"Karlsons ir aizlidojis..."
Pirms deviņiem gadiem, 2014. gada 26. aprīlī, kad radio ēterā izskanēja Gundara teiktie vārdi "Karlsons ir aizlidojis...", uz vienu bezgalgaru mirkli kļuva tik baismīgi skumji un tukši... Divas dienas pirms savas 91. dzimšanas dienas Singa, Vera Singajevska, aizgāja mūžībā.
2. maijā Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē no savas bērnības un jaunības atvadīties atnāca vairāki simti cilvēku, uz ekrāna mūzikas pavadībā tika deklamēti dzejoļi, projicētas bildes no aktrises bērnības, ikdienas gaitām, izrādēm un ceļojumiem. Pēdējā gājienā zārku nesa Rīgas "Dinamo" hokejisti – tāda bija viņas vēlēšanās. Vera Singajevska radusi mieru blakus savam vīram Tālivaldim Āboliņam I Meža kapos.
Bet kaut kur augstu, augstu virs Rīgas namu jumtiem klusos novakaros kaut kas dūkaļā...
Vera Singajevska (Singa)
- Aktrise
- Dzimusi 28.04.1923. Svinarnas sādžā, Vinnicas apg., Ukrainā.
- Strādājusi Jelgavas, Jaunatnes, Nacionālajā, Muzikālajā teātrī, Latvijas Radio.
- Ģimene: vīrs – Tālivaldis Āboliņš (aktieris), dēli – Gundars (aktieris) un Māris (TV skaņu režisors), mazbērni – Daina, Austra, Anna un Tālivaldis.
- Mirusi 26.04.2014. Rīgā, apbedīta 1. Meža kapos.
- Apbalvojumi:
- LPSR Tautas skatuves māksliniece.
- 1959 – LPSR Valsts prēmija.
- 1989 – studenšu korporācijas "Varavīksne" goda filistre.
- 1995 – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
- 1997 – LTDS Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā.
- Iekļauta grāmatā "100 izcili Latvijas aktieri".
"Mamma ir mamma. Un punkts"
Kafijas pauze pie Gundara Āboliņa Garciemā
Aktieru dinastija – tēvs, mamma, pats...
Arī mazmeita! Dinastiju ir daudz – sportistiem, juristiem, skolotājiem, ārstiem... Kad pienāk brīdis izvēlēties profesiju, tu izvēlies to, ko jau pazīsti... Vai tas ir gēns? Aktierus nevajag pacelt pāri citiem. Ir tādi aktieru bērni, kuri izvēlējušies šo profesiju, un tā nav bijusi veiksmīga izvēle...
Vai mamma bija apmierināta, kā izveidojies pašas un bērnu ceļš?
Šādus jautājumus bērni vecākiem neuzdod... Žurnālistiem mamma vairākkārt teikusi: viņai patīk, ka vismaz viens no bērniem (es) izvēlējies viņas profesiju. Brālis izvēlējies mūziku un skaņu režiju. Nekad neesmu mammai jautājis: vai esi ar sevi apmierināta? Viņai ļoti sāpēja, ka bija jāaiziet no skatuves – pensijā, kad tika noņemtas izrādes, tas pats "Karlsons" un vadošās lomas... Viņa turpināja strādāt arī pēc tam, bet tās lomas... Man šķiet, neviens aktieris nav spējis no tā izsprukt: pamazām tavs devums top mazāks un retāks, bet tu gribi sevi apliecināt. Kad teātri reorganizēja, viņa meklēja citas iespējas. Radio, darbu ar bērniem, pati iestudēja izrādes, ko Šapiro neatbalstīja... Zini, kas pēdējos gadus viņu uzturēja pie dzīvības? Hokejs! Viņa kļuva par īstu hokeja fanu: pateicoties "Rīgas Dinamo", Zigmāram Priedem un viņa vīriem, pilnvērtīgi nodzīvoja krietnus gadus. Skatījās mājās vai gāja pie Gunta Skrastiņa, dzīvoja līdzi, un tur skanēja arī tie vārdi, ko nedrīkst drukāt!
Atceros Singu no intervijām: kaut ko stāsta – rokas, kājas pa gaisu, emocijas burbuļo!
