinājums mums katram par to, cik būtiski atcerēties un saglabāt šos vietu stāstus, cik svarīgi ir apzināties savas saknes, tos atslēgas vārdus, ar kuriem var atslēgt sirdi un ielūkoties pagātnē, kas veidojusi mūsu tagadni.
