Par boksu un ērģelēm. Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīca laiku lokos

Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīca izceļas pat unikālajā Baznīcu kalnā, kur vienkopus vēsturiski tapuši visu Latvijas tradicionālo konfesiju dievnami. Luterāņu 1893. gadā celtais dievnams aizsāka šo sakrālo ēku "kvartetu". Un viņi bija vienīgie, ko padomju laikā slēdza un padarīja par boksa skolu. Bet tieši viņi šobrīd nebaidās norādīt uz valsts aizsargāta arhitektūras un mākslas pieminekļa apsaimniekošanas blaknēm – cilvēka grēcīgo dabu un izaicinājumiem mantas priekšā, kā arī pārmērīgo procesa birokratizēšanu.

To uzsver Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīcas mācītājs Andis Lenšs, kas Baznīcu kalna pilsētbūvnieciski sajaukto vidi, kur visu konfesiju dievnami ir valsts aizsargāti pieminekļi, atzīst par lielu zaudējumu kā pilsētai, tā visai Latvijai. 19.–20. gadsimta mija Baznīcu kalnā iezīmēja teju vai sāncensību celtniecības vērienā, bet vienu nevar noliegt – visi dievnami tapa daudz īsākā periodā, nekā šobrīd notiek pat mazi restaurācijas posmi.

Pēc cimdu meistara lūguma

"Daugavpils evaņģēliski luteriskā draudze mūsu dzimtenes draudžu sarakstā jāuzskata par samērā jaunu, jo dibināta 1835. gadā. Līdz tam laikam Daugavpils luterāņi garīgo aprūpi saņēmuši no Ēģiptes (Vilkumuižas) draudzes mācītāja. Sākot ar 18. gs. beigām, dažas reizes gadā te dievkalpojumus notur arī Polockas mācītājs. 1835. gadā Krievijas cars Nikolajs I apmeklē Daugavpili, kur tajā laikā dzīvo prāvs pulciņš vācu amatnieku – luterāņu. Arī cietoksnī stacionētajā garnizonā ir laba tiesa vācu luterticīgo virsnieku. Kāds cimdu meistars nodod caram Nikolajam I visu Daugavpilī dzīvojošo luterāņu vārdā lūgumu atļaut nodibināt draudzi un algot garnizonam ev. lut. mācītāju, kas aprūpētu arī civiliedzīvotājus," rakstu par šo baznīcu uzsāk prāvests A. Rumpēteris, kurš to publicē trimdas "Kristīgās dzīves mēnešraksta "Ceļa Biedrs"" 1957. gada 4. numurā. Tas ir laiks, kad raksts vēl beidzas ar kara seku aprakstu un aktuālās situācijas iezīmēšanu: "Pēc kāda vācu kara gūstekņa stāsta – lielinieki baznīcā ierīkojuši labības noliktavu."

Spriežot pēc citiem avotiem, cars Nikolajs I cimdu meistaram doto solījumu ir turējis – ar 1835. gada 22. jūliju valdība algojusi īpašu divīzijas mācītāju cietoksnī dienošajiem latviešiem, jo arī tādu bijis prāvs pulciņš. Šis mācītājs sāka vākt līdzekļus baznīcas celšanai. Stalto, asimetrisko, ar augstu torni pilsētas siluetā iezīmēto celtni tagadējā Baznīcu kalnā sāka celt 1891. gadā, kad tās būvei draudzes locekļi bija saziedojuši 18 000 rubļu. Kopējā kasē bijusi vēl Krievijas impērijas jeb cara tētiņa nauda, ziedojumi turpinājušies arī celtniecības laikā, un kopējās izmaksas ir fiksētas 54 000 rubļu apmērā. Kad pamatakmens bija iesvētīts un darbs uzsākts, dievnams savas aprises ieguvis ātri – jau 1893. gada oktobrī baznīca ar 480 sēdvietām tika iesvētīta. Aktīvs process bija noticis arī līdz tam – gan zemes pieprasījums Vitebskas augstākajai vietvarai, gan divu projektu salīdzināšana. Nerealizēta palika akadēmiķa N. Šustera iecere par kompaktu mūra baznīcu neoromānikas formās, ļaujot uzvarēt šim Vilhelma Neimaņa projektam. Tas ir risināts neogotiskās formās, ir plastiski izteiksmīgs un intriģē ar asimetrisko plānojumu, smailo torni, savdabīgajiem dekoriem. Ēka celta no speciāli darinātiem ķieģeļiem, kas tapuši tepat, Kalkūnu ceplī. Tie ir labs būvniecības un arī dekoratīvs materiāls, padara celtni viendabīgu un grezni monumentālu vienlaikus. "Daugavpils luterāņu baznīca ir viens no plastiski interesantākajiem neogotikas sakrālajiem pieminekļiem Latgales arhitektūrā. Tas dod liecības arī par arhitekta Vilhelma Neimaņa personiskā stila meklējumiem un rokraksta izkopšanu," raksta mākslas zinātniece Rūta Kaminska.