Mammai bija ļoti bagāta, spilgta un dziļa iztēle. Viņa vizualizēja, redzēja visu, par ko runāja. Tas ir galvenais aktiera darba paņēmiens. Spēja uzburt. Neredzamo darīt redzamu. Dažus noslēpumus arī es savā darbā esmu apguvis, šo to mācījies no vecākiem. Lai gan... strādāt uz skatuves ar vecākiem nebija psiholoģiski viegli, tāda barjera, kurai īsti nekad neesmu varējis tikt pāri... Strādājām radio iestudējumos, dažās teātra izrādēs, tad aizgāju uz citu teātri. Man vajadzēja abstrahēšanos, distanci no vecākiem. Traucēja tas, ka es viņus pazīstu. ...ir dažādi. Ir aktieru ģimenes, kuri dzīvo laimīgi kopā ilgus gadus un viņiem viss kārtībā. Biežāk gan aktieri par savu darbu un karjeru samaksā ar izjukušām ģimenēm un sabeigtu veselību. Tā ir cena par popularitāti un atpazīstamību.
Plus mūsdienu īpatnības – komentāri, soctīkli, raganu medības...
Domāju, mamma var būt laimīga, nepiedzīvojot naidu, kas tiek mērķtiecīgi sēts sabiedrībā. Viņai to būtu grūti izturēt. Viņa, mēs visi esam no jauktas ģimenes – mammas tēvs bija ukrainis ar poļu asiņu piejaukumu (seko stāsts par uzvārda iespējami polisko cilmi: Sin Gajevskij / Gajevska dēls), oma – mammas mamma bija kurzemniece, drusciņ dāņu asiņu un raksturs... Jā, labi, ka mamma šo neredz. Cilvēkos krājas negatīvais lādiņš, un tam kaut kur jānoplūst. Ir lērums cilvēku, kuri speciāli nodarbojas ar to, ka degradē jebkuru diskusiju: augstprātīgi padara tevi par muļķi, lai tavs viedoklis un tu pats nebūtu vērā ņemams; uzbrūk taviem atbalstītājiem vai izvērš personisku rīdīšanu...
Agrāk cilvēki rakstīja vēstules...
Jā. Vēstules nāca gan uz teātri, gan mājām. No laukiem rakstīja. Dabūja zināt mājas adresi un rakstīja. Mamma ar bērnības svētkiem izbraukāja visu Latviju – neviena ciemata vai pilsētiņas, kurā nebija būts. Vēl tagad saņemu vēstules: fotogrāfijā – mamma, tētis un bērnības svētki, 60.–70. gadu vidus... Toreizējais bērns jau pieaudzis, bet viņam svarīgi, lai šī bilde būtu pie manis. Reizēm parādās ļoti interesantas personības: kādā bildē mamma šūpina mazu meitenīti – ērģelnieci Ivetu Apkalnu.
Mamma teātrī un mājās – kā tika galā?
Mūs ar brāli faktiski uzaudzināja mammas mamma – oma. Ar otru vecmāmiņu attiecības nebija tik tuvas, bet oma pie mums dzīvoja. Tēvs, māte, divi sīkie, kuri kāvās... trīsarpus gadu starpība – gāja vaļā riktīgs tesiņš! Bet oma tika galā, jā. Pati uzaudzinājusi četrus bērnus – trīs meitas un dēlu. Nekad nebija strādājusi algotu darbu, mājsaimniece. Vectēvs jūrnieks, puspasauli izbraukājis; nokāpa no kuģa, sāka strādāt par elektriķi spēkstacijā pie Andrejostas. Vecāki – nemitīgā darbā. Nesen nodevu teātra muzejam tēva piezīmes. Pētīju vecāku kalendārīšus – mēģinājumi, izrādes. Viss, kas darīts. Ārprāts, gandrīz ik vakaru izrāde! Pat 20 izrādes mēnesī, divas trīs izrādes dienā, piemēram, Karlsons un Lācītis Pūks...
Vai jums tika "gabaliņš mammas un tēta"?
