Tu esi jauns mednieks — stāvi pie ratiem!

Medībās kā jau medībās – viss notiek tik raibi, cik vien iespējams. Sakopjot pavasarī mednieku māju, tā vien gribas atcerēties senākus vai ne tik senus piedzīvojumus.

Pieglaudis savu nu jau sirmo ķīļbārdiņu un saulē mazliet piemiedzis acis, kāds cienījams mednieks, sauksim viņu par Pēteri, iesāka: “Tās bija vienas no manām pirmajām dzinējmedībām. Biju vēl pavisam jauns mednieks. Ņēmām mastu, kurā zināju, ka tajā simt procenti ir staltie. Mani ar vēl vienu mednieku atstāja uz atpēdām. Karaliska vieta! Vaicāju kolektīva vadītājam, kurš gāja garām, vai drīkstu raidīt šāvienu, ja iznāk labs bullis. Atļauja mums togad bija tikai viena… Viņš paskatījās uz mani un noteica: “Tu esi jauns mednieks – stāvi pie ratiem!” Tad nu stāvu. Divdesmit metrus no manis garām pagāja kādas divdesmit govis, pieci seši buļļi… Nešāvu. Pašās masta beigās dzirdēju, ka ierejas taksītis. Un nāk uz manu pusi. Pēkšņi starp mani un blakus mednieku tieši pa vidu nostājās bullis. TAS bullis, ko parasti gaida visu mūžu. Ja aiz buļļa nebūtu mednieka, es būtu šāvis, neskatoties uz aizliegumu. Arī kaimiņš nevar izšaut, jo aiz buļļa stāvu es. Abiem teju žokļi atkārušies no skata. Bullim vienā pusē 11 žuburu, otrā pusē – 12 vai 13… Kad bullis lēcienā atlieca galvu un ragus uzlika sev uz muguras, ragu gali bija praktiski līdz tai vietai, kur parasti aste dīgst! Pirms lēciena viņš stāvēja sekundes trīsdesmit.

Un tad vakarā visi atskaitāmies, kā kuram gājis. Vispirms kolēģis, tad arī es. Kolēģis stāsta, ka tik milzīgu bulli savā mūžā vēl neesot redzējis. Un viņš bija padzīvojis un daudz pieredzējis mednieks. Tad es vēl jauns puika! Stāstu, kā nu bija, arī to, ka nešāvu… Kolektīva vadītājs tik noteica, ka es esot liels muļķis!”

Gara acīm redzēju to skatu ar briedi… Bet pašam atmiņā atausa piedzīvojums manās pirmajās dzinējmedībās. Bija novembra beigas. Dienas pēdējais masts. Beidzot man priekšā mežā kaut kas iebrakšķējās! Sirds teju pamira aiz uztraukuma. No eglītēm iznāca divas stirnas. Raidīju vienu šāvienu, tad otru. Stirnas, it kā nekas nebūtu bijis, aizskrēja… Bise tukša, un stirnas projām. Nākamajā dienā arī medības, tikai stirnu sezona jau beigusies. Braucām garām tam pašam izcirtumam, kur iepriekšējā pēcpusdienā netrāpīju stirnām. Un tur viņas abas pie ceļa stāvēja! Cilindros un frakās, kā parādē! Lieki teikt, ka veči mani vilka uz zoba līdz pat sezonas beigām!

Taču tajā dienā ielāgoju vēl kādu svarīgu lietu, medībās nedrīkst brūķēt muti – ka pašam nesanāk kas nelāgs! Mastā bija daudz šāvienu. Taču iegūto medījumu skaits bija apgriezti proporcionāls šāvienu skaitam. Man kādā brīdī paspruka: “Kurš nākamajā mastā aizšaus garām, tas ies purvu dzīt zeķītēs!” Tad nu stāvu uz masta un klausos. Dzirdu – nāk! Briežu govs ar teļu! Atcerējos savus vārdus un domāju, jālaiž garām, kas zina, ka nesanāk kā vakar! Bet nevar! Kaimiņš redz, kas notiek! Notēmēju un nospiedu sprūda mēlīti! Teļš pat nesamazināja ātrumu un aizskrēja… Jau apcerēju, kā izskatīsies, kad nākamajā mastā pa ciņiem lēkāšu vienās zeķītēs…

Atnāca medību vadītājs. Viltīgi pasmaidīja un teica, ka ies skatīties. Es lai paliekot uz numura! Viņš atpakaļ nenāca ļoti ilgi, vismaz man tā šķita! Beidzot viņš iznira no eglītēm un smējās, ka zeķes man palikšot sausas, bet striķi gan vajadzēšot! Teļš turpat desmit metrus tālāk esot ar lielisku trāpījumu, bet viņam paticis vērot, kā nervozēju es!