Daugavpils luterāņu baznīca divu gadu laikā (1891.–1893.) uzcelta no Kalkūnes cepļa ķieģeļiem.

Foto: No baznīcas pasūtītās arhitektoniski mākslinieciskās izpētes

Tik grandiozu būvi samērā nelielai draudzei mācītājs Andis Lenšs sauc par "vāciešu ambīciju" – tam var piekrist, jo, paredzot, ka Jaunbūves rajonā tiks celtas arī citu konfesiju baznīcas, pirmajiem sevi vajadzēja pieteikt īpaši pārliecinoši. Laiks līdz Pirmajam pasaules karam bija visidilliskākais, tālāk visu diktēja vēstures notikumi. Pirms lielā, lielinieku īpaši izraisītā ugunsgrēka 1941. gadā draudze bija pietiekama sava dievnama uzturēšanai. 1938. gadā draudzē bijuši 2800 baznīcēni, notikušas 59 kristības, 45 iesvētības, 38 laulības. Taču, kad sāk trakot sarkans nezvērs gan uguns, gan cilvēku veidolā, draudzes spēki pamazām kļūst pārāk vāji. Andis Lenšs noraida pārmetumus, ka tikai luterāņi Baznīcu kalnā nespēja noturēt savu baznīcu padomju laikā – pretspars bija īpaši spēcīgs, zaudējumi lieli, un latviešu, ar ko tradicionāli saistās luterticība, pilsētā palika arvien mazāk.

Atslēgu izrāva no rokām

"1941. gada 25. jūnijā, vāciešiem iebrūkot Daugavpilī un lieliniekiem atkāpjoties, norisinās sīvas ielu cīņas. Lielinieki atkāpjoties aizdedzina daudzas ēkas. 26. jūnija rītā sāk degt baznīcas torņa koka daļa. Nodeg baznīcas jumts, izdeg arī iekšiene. Stiprās velves tomēr nesabrūk. Karam izceļoties, daudzas luterāņu ģimenes atstāj Daugavpili, kas arī lielā mērā izdegusi. Draudzes locekļu skaits strauji samazinās. Nevērojot to, 1941. gada rudenī draudze sāk mīļotā dievnama atjaunošanu. 1943. gada pavasarī darbi ir tik tālu paveikušies, ka atjaunota baznīcas iekšiene, uzstādīti jauni soli, pagaidu altāris un kancele. Baznīcai uzklāts jauns jumts un atjaunots viens posms no slaidā torņa koka daļas. 1943. gada Vasarsvētkos notiek baznīcas pagaidu iesvētīšana, vēl jāveic krāsošanas darbi, jāuzceļ jauns altāris ar kanceli, jāatjauno apkures ierīces. Tas viss paliek nepadarīts. 1944. gada vasarā, lieliniekiem atkal tuvojoties, gandrīz visi palikušie draudzes locekļi atstāj pilsētu," padomju laiku sākšanos apraksta A. Rumpēteris.

