5 °C
Kad rakstīju šīs rindas, 74. Berlīnes starptautiskais kinofestivāls (Berlināle) jau tuvojās noslēgumam. Jau bija paziņotas FIPRESCI (International Federation of Film Critics) balvas, svētdien, publikas dienā, varēja noskatīties labākās no garām palaistajām filmām. Un tagad jau ir zināmi arī visi galveno "Lāču" ieguvēji.
Galveno festivāla balvu – "Zelta lāci" – ieguva frankoafrikāņu aktrises un režisores Mati Diopas fantāzijas dokumentālā filma "Dahomey" – par afrikāņu senās valsts Dahomejas bagātību atgūšanu no Francijas un nosūtīšanu uz tagadējo to mājvietu Beninu.
Berlinālē pasaules pirmizrādi piedzīvoja arī režisora Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums", kas veidota Latvijas filmu studijā "Mistrus Media" kopprodukcijā ar Lietuvas filmu studiju "Broom Films". Sestdien festivāla oficiālajā preses konferencē tika izziņotas un pasniegtas speciālo žūriju balvas un tai piešķirta festivāla Ekumeniskās žūrijas balva.
Šis ir pēdējais – Marietes Rīzenbekas un Karlo Čatriana – divvaldības festivāls – viņu līgumi beidzas. Mums tas bija īpašs gads – Dāvja Sīmaņa filma "Marijas klusums" piedalījās "Foruma" skatē, tās radošā grupa bija klāt 17. februāra pasaules pirmizrādē, teātrī "Volksbuehne", kur savulaik arī spēlējusi latviete Marija Leiko, notika pieņemšana, tās laikā uz ekrāna rādīja Hansa Kobes filmu "Žurkas" ("Ratten", 1921), kurā Leiko spēlējusi vienu no savām labākajām kinolomām kopā ar Emīlu Janingsu.
Sāpīgās vēsturiskās paralēles
Intervijas ar režisoru, atsauksmes, recenzijas starptautiskajā presē, foto no pirmizrādes un citiem seansiem – lai veiksmīgs filmas ceļš pasaulē! "Marijas klusuma" pirmizrāde, kas notika tūlīt pēc Kremļa opozicionāra Navaļnija nāves, vēl pastiprināja iespaidu par staļinisma metožu neiznīdējamību kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām. Filma varētu būt īpaši aktuāla daudziem, kas ilgi neticēja mūsu stāstiem par staļinisma laika darbiem – konkrēti likteņstāsti bieži veicina vēstures izpratni. Dāvja Sīmaņa filmas beigu titri liecina par Staļina laika upuriem, mums vēl skarbāka patiesība ir mērķtiecīgi plānotā un realizētā 20 000 latviešu iznīcināšanas operācija. Rakstot to 24. februārī, Krievijas iebrukuma Ukrainā otrajā gadadienā – ar motivāciju iznīcināt turienes "fašismu", kad pat vācieši ar savu pacifismu, Otrā pasaules kara pieredzi, egoistiskajiem ierobežojumiem un lēno atbalsta pieaugumu Ukrainai izgājuši ielās demonstrācijā pie Brandenburgas vārtiem –, pārņem gan šermuļi, gan lepnums par Latvijas cilvēkiem, kuri pratuši pietiekami talantīgi un iedarbīgi atgādināt savā darbā šīs vēsturiskās paralēles.
