15.1 °C
Raidieraksta Šaujam garām! 193. epizodē Mārkulīčos tikāmies ar šaušanas sporta entuziastu Vilni Jaunzemu, kurš kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma ir palīdzējis ļoti daudziem medniekiem – gan jauniem, gan pieredzējušiem – tikt galā ar problēmām, kas rada netrāpīšanu.
Viņš sarunu sāka ar to, ka vajadzētu izstāstīt galvenos principus, lai mednieki nešautu garām. Viņa formula: šaujot ar vītņstobra ieroci 100 metros – ierocis normāli aprīkots medību vajadzībām –, ir iespējamas dažādas kļūdas, kas rodas ieroča, laika apstākļu un paša šāvēja dēļ.
Sešu centimetru kļūda var gadīties, var arī negadīties, bet ir vairāki faktori, kas to var ietekmēt. Pieņemsim, ka mednieks raida šāvienu uz stirnu un gadās šo sešu centimetru kļūda. Alnim šī kļūda ir nebūtiska, lapsai tā var izglābt dzīvību, bet, runājot par stirnu, ja centīsies trāpīt kaklā, pastāv liela iespēja, ka būs šāviens garām vai arī dzīvnieks tiks ievainots. Tādēļ viens no svarīgākajiem principiem ir raidīt šāvienu tur, kur iespējams mazāk kļūdīties, stirnas gadījumā – krūškurvī. Vilnis Jaunzems uzsver – nešaujiet kaklā un tad arī neaizšausiet garām!
Vilnis Jaunzems arī uzsver, ka šaušanā nav pareizu vai nepareizu principu, jo, trenējoties un uzlabojot šaušanas tehniku, iespējams atrast to savu veiksmes formulu. Bet ir viens bet, kas atkal un atkal atklājas sarunā, – ja uz šautuvi trenēties nebrauksi, rezultātu nebūs un garām būs daudz biežāk.
Rezultāti un treniņi
Tagad es iebraukšu tajā lauciņā, kas daudziem nepatīk. No personīgās pieredzes varu teikt tikai to, ka šaušanas sports ir viens no grūtākajiem, un tā ir frāze, ko dzird no daudziem šaušanas sporta entuziastiem. Pati varu teikt tikai to, ka
šaušanā brīnumu nav un rezultāts ir atbilstošs treniņu intensitātei.
Kādreiz mēdz gadīties, ka aizbrauc netrenējies uz kluba mačiem un kaut kā viss saliekas un iegūsti labu rezultātu, taču būtiskākais jautājums ir tāds: vai vari to atkārtot? Lielākoties tā ir viena tāda anomālija, ko neizdodas atkārtot, un viss beidzas ar baigo vilšanos, riebumu pret šaušanu un šautuvēm. Arī Vilnis Jaunzems uzsver, ka nav svarīgi, kādā disciplīnā trenējies, galvenais, ka regulāri izšauj.
Uzreiz kāds prasīs – kas ir regulāri? Vienreiz gadā, piemēram, treniņš 1. jūnijā arī ir regulārs. Medniekam parastajam, kuram nav nekādu ambīciju startēt mačos, pietiks ar treniņu vienu reizi mēnesī. Protams, jo vairāk, jo labāk, bet tas būs tāds labs risinājums starp laiku, izmaksām un rezultātu. Ja vēl piedevām to dari zinoša instruktora vai trenera uzraudzībā, tad izdosies atrisināt virkni problēmu. Rezultātu ne tikai papīrā, bet arī medībās būs iespējams sajust jau gana drīz. Un nav arī tā, ka jāiet un jāmoka šautuvē sava medību karabīne – var šaut ar gaiseni vai mazkalibru, kas būs daudz, daudz reižu lētāk un tikpat efektīvi. Tajos pašos Mārkulīčos ir ierīkota pneimatiskā šautuve, kurā var šaut visu cauru gadu, arī ziemā, uz vietas ir pieejami ieroči, ko var izmantot. Tā ka vēl viena aksioma attiecībā uz šaušanu garām – jo vairāk treniņu, jo mazāka iespēja kļūdīties. Kļūdas neizskaudīsi par visiem simt procentiem, jo garām šauj visi, arī sportisti, bet viņi garām šauj krietni mazāk nekā tie, kas uz šautuvi principiāli nebrauc.
Vēl ir iespēja iegādāties asinspēdu suni un to kārtīgi izdresēt, jo darba tam būs daudz, ja saimnieks ienīst šautuves.
Personīgā pieredze
Esmu šķīvīšu šāvējs caur un caur, bet pēdējos sešus gadus mazliet nodarbojos arī ar tālšaušanu Latvijas izpratnē, proti, piedaloties Latvijas Šaušanas federācijas lietišķās šaušanas sacensībās vingrinājumā Snaiperis, kas ir šaušana no stāvokļa guļus 300 metros ar vītņstobra ieroci. Šauju komandā Anima Libra, un, tieši pateicoties Dmitrija Kļešņina ieteikumiem un padomiem, pamazām ir izdevies izlauzties cauri daudzām kļūdām. 2017. gadā savos trešajos mačos sašāvu 191 punktu no 200 – par spīti tam, ka pa sezonu sanāca divi mači un kādi četri pieci treniņi. Tas bija tāds Wow! moments, jo līdz tam par labu uzskatīju rezultātu, kas sašauts virs 180 punktiem. Nākamajās sezonās bija labāki un sliktāki brīži, daudz kļūdu, sacensību satraukums, vairāk vai mazāk treniņu, bet tas pirmais 191 punkts bija tā anomālija, ko piedzīvoju, un šim slieksnim nespēju vairs pārkāpt. Jāsaka jau arī tas, ka šajos mačos man ļoti palīdzēja iepriekš gūtā šķīvīšu šaušanas sacensību pieredze, piedevām vēl mans galvenais secinājums – šķīvīši lido, bet šeit mērķis nekustas, tādēļ tam vieglāk trāpīt. Savā ziņā tā ir, bet arī šajā disciplīnā ir tik ārkārtīgi daudz dažādu mazu nianšu, kas nosaka – būs desmitnieks vai būs garām.