Ar smaidu uz lūpām izjaukta sakrālā vide – padomju laikā uzbūvētais dzelzceļa pārvads degradēja Baznīcu kalna ideju, padarot to par caurskrienamu rajonu. Dievnami cieta no vibrācijas, vides ietekmes.

Foto: No baznīcas pasūtītās arhitektoniski mākslinieciskās izpētes

Ēka atradās diezgan labā stāvoklī, uzlidojumos bija izbiruši logu stikli, un tornis nu vairs nebija tik slaids kā iepriekš. Taču, tā kā draudzes locekļu bija atlicis maz un pusgadu nebija mācītāja, baznīca kara beigās tika pilnībā izdemolēta. Vispirms pazuda cinkotā jumta skārda krājumi un harmonijas. Visas baznīcas koka daļas – altāris, kancele, soli, grīdas dēļi un pat dažas durvis – tika sadedzinātas lokomotīvju kurtuvēs, vēsta liecinieki. Tikai ar mācītāja Nikolaja Muižnieka parādīšanos 1945. gada februārī draudze atsāk darboties. Cilvēku palicis maz, bet viņi cenšas sakopt kaut stūrīti baznīcas – kā pagaidu telpa dievkalpojumiem tiek piemērota nelielā kapela. Draudzes pārpalikušie locekļi mērķējuši arī uz lielās zāles atjaunošanu, taču to nepieļāva toreizējie pilsētas varasvīri. Bija situācija, kad baznīcas atslēgas brutālā veidā tika izrautas no kalpotājas Līnas Kalniņas rokām ar ultimātu, ka draudzei pietiekot ar mazo kapelu. Lielajā lūgšanu zālē tikmēr sākās padomju laika stāsts – no sākuma graudi, tad dažādu preču noliktava, līdz nodošana Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcai, kas baznīcēnus 1975. gadā no dievnama izraidīja pavisam. Lūgšanu zālē tika izbūvēti trīs stāvi, kur boksa treniņi varēja notikt arī gotikai raksturīgā "rozes" loga tiešā apgaismojumā. Sportistu vainas dēļ 1985. gada decembrī baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kas pilnībā izpostīja jumtu un torni. Lokomotīvju rūpnīca par remontu uzskatīja jumta pārseguma noklāšanu ar papi – ruberoīdu, bet baznīcas tornis palika bez smailes – kā rēgs ar divām ķieģeļu ausīm… Tāda tā 1993. gadā atkal nonāca draudzes īpašumā.

Boksa skolas traumu baznīcas ēka ir pārsāpējusi, taču problēma – ko darīt ar pavisam tukšām vai pustukšām sakrālajām celtnēm – globālā mērogā ir aktuāla visām konfesijām.

Foto: No baznīcas pasūtītās arhitektoniski mākslinieciskās izpētes

Nav jau tā, ka par baznīcu kā ēku neviens nerūpējās – tā bija pasludināta par arhitektūras pieminekli. Kas notika iekšpusē, netika ietekmēts, taču par ārpusi bija visaugstāko instanču interese. Tā 1983. gada 18. februārī Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas Arhitektūras plānošanas daļa saņem dusmīgu vēstuli no Kultūras ministra vietnieka I. Batraga "Par pārkāpumiem arhitektūras pieminekļa izmantošanā un aizsardzībā", kurā teikts: "Apsekojot arhitektūras pieminekļu aizsardzības un izmantošanas stāvokli Daugavpilī, tika konstatēts, ka vietējās nozīmes arhitektūras piemineklim – bijušajai luterāņu baznīcai Sarkanarmijas ielā 68A, kurā pašreiz izvietojies A. Rudzutaka Lokomotīvju rūpnīcas sporta klubs, galvenās fasādes priekšā ir uzbūvēti reklāmas stendi, kas traucē tās uztverei un ir pretrunā ar pieminekļu aizsardzības noteikumiem." Direktīva ir novākt reklāmas stendus, lai baznīcā ievietotā boksa skola atrastos cienīgi sakārtotā piemineklī!