Protams! Mājas viņi nebija mākslinieki, Karlsoni vai kas cits, bet mamma un tētis. Mājās neviens nevienam teātri nespēlēja. Nezinu, no kurienes tas "kā iziet no lomas?". Nu, noģērb bikses vai kleitu un esi laukā! Tāds muļķīgs stereotips: aktieri – tie gan visu laiku tēlo. Nē, cilvēki uz ielas tēlo desmitreiz vairāk! Aktieri teātrī strādā. Arī vēlāk, mājās, protams, domā par lomu. Aktieris nozīmē pieslēgumu 24 stundas diennaktī; kad naktī guli, zemapziņa apstrādā informāciju – kaut kas pagaist, kaut kas nogulsnējas. Šajā darbā stundas neskaita. Vecāki mācījās tekstus – lomām, dzejas programmām. Tētim bija vairākas programmas. Ziedoņa dzeja. Mamma dramatizēja bērnu iestudējumus, kā režisore un aktrise darbojās radio – ārpus teātra. Vadīja bērnības svētkus. Zināja daudz tautasdziesmu, rakstīja uz mazām lapiņām, katram bērniņam piemeklēja tieši viņam iederīgu! Nekādas, tā sakot, haltūras, bet nopietns darbs – scenārijs visai ceremonijai, soli pa solim, instruktāža iesaistītajiem. Sestdien svētdien kolēģi (vīru vokālais kvartets, pianiste un komponiste Elga Īgenberga, tēvs, mamma... 9–10 cilvēku brigāde) pulcējās pie Sporta pils, kur gaidīja "rafiņš", un devās ceļā. Nedēļas nogalē mēs viņus neredzējām. Vasarā, tiklīdz oma vai mammas māsa pabarojušas, mēs ričukiem seglos un prom! Atbrauc, paēd un atkal prom! Un neviens nesatraucās! Tā mēs tolaik dzīvojām – ja neklausījām un darījām blēņas, dabūjām žagarus vai no tēva pa ausīm. Un labi – ja pelnīts, tad zini, kā tas ir. Nekāda sakara ar "cietsirdību ģimenē"! Man ir uzbļauts, esmu par neklausīšanu dabūjis no omas ar siksnu. Viņa bija stingra. Prasīga. Bet ļoti ātri saprata un piedeva. Tēvs bija ļoti godīgs, ar izteiktu taisnības izjūtu. Teica, ko domā, tādēļ nācās bieži ciest. Viņam negāja viegli. Mīlošs un rūpīgs, bet tā piedošana... Ja bijām savārījuši ziepes, zinājām – jāiet pie mammas piedošanu lūgt, būs vieglāk.
Viņas vecāki pret bērniem bija stingri?
Vecotēvu, mammas tēvu, darba kolēģi bija iesaukuši par "naš Isus" – "mūsu Jēzus". Viņš bija ļoti mīlošs cilvēks. Reiz oma solījusi "Veročka, tagad tu dabūs' pērienu", bet vecaistēvs iebildis: "Oļečka, ņeužto ti svoju plotj bitj budješ?"(Oļečka, vai tad tiešām tu savu miesu sitīsi? – tulk. no krievu val.) Viņš nekad nav pacēlis ne balsi, ne roku. Ome gan – šerpa kurzemniece. Arī mums bija laba ģimene – paps, mamma, ome. Katram savi pienākumi – jāiznes miskaste, jāizved suns, jāsavāc istaba. Mēs ar brāli palīdzējām celt šo māju – betonu maisījām, vedām ķerrā, gāzbetonus nesām un likām, dēļus naglojām.
Un rokas nenokrita!
Nē, mēs to darījām labprāt.
Ģimeniskās tradīcijas...
Vienmēr esam svinējuši Ziemassvētkus. Klusi, mājās. Ar dziesmiņām, dāvaniņām zem eglītes vai maisā aiz durvīm. Ir bijis Ziemassvētku vecītis. Tāda kopā būšana, ko nekādi darbi nevarēja izjaukt. Vārda vai dzimšanas dienās pārējie nāca modināt – piecēlās agrāk, tu dzirdi, bet nedrīksti izrādīt. Visi dzied "No salda miega mosties...", tu izliecies, ka vēl nespēj atvērt acis. Seko bučas, ziedi, dāvanas un gaviļnieka mīļākais ēdiens. Jāņos bijām visi kopā. Saka: Jāņi bija aizliegti? Nebija ieteicami, jā, publiski tos nesvinēja, bet laukos un Jūrmalā... Vasaras vadījām Mellužos, Asaros, Majoros, pie jūras. Vecāki īrēja istabiņas. Gribēja, lai bērniem nav jānīkst uz bruģa; kā pēc skolas aizbraucām, tā neilgi pirms pirmā septembra atgriezāmies. Vēlāk vecāki izdomāja, ka vajag savu vasarnīcu, – 70. gados te, Garciemā, Zinātņu akadēmijas vasarnīcu kooperatīvā, dalīja zemes gabalus, un, lai nebūtu tikai zinātnieki vien, deva gabaliņus arī "radošajiem". Ļoti patīkama, klusa sabiedrība, visi viens otru pazīst. Vēl tagad draudzējamies, cits citu pieskatām un palīdzam. Laba sajūta.