17.1 °C
Pēdējā pusotra gada laikā ne reizi vien ir dzirdēts, ka vēsture atkārtojas. Un atkal Eiropā. Ar neticamu nežēlību un tikpat neticamu atsevišķu cilvēku varonību un pašuzupurēšanos. Es tikko vienā elpas vilcienā izlasīju kopumā septiņus gadus Buhenvaldes, Aušvicas nometnes un nāves maršu piedzīvojušā Edija Džeiku atmiņas "Laimīgākais cilvēks uz zemes".
Jāteic, neko tik satriecošu par cilvēka likteni līdz šim nebiju lasījusi. Tā ir nākamajām paaudzēm veltīta liecība par cilvēka gara spēku un par to, ka tas neiedomājamus apstākļus ļauj izturēt arī ķermenim. Nacistu nometnē nokļuvušajam jauneklim stiprus morālos pamatus bērnībā ielika ģimene, sevišķi tēvs. Kara beigās, kad nacisti evakuēja ieslodzītos un viņus dzina nāves maršā, viņam naktī izdevās paslēpties drenāžas caurulē, īpašā veidā sevi pasargājot no nacistu raidītām lodēm. Kad viņu pusdzīvu izglāba amerikāņu karavīri, viņš svēra vairs tikai 28 kg. Un tomēr E. Džeiku nodzīvoja simt vienu gadu. Viņa dzīve ir liecība, ka pat visnecilvēcīgākajos apstākļos ir iespējams nezaudēt cilvēcību.
E. Džeiku atziņa – "zaudējot morāles principus, jūs zaudējat sevi" – šodien ir tikpat aktuāla kā toreiz. Viņš apzinājās, ka ilgais mūžs viņam dots ne jau tāpat vien, viņam par savu gadsimtu bija jāizstāsta pasaulei patiesība, jo drīzi pēc Otrā pasaules kara tā sāka piemirsties un tika arī apzināti slēpta. "(..) es runāju to sešu miljonu vārdā, kuri nevar runāt paši. Es arī dzīvoju viņu vietā un cenšos darīt to pēc iespējas labāk," grāmatas epilogā saka E. Džeiku.
Šodien, kad atkal esam ierauti pasaules karā, vai mēs gribam zināt patiesību par sevi, par to, ka visu izšķir neredzamie garīgie uzkrājumi, ko mūsos veido ģimene, skola un sabiedrība? Runājot par mūsdienu netaisnībām, mēs bieži par to vai citu cilvēku sakām: "Viņam vajadzētu no kauna zemē ielīst!"
Zemē lien tie, kuriem kauns ir, tie, kam tā nav, pa karjeras kāpnēm lien uz augšu pāri likumiem, citu cilvēku galvām, likteņiem un pat līķiem.
Kas divdesmit pirmajā gadsimtā notiek ar morāli ģimenē, valstī, pasaulē, ja tik bieži viss izskatās kā peldēšana pa straumi uz kaut kādu abstraktu labklājības okeānu un kauns vienīgi traucē peldēt? Kāda vēstures ironija – Padomju Savienība, pieņemot no 10 Bībeles baušļiem atvasināto Komunisma cēlāju morāles kodeksu, komunismu tā arī neuzcēla! Varbūt arī mēs atkal tikai vārdos ceļam jaunu "paradīzi"? Bez pamatiem māju varbūt var uzbūvēt, bet dzīvot tajā nav iespējams.
