Tā kā Fēru salas nav Eiropas Savienībā, pārsteigumi dzīves kārtībā ilgi nav jāgaida – te, tālu no "lielās zemes", joprojām tiek respektēti savi likumi. Te medī un ēd pilotvaļu gaļu, nepārdod zemi un īpašumus ārzemniekiem, atļauj strādāt bērniem, te ir abortu aizliegums un Eiropas valstīm augsta dzimstība (vidēji 2,4 bērni vienai sievietei). Tāpēc uzvar tradicionāls ģimenes modelis un salinieku nacionālā kopība, tāpēc augstas cenas un stingri noteikumi – nav ko svešiniekiem salinieku mieru traucēt! Kā gan citādi vīrieši varētu dzīvot vidēji astoņdesmit, bet sievietes astoņdesmit piecus gadus? Dabu gan var vērot, cik tīk, – tā astoņpadsmit arhipelāga salas padara par iepriekš neizfantazējamu brīnumu.
Kafejnīca ar āķi
Fēru salas ir tuvu polārajam lokam, tāpēc vasarā gandrīz nav tumsas, bet ziemā gaismas vietā bieži nākas tverties pie ziemeļblāzmas. Laika apstākļi gan visu gadu ir stipri līdzīgi, jo Radītājs šai pasaules malai nav atvēlējis ne ziemas mīnusus, ne vasaras sauli un karstumu. Kraso atšķirību vietā ir vidēji ciešams, mitrs klimats ar aptuveni desmit grādu atšķirību sadaļā starp plus trīs un plus 13. Tomēr vasarā ierasties ir patīkamāk, jo vējš ne katru dienu cenšas nogāzt no kājām, zālīte zaļo žilbinoši koša, purenēm līdzīgas puķes izstaro dabas dzīvesprieku, miglas plīvurs pārklājas vien vakarpusē, bet ņiprie bērneļi plunčājas pat ledusaukstajos strautos un Atlantijas okeāna pludmalēs ar ziemas peldētājiem arī vasarā tīkamu temperatūru – nekāda uzsildīta buljona! Te viss ir pa īstam, dabas ritmā, pie kura nu jau pieder arī tūrisma sezona. Pēdējos gados Fēru salas izvērsušas tik spēcīgu "neskartās un mežonīgās dabas" tūrismu, ka paši nonākuši pretrunās. Grib saglabāt savdabību, mieru un identitāti, dzīvot pēc saviem likumiem, bet tūristi, lai arī izbradā ganības, tramda aitas, cenšas nokrist no klintīm, trokšņo un mēģina ielūrēt pa logiem, tomēr nes gan naudu, gan jautrību. Šī nav klasiska atpūtas un izklaides teritorija, jo cenas ir ļoti augstas – tikai retais ceļotājs te uzturas ilgāk par trīs četrām dienām. Mēs ar kolēģi, ceļojumu plānotāju Ivetu Nordbergu, to varam atļauties, jo esam atbraukušas ciemos – pie īstiem saliniekiem. Pirmais, kas mūs sagaida jau lidostā, ir fērietis Andreass, bijušais tālbraucējs jūrnieks, kas tagad vada vienu no satiksmes prāmjiem. "Paņēmu brīvdienas," viņš ir mierīgs, omulīgs un savu salu patriots līdz matu galiņiem. Tā kā reiss no Kopenhāgenas ir bijis ļoti komfortablā rīta laikā, esam gatavas visus smukumus sākt baudīt uzreiz, bez nekādas atpūtas, krāmēšanās un pucēšanās. Esam atvedušas arī spilgti zilas debesis, spožu sauli un vasarīgus laika apstākļus, tāpēc Andreass mūs nosauc par ļoti lielām veiksminiecēm un sāk atrādīt ūdenskritumus, ezerus, klinšu takas un ceļus ar smukākajām ainavām. Īpaši apmierināts viņš kļūst tajās vietās, ko rotā zīme "Only for locals" jeb "Tikai savējiem" – privilēģiju tur iespraukties varam atļauties vien kopā ar viņu. Mūsu sajūsma par dabas skatiem nav uzspēlēta, tā šeit kairina acis no katra stūra, bet gribas jau arī cilvēkus, ēst un kādu piedzīvojumu – ne jau lēkāt mašīnā iekšā un ārā.