Viss sākās ar to, ka jāšauj ir pēc noteikta plāna kā pilota čeklistē. Tātad sprūda mēlīti spiest nedrīkst, ja nav izpildīti visi plānā ierakstītie punkti. Tas attiecas uz elpošanu, mērķa saskatīšanu, roku atrašanās vietu, gulēšanas pozu un muskuļu sasprindzinājumu. Sākumā vajadzēja piedomāt pie katra punkta un, ja kaut ko neievēroju, tad, protams, nebija nekāds desmitnieks. Interesantākais, ka šis šaušanas plāns nemitīgi top garāks un garāks, kad atklāj jaunas kļūdas un iemeslus, kādēļ ir garām. Viens piemērs! Ja es sasprindzinu labās rokas plecu un kreisās kājas gurna muskuli, tad tas var dot līdz pat pieciem centimetriem lielu kļūdu mērķī, kas atrodas 300 metru attālumā. Tā nu gadu no gada kūlos ar dažiem treniņiem gadā ap rezultātu 180–189 no 200, nespējot pārkāpt tik kārotajai 190 punktu robežai.
Tad pēkšņi šā gada otrajos mačos izdevās atkal sasniegt 191 punktu no 200. Turklāt uzklausot šaušanas entuziasta Anri Priedes padomu attiecībā uz sprūda mēlītes nospiešanu. No sākuma nesapratu, par ko viņš runā, bet tam visam izrādījās liela nozīme, proti, sprūda mēlīte ir jāvelk, jāvelk, šāviens iet vaļā, bet prātā turpini vilkt sprūda mēlīti. Voila! Treniņos pamēģināju, un bija rezultāts. Protams, psiholoģiski tas ir grūts brīdis, jo nākamajos mačos jau no sevis gaidi ļoti daudz un, ja nesanāk, tad ir vilšanās. Bet turpmāk startēju, atrisinot vēl vienu kļūdu, proti, sapratu, kā turēt ieroci tā, lai tas negāzelētos uz sāniem. Elementāra kļūda, bet ne vienmēr visu izdodas atrisināt uzreiz. Un tad pēc jaunās sistēmas Latvijas čempionātā, kas notika 24.–25. augustā, ar 30 šāvieniem sašāvu 306. Pēc jaunās sistēmas punkti tiek skaitīti kaut kā dīvaini, bet tas nav būtiski. Pēc vecās sistēmas tie būtu laikam 296 punkti no 300, kas, manuprāt, bija kosmisks rezultāts. Tomēr šajā gadījumā stāsts ir par to, ka man bija vajadzīgi seši gadi dalības sacensībās un treniņu, lai notiktu tas brīnums, ko gaida katrs šāvējs, kurš brauc uz šautuvi. Piedevām vēl man pēdējos mačos galvā skanēja Viļņa Jaunzema intervijā izskanējusi frāze: “Atlikt šāvienu, ja viss nav kārtībā!”
Jautājums jau vēl paliek, vai nākamajā gadā izdosies atkārtot vai uzlabot rezultātu, bet tas būs noteikti atkarīgs no treniņu intensitātes. Ja nebūs treniņu, nebūs arī sakarīga turpinājuma. Tādēļ galvenais secinājums ir un paliek pavisam banāls un garlaicīgs – lai nešautu garām, ir jātrenējas! Pat augstus rezultātus var uzturēt tikai un vienīgi ar treniņiem, citādi rezultāts sāks lēnām, bet uzstājīgi slīdēt uz leju. Iespējams, ka ar intensīvākiem treniņiem nebūtu jāgaida seši gadi.
Salīdzinājumam trīs mērķi, kuros ir skaidri redzama šaušanas tehnikas uzlabošanās
2017. gads. Pirmais 191 no 200. Lai gan rezultāts labs, tomēr mērķis, kā saka Oskars Treilihs, izskatās kā s..di ventilatorā!
2023. gada 9. jūnijs. Otro reizi sasniegti 191 no 200. Grupa ir daudz ciešāka – galvenās kļūdas ir nenolasītais vējš, kad trāpījumi aizgājuši uz vienu vai otru pusi.
2023. gada 24. augusts. 306 punkti, šaujot 30 šāvienus. Grupa ir skaista, cieša. Kļūdas ir tie daži devītnieki uz leju, kad, spiežot sprūda mēlīti, sapratu, ka šāvienu norauju.
Ieteikumi
- Atliec šāvienu, ja viss nav perfekti. It īpaši medībās, kur šāvējs grasās dzīvniekam atņemt dzīvību.
- Izvēlies šaut tādā vietā, kur ir mazāk risku aizšaut garām. Klasiski tēmē jebkuram medījumam desmitniekā!
- Pārliecinies, vai ierocis ir piemērots. Nepareiza laide, optiskais tēmēklis par augstu, nepiemērota munīcija, nepiešauta munīcija – tas viss ir garants tam, lai aizšautu garām!
- Šaušanā rezultāts ir atbilstošs treniņu intensitātei. Ja nav treniņu, gaidīt brīnumus ir muļķīgi!