Krāšņu absurdu netrūka arī vēlāk, kad atmodas gaisotnē un cīņā pret bijušo komunistu kliķi iesaistījās visi brīvlaišanu sajutušie aktīvisti. Par "kirhes" likteni skaļi un dedzīgi rakstījuši arī krievu žurnālisti. Tā 1990. gada 4. augustā A. Davidenko laikrakstā "Krasnoje Znamja" ("Sarkanais Karogs") raksta: "Kā mācēja būvēt mūsu priekšgājēji, mēs zinām – katrā savā meistardarbā amatnieks ielika dvēseli. Tāpēc gadsimtiem stāv baznīcas, pilis un cietokšņi, tāpēc priecē acis, gandarī sirdis – te ar celtnes kaprīzo graciozitāti, te ar stingrām proporcijām, bet kopumā ar skaistumu un godpilni veiktu darbu. Un iztur vējus, iztur lietu, iztur pat mūsu, pēcteču, barbarisko attieksmi pret savas zemes pieminekļiem, kad, aiz karojošā ateisma piesegušies, tie zem baznīcu velvēm iekārtoja ja ne dārzeņu glabātavu, tad vismaz kaut kādu dzelžu noliktavu, ja ne zirgu stalli, tad vismaz klubu. Bet pagātnes pieminekļi tik un tā stāvēja, vismaz tie, ko tumšā naktī slepus neuzspridzināja ar dinamītu, tie turējās ar pēdējiem spēkiem, lai beidzot sagaidītu mūsu dienas." Tolaik, atmodas gaisotnē, tas nozīmēja cerību uz taisnīgumu, atjaunošanu, plauksmi un visu pārestību aizmēšanu nebūtībā. Arī šī raksta gala vēstījums ir aicinājums ziedot līdzekļus "kirhes" restaurācijai.

Stalažas un nauda

Jau pēc gada, 1991. gada 13. novembrī, entuziastiskās balsis skan arī latviski un uzdod provocējošu jautājumu: "Luterāņu baznīca – restaurācija vai iznīcināšana?" To F. Morozovs izkliedz "Daugavas Vēstnesī"’, apelējot pie komunistu atbildības un apvainojot liekulībā.

"Uzskatu, ka būtu taisnīgi pieprasīt līdzekļus baznīcas restaurācijas darbiem no tiešajiem šī vandalisma akta iedvesmotājiem un īstenotājiem – sākot ar pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru un beidzot ar Lokomotīvju remonta rūpnīcas administrācijas un partijas komitejas locekļiem. To pieprasa gan elementārais taisnīguma princips, gan arī restaurācijas darbu gaita, kas notika un notiek šo personu aprūpē un vadībā.

Komunistu liekulība un bezkaunība sabiedrībā vairs nerada izbrīnu. Jo tālāk, jo spilgtāk tas izpaužas komunistu rīcībā. Neviens no viņiem savā laikā nav protestējis pret minētajiem vandalisma aktiem. Neviens no viņiem nenožēlo padarīto arī šodien. Visai pasaulei ir zināma komunistu nežēlība, cietsirdība un neiecietība pret ideoloģiskajiem pretiniekiem.

Daugavpils luterāņu baznīca tika atstāta iznīcībai, taču Daugavpils progresīvā sabiedriskā doma sacēlās pret to. Pilsētas komunistiskā vadība, lai nomierinātu sabiedrību, bija spiesta vismaz izrādīt, ka baznīcas ēka tiks restaurēta. Tā arī radās stalažas ap baznīcas ēku. Taču stalažas jau sāk pūt… Un restaurācijas darbu gaita liecina par to, ka komunistu izteiktā apņēmība restaurēt baznīcas ēku un atgriezt to Daugavpils luterāņu draudzei, atklāti sakot, ir kārtējie meli. Pašreizējos tempos baznīcas restaurācijai gala nebūs nekad…"