Vai mani favorīti saņēma "Lāčus"
74. Berlināles konkursā spēcīgs bija Vācijas pienesums. Matiasa Glāsnera filma "Miršana" ("Sterben") – ne tikai lielisko aktieru Larsa Eidingera un Korinas Harfūhas, bet arī ģimenes attiecību dziļās attēlošanas dēļ. Vai un cik bieži mēs satiekam savus vecākus, vai un kad runājam ar viņiem, un, ja ne, tad kādas traumas tam ir iemesls? Vai un kā mēs to nododam netieši tālāk – saviem un savu bijušo partneru bērniem. Vai iespējams mācīties no citu kļūdām – tas pat nav jautājums, līdzpārdzīvojumu raisošie vienas ģimenes attiecību modeļi kļūst par nopietnu savu pamatvērtību un cilvēcības pārbaudi. Turklāt dēla profesija – diriģents, viņa drauga, komponista, izmisīgā tieksme pēc perfekcionisma un bailes no kiča, filmas mūzika vēl pastiprina dramatismu, radošā un privātā krustošanos cilvēka dzīvē. "Arthaus" kinoteātru un "Berliner Morgenpost" žūrijas balvas. Finālā – arī "Sudraba lācis" režisoram Matiasam Glāsneram par labāko scenāriju.
Ar un ap bērna gaidībām vijas vēl vienas spēcīgas konkursa filmas – "Šambala" ("Shambhala") – sižets. Nepāliešu režisora Mina Bahudara Bhama filma, kas tapusi daudzu valstu kopražojumā, tomēr iespiežas atmiņā kā Tibetas un Nepālas mākslas darbs. Tā galvenā varone Pema kāda mūka pavadībā dodas pāri Himalajiem meklēt savu pazudušo pirmo vīru. Mums grūti izprotamā tā laika poligāmijas tradīcija, līdzi esošās šaubas par gaidāmā bērna īsto tēvu tiek pasniegtas lielā ētiskā tīrībā, kuru jaunās sievietes drosme un neatlaidība uz kalnu ainavas skaistuma un dabas skarbuma fona tikai apliecina un pastiprina. Rituāli, tērpi, muzicēšana un dziedājumi piešķir šai leģendveidīgajai filmai īpašu maģiju un fascināciju. Filmas operatoram Mārtinam Gšlahtam par augstvērtīgu māksliniecisko sniegumu tika piešķirts "Sudraba lācis".
Konkursa programmā izcēlās arī filma "Sātana pelde" ("Des Teufels Bad", režisori Veronika Francs, Severīns Fiala). Tā balstās kādā leģendā, kuras pamatā ir vēsturiski tiesas protokoli no 1750. gada. Lai toreiz varētu pieteikties uz grēku nožēlošanu, vajadzēja būt paveikušam kādu baisu noziegumu. Bet, ja jauna, nesen pie vīra izdota sieva Agnese nevar atrast savu vietu arhaistiskajā sabiedrībā, viņa nedrīkst pati beigt savu dzīvi – sods par noziegumu ir kā sekas, kuru asiņainās izpausmes ciema ļaudis alkaini bauda. Smags un drūms stāsts mistisku meža dzīļu, mežonīgu upju un ne mazāk mežonīgu ļaužu lokā. Apbrīnojams Agneses lomas atveidotājas Anjas Plašgas darbs.
Mūzikas lielo spēku un lomu brīvības un savas identitātes apliecināšanā pauž šveiciešu un itāļu kopražojuma filma "Gloria!" (režisore Margerita Vicario). 1700. gadā, laikā, kad tikai garīdzniecības uzraudzībā un vadībā varēja muzicēt, bet kādā meiteņu mūzikas skolā tiek atvests pianīns, maisam gals ir vaļā. Meiteņu sacerētā un izpildītā "Gloria" skan vareni un priecīgi, neskatoties uz mūku iebildumiem un viņu "kompozīcijām".
Arī dāņu režisora Gustava Mellera filma "Vogter" ("Dēli") patiesībā vēsta par attiecībām ar mūsu bērniem. Cietuma uzraudze Eva (lielisks aktrises Sidses Babetas Knudsenas darbs!) piesakās mainīt savu uzraugāmo sektoru uz smagāko, kad tur ieved puisi, ar kuru cieši saistīta viņas pagātne. Traumu dziedināšanu sāpīgā un riskantā veidā – to bez grima un dokumentalitātei tuvināti prot dāņu kinematogrāfisti. Līdzās tibetiešu un austriešu–dāņu aktrise varētu būt nopietna pretendente uz "Lāci" kā labākā aktrise.
