14.8 °C
Vēl atceros laikus, 1998. gadu, kad meklētājprogramma "Google" bija izgudrota pavisam nesen un likās pavisam dīvaini, ka mūsu personvārdi un teiktais viegli pieejams plašai auditorijai. Ritēja gadi, un, lai arī reizumis nācies izlasīt pavisam dīvaini sagrozītus tekstus, visumā "Google" ir labs palīgs un par mūsdienu iespējām tikai priecājos.
Vakardien "Latvijas Avīzē" tika publicēta intervija ar dramaturģi un režisori Ludmilu Roziņu par viņas lugas "Dievs ir šeit" pirmizrādi Liepājas teātrī. Dramaturģes vārdu biju manījusi jau agrāk, tāpēc zināju, ka viņa interesanti un mūsdienām būtiski spēj runāt par dzīves patiesību, turklāt pagājušajā gadā Valmieras teātrī kopā ar režisoru Viesturu Roziņu radījusi pavisam īpašu iestudējumu Viļa Plūdoņa poēmai "Atraitnes dēls". Taču daudz vairāk arī nezināju, tāpēc meklēju papildmateriālus. Pēc īsa brītiņa tīmekļa meklētājā parādījās viens no tiem – vietne "izrades.lv" –, kurā viegli apskatāms Latvijas teātru izrāžu aktuālais kalendārs, kā arī īsi apraksti par iestudējumiem un mūsu skatuves māksliniekiem. Iestudējumiem bija norādītas atsauces uz teātru mājaslapām, radošo darbu saraksts, izrāžu un mākslinieku vērtējums lielākoties likās pat diezgan patiesīgs, tiesa, varbūt nedaudz glaimojošs, ja nebūtu liels "bet" ... Visiem aprakstiem kā autors minēts mākslīgais intelekts (MI).
Nesen ar MI glaimojošajām radošajām izpausmēm sadūros arī pati – atbildēju kādam pavisam negaidītam gleznu galerijas telefonzvanam. Ļoti laipna kuratore man piedāvāja iespēju sarīkot personālizstādi. Piedāvājums bija pat finansiāli izdevīgs, par īri vajadzētu maksāt vien ar kādu no izstādītajām gleznām, bet jutos pagalam apjukusi. Es taču neesmu māksliniece, par šādas profesijas izvēli pat nekad īsti neesmu sapņojusi! Taču draudzīgā kuratore centās pārliecināt, ka savas spējas publikai nevajagot slēpt, un pēc sarunas atsūtīja savas pārliecības avotu – "lenta.lv". Tur tiešām melns uz balta publicēts manas, liekas, visnotaļ apmeklētās, izstādes apraksts. Teksts zināmā mērā pat nedaudz atbilda patiesībai, jo "arī AS "Latvijas Mediji" izrāda interesi par turpmāko sadarbību, lai veicinātu kultūras notikumu izpratni un popularizēšanu". Tālāk sekoja, ka kopumā Diānas Jances projekts "Kamuflāžas tērpā paslēptais ēzelis" "esot ne tikai radoša iniciatīva, bet arī svarīgs solis ceļā uz kultūras un identitātes jautājumu izpratni mūsdienu Latvijā." Tiesa kas tiesa, jau daudzus gadus esmu AS "Latvijas Mediji" darbiniece, un mūsu laikraksts, kā arī portāls "www.lasi.lv" tik tiešām rūpējas par kultūras notikumu izpratnes veicināšanu un popularizēšanu. Tomēr – atkal tas "bet" – toreiz, augustā, rakstīju par Venēcijas filmu festivālā izrādīto propagandas filmu "Krievi karā", ko radījusi krievu izcelsmes kanādiešu režisore, tā saucamajā dokumentālajā filmā lielā mērā attaisnojot krievu kara noziegumus Ukrainā. Patiesībā rakstā nebija ne vārda par "kultūras un identitātes jautājumu izpratni mūsdienu Latvijā" un mūsu valsts Latvijas vārdu toreiz pat nepieminēju… Kaut gan varbūt MI bija uztvēris pavisam pareizi, jo Latvijas kino nozares darbiniekiem atšķirībā no Venēcijas filmu festivāla žūrijas nebija radušās izpratnes grūtības atšķirt ienaidnieka propagandas filmu no godīgas dokumentālas filmas.
Vismaz pagaidām liekas, ka MI tomēr vēl nespēj "pārtrumpot" cilvēka prātu, kaut gan, iespējams, tieši tā radītie duļķainie glaimi virza vai kurina sabiedrības domas. Nemaz nerunājot par sociālo tīklu vētrām, maz jau ir to, kas pārbauda, cik īsti uzticama informācija sarakstīta vietnē "Wikipedia" un cik no "Google" sarakstā minētajiem avotiem tik tiešām atbilst patiesībai. Cerība, protams, ir arī programmā "Skola2030" akcentēta medijpratība – prasme atšķirt viltus informāciju no patiesās.
Tomēr var vaicāt: kā vārdā un ar kādiem mērķiem tiek radīti šāda virziena MI ģenerētie teksti? Kur dzīvo tas Latvijas kultūras darbiniekus slavinošais trollis, un no kurienes viņam aug kājas? Un cik daudz no tīmeklī redzamajiem itin latviskajiem tekstiem ir balstīti vērtībās, kuras būtiskas mūsu valstī un Eiropā?