Tomēr atmoda darīja savu – ideoloģija mainījās, cilvēkos bija pacēlums, baznīcas visā Latvijā atdzima gan kā ēkas, gan kā ticīgu ļaužu arvien pieaugošs kopums. Arī Daugavpils luterāņu baznīcai sākās jauna dzīve. 1993. g. 26. jūnijā Daugavpils pilsētas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas inspektore Daina Careva iesniedza Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI, tā nesen bija pārsaukti iepriekšējie KM kultūras mantojuma uzraugi) un lūdza baznīcu atzīt par valsts nozīmes pieminekli. Pēc izpētes un papīru darbiem šis statuss tika apstiprināts. 1995. g. 19. aprīlī VKPAI izsniedza atļauju jumta un smailes, ārsienu un ailu aizpildījuma elementu atjaunošanai, iekštelpu rekonstrukcijai, ieskaitot iekštelpu apdares veikšanu, teritorijas labiekārtošanai. Darbi bija veicami pēc Restaurācijas institūta arhitektes A. Jansones 1985. gadā un A. Lubgāna 1988. gadā izstrādātajiem projektiem. 1995. g. 9. oktobrī tornī uzstādīja krustu, bet 1997. gada 25. martā Daugavpils evaņģēliski luteriskajai draudzei atjaunoja zemes īpašuma tiesības, kas nu atradās 18. novembra ielā 66. Soli pa solim turpinājās baznīcas atjaunošanas darbi, kas ēkas izskatu atkal padarīja cienījamu un Dieva godināšanai atbilstošu. Taču restaurācija un remonti ir process, kas arvien ir jāturpina – to veicina gan dabiskā novecošanās, gan atsevišķas avārijas situācijas, gan arvien pieaugošie uzstādījumi un prasības. Ar šodienas celtniecības izmaksām un sarežģīto birokrātiju arvien vairāk draudžu jūt trauksmi par savām iespējām dievnamus uzturēt, restaurēt, saglabāt nākotnei. Jo īpaši grūti tas ir mazām draudzēm, kam pieskaitāma arī Daugavpils – aptuveni 200 cilvēki nu nes atbildību par priekšteču ambīcijām un valsts nozīmes arhitektūras pieminekli. Arī citu Baznīcu kalna dievnamu mācītāji atzīst, ka darbs ar "sava pieminekļa" remontu un tāmju administrēšanu aizņem pārāk daudz laika un atņem spēkus.

Mūsdienu skats no katoļu baznīcas puses – abi dievnami ir cieši līdzās.

Foto: Elvita Ruka

Mācītājs Andis Lenšs Pūpolsvētdienā katram atnākušajam paspiež roku – cilvēku ir tieši tik daudz, lai piepildīta izskatītos pavisam mazā kapela. Garaiņi kūp no elpas, galvas sirmas, sajūta mājīga un nedaudz skumja – luterticīgie latvieši (un ģimenēs ienākušie cittautieši) ir pavisam maza saujiņa, kamēr blakus esošās katoļu un pareizticīgo baznīcas ir pārpildītas. Taču piemineklis liels!

Berze gar materiālo

Mācītājs Andis Lenšs Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā darbojas Īpašumu komisijā, tāpēc saruna kļūst vispārināta.

"Ziniet, kāds uzraksts ir zālē, kur pulcējas šī komisija? Mārtiņa Lutera teiciens "Kur nauda, tur velns"! Darbs ar īpašumiem uzliek dažādus pārbaudījumus. Jo īpaši kārdinājumi var būt aktīviem cilvēkiem, kam tas kļūst par pašapliecināšanos. Ir arī cita tendence – kad ierēdņi un būvnieki skatās uz draudžu pārstāvjiem kā uz tādiem atpalikušiem nejēgām, kas nemāk šiverēt…