"Zelta kamera" – Edgaram Reicam
Līdzās galvenajiem "Lāčiem" festivāla noslēgumā tiek pasniegtas vēl citas balvas. "Zelta kameru" par mūža ieguldījumu kinomākslā 22. februārī saņēma Edgars Reics. Viņam veltītajā seansā rādīja "Filmstunde_23" – 1968. gadā notikusī kinostunda papildināta pēc 55 gadiem, kad satiekas tās pašas meitenes, tagad jau dāmas labākajos gados. Režisors, kas viesojies arī Rīgā ar savām slavenajām "Heimat" ("Dzimtene") sērijām, vēl joprojām uzskata, ka bez labas kino izglītības skolās cilvēki neiemācīsies novērtēt labu kinomākslu. Pieminot ar labu vārdu festivālu lielo nozīmi un īpaši Ērikas un Ulrika Gregoru, "Arsenāla" dibinātāju un kopēju, lomu, pēc filmas vēl varēja piedalīties diskusijā ar režisoru.
Savu "Zelta lāci" par mūža ieguldījumu jau otrdien saņēma Martins Skorsēze, viņam veltītajā svinīgajā pasākumā "Festival Palace" rādīja "Departed", kas pēc vācu modes te pārdēvēta "Unter Feinden" ("Starp ienaidniekiem"), ko vietējā prese nekautrējās attiecināt uz Berlīnes vadību, kultūras ministri Klaudiju Roti, kura neņēma vērā pazīstamu kinomeistaru, arī Skorsēzes, parakstītu vēstuli ar lūgumu pagarināt tagadējo Berlināles direktoru līgumu.
Politika koloniālisma ēnā
Pasaule liesmās, kā savā pateicības runā uzsvēra balvas par labāko dokumentālo filmu "Ne sveša zeme" ("No Other Land") saņēmēji, abu pašlaik karojošo pušu, Palestīnas un Izraēlas, pārstāvji. Šis Palestīnas un Norvēģijas kopražojuma darbs liecina par maz ticamu palestīniešu aktīvista un Izraēlas žurnālista aliansi. "Panorāmā" iekļautā filma saņēma arī publikas balvu.
Tāds varētu būt visa festivāla programmas un noskaņojuma virsraksts. Berlinālei piedēvētā politiskā festivāla birka šogad patiesi apstiprinājās. To apliecināja gan filmu atlase, gan izvēlētās žūrijas sastāvs un galvenokārt balvu sadale. Tās priekšsēdētājas Kenijas un Meksikas aktrises Lupitas Niongo vadībā veiktais "Lāču" sadalījums pauž milzīgu gandarījumu par pasaulē pamodušos sirdsapziņu par koloniālisma laikā nodarīto. Tādēļ "Zelta lācis" tika piešķirts frankoafrikāņu režisores Mati Diopas fantāzijas dokumentālajai filmai "Dahomey". Tā 67 minūtēs vēro 26 toreizējā Dahomejā (tagad Benina) nolaupīto vēsturisku kultūras priekšmetu atdošanas transporta procesu, liekot pat kādai skulptūrai, karalim Gezo, runāt vēdera balsī. Pēc 130 gadiem notiekošo taisnīgo procesu režisore apspriež ar mūsdienu jaunatni – kā viņi vērtē seno vēsturisko netaisnību un Francijas cēlo žestu, atdodot šīs relikvijas. Kaut filma esot tikai kādas lielākas kino esejas uzmetums, savā garajā pateicības runā Diopa uzsvēra savu atbildības uzņemšanos par vēsturi.
Arī Tanzānijas un Vācijas kopražojums "Tukšais kaps" ("Das leere Grab", "Berlinale Special") apelē pie kolonizatoru sirdsapziņas. Tajā Vācija atdod no saviem muzejiem koloniālisma laikā nogalināto cilvēku mirstīgās atliekas un Vācijas prezidents pat piedalās svinīgajā relikviju atklāšanas ceremonijā. Labāks piemērs iespējai pasniegt vēsturisku netaisnību arī emocionāli saistoši ir dominikāņu režisora Nelsona Karlosa de los Santosa Ariasa filma "Pepe", kas pelnīti saņēmusi "Sudraba lāci" par labāko režiju. Reiz uz kāda mafijas bosa privāto zvēru dārzu aizvestais, pēdējais Amerikā nogalinātais nīlzirgs atceras savu ceļojumu no Austrumāfrikas uz Kolumbiju. Asprātīgā dažādo stilu un izteiksmes līdzekļu kombinācija kopā ar nīlzirga sirsnīgo runu trīs valodās patiešām sniedz arī ieskatu vēsturē un pauž notikušo netaisnību.
Festivāla dokumentālā un afrikāniskā ievirze, ja tā to varētu dēvēt, diemžēl atstāja aiz borta sižetiskus mākslas darbus, stāstus no un par cilvēku dzīvēm, problēmām, jūtām un domām.
Vēl viens pēdējā laika jaunievedums – apbalvot tikai vienu labāko un vienu otrā plāna aktieri/aktrisi – man nemaz neliekas labs. Šī žūrija atzina par labāko otrā plāna lomā Emīliju Vatsoni, kura atveidoja bezsirdīgo klostera māsu Tima Milanta filmā "Mazās lietas kā šīs" ("Small Things Like These") un par labāko aktieri galvenajā lomā Sebastjanu Stanu filmā "Citāds cilvēks" ("A Different Man").
Pieci festivāla dueta, Marietes Rīzenbekas un Karlo Čatriana, vadības gadi pagājuši. Izturēts grūtais pandēmijas laiks, piedzīvoti nu jau divi kari (gandrīz uzrakstījās "pasaules kari"). Vai mākslinieciskajam vadītājam ir izdevies īstenot savu pieteikto kursu uz mazām filmām ar mākslinieciskām ambīcijām? Viņa izveidotajā sekcijā "Encounters" tādas varēja atrast, bet festivāla galvenais uzdevums – atklāt jaunas kinomākslas perspektīvas parasti jau galvenajā konkursā – gan diemžēl izskatās neizpildīts.
Redzēsim, kā klāsies Berlināles jaunajai vadītājai amerikānietei Trīsijai Tutlei.
P. S. Tagadējai festivāla vadībai pēc noslēguma ceremonijas vēl bija jāatspēko pārmetumi par tajā valdošo pret Izraēlu vērsto noskaņojumu. Demokrātija katra uz skatuves nonākušā uzskatos, lakatos, vārdos…
Uzziņa
74. Berlīnes starptautiskā kinofestivāla uzvarētāji
- "Zelta lācis": "Dahomey", Mati Diopa.
- "Sudraba lācis", "Grand Jury Prize": "A Traveler’s Needs", Hongs Sangsū.
- "Sudraba lācis", žūrijas balva: "The Empire", Bruno Dimons.
- "Sudraba lācis", labākais režisors: "Pepe", Nelsons Karloss de los Santoss Ariass.
- "Sudraba lācis", par labāko galveno lomu: "A Different Man", Sebastjans Stans.
- "Sudraba lācis", labākā otrā plāna loma: "Small Things Like These", Emīlija Vatsone.
- "Sudraba lācis", labākais scenārists: "Dying", Matiass Glāsners.
- "Sudraba lācis", par augstvērtīgu māksliniecisko sniegumu: "The Devil’s Bath", Mārtins Gšlahts.
- "Sudraba lācis", labākā dokumentālā filma: "No Other Land", Basels Adra, Hamdans Ballals, Juvals Abrahams, Reičels Zors.