Naudas faktors vienmēr ir bīstams, gan tad, ja tās nav, gan tad, ja tā ir pārāk liela. Mēs visi esam grēcīgi, un darbs ar īpašumu, tā blaknes ir cilvēciskās dabas augļi. Jo īpaši šobrīd, kad visas sabiedriskās un sociālā līmeņa attiecības, pat attiecības pašam ar sevi, nosaka nauda. Diez vai mēs paši saprotam, cik dziļi esam tajā iekšā. Tā sauktajai labklājībai ir daudz dažādu priekšnoteikumu un noteikumu, lai cilvēks tā īsti pat nepiedzīvotu sevi – tajos lielumos, kas viņš kvalitatīvi ir pēc dvēseles, talanta, brīvā lidojuma. Šīs uzspiestās naudas attiecības viņu ierobežo. Tas, protams, attiecas arī uz baznīcu ēkām, kur bez naudas neiztikt. Tas, ka mācītājam ir jānodarbojas ar īpašuma materiālo pusi, ar remontiem un saimniecību, rada pamatīgu spriedzi. Ja sirds ir Dievā, it kā nevajadzētu būt problēmām, bet... pārāk daudz sanāk berzēties gar materiālo.

Ar pieminekli šī berze ir īpaši sarežģīta un spriedzes pilna. Cik labi būtu, ja visas vajadzības, dokumentāciju, saskaņošanu atbildīgā persona (mācītājs vai draudzes priekšnieks) varētu iesniegt vienā iestādē, kura saliktu visus zīmogus un parakstus, dotu atļaujas. Ir tā – ja jūs apsaimniekojat pieminekli, tad ir jāskraida pa dažādām instancēm – papīri, e-paraksti, atļaujas, iesniegumi, pārsūtīšana no viena pie otra... Man tas liekas absurdi. Protams, ir jau īpaša apsviedīgo cilvēku suga, kas šo ķēdīti zina un paklausīgi izskraida. Man šī birokrātija šķiet pat ļaunprātīga. Ja tu labticībā esi uzņēmies šo pienākumu, iespējams, pat kāda cita vietā, tad tas izrādās ļoti darbietilpīgi. Būvnieki arī saka – jums vajag atsevišķu, zinošu profesionāli. Bet draudzē ne vienmēr tāds ir! Vai arī, ja tāds cilvēks atrodas, tad tev jājūtas vainīgam par to, cik ļoti viņš jānoslogo sabiedriskā kārtā. Ja viņš ir piekritis, tad atrauj spēku un laiku tiešajiem pienākumiem un ģimenei. Šie pienākumi ir tādi, ko nevar izmērīt. Tie var kļūt par slogu. Tā arī atbilde uz jautājumu – kāpēc viss notiek tik ilgi un kāpēc cilvēki izvairās to uzņemties –, lauvas tiesa ir birokrātijas dēļ!"

Andis Lenšs stāsta, ka, neraugoties uz šķēršļiem un grūtībām, draudze raugās nākotnē un vēlas uzstādīt ziedotās ērģeles. Diemžēl nav zināms, cik stiprs ir balkons. Visur, kur vērsušies pēc konsultācijas, saņēmuši izvairīšanos ar aizbildinājumu "tagad, pēc Zolitūdes, neviens neuzņemsies likt parakstu". Bet Zolitūdes traģēdija jau tikai tāpēc bija iespējama, ka parakstu ķēdīte bija pārāk gara! Birokrātija bija tik bieza un bezatbildīga reizē... Visiem ir sajūta, ka kāds par kaut ko atbild, bet rezultātā izvēršas par kolektīvu atbildības novelšanu no viena ierēdņa uz nākamo... Ērģeles Daugavpilī nokļuva, pateicoties latviešu mūziķiem no Bāzeles. Tie ir pasaules līmeņa mākslinieki, kas pamanīja brīdi – tur demontē ērģeles! Meklēja vietu, kur uzstādīt no jauna, un izvēlējās Daugavpili. Tā nu tās stāv un gaida brīnumu. Izpētīt drošību, nodrošināt to un uzstādīt – tam vajadzīga nopietna naudas summa. Pēc vecuma instrumentam pienākas restaurācija, ko tieši tagad varētu veikt – ērģeles ir izjauktā stāvoklī un atrodas kastēs. Bet arī tas prasa lielu naudu, arhitektoniski māksliniecisko izpēti…

Ir pagājis laiks, kad pie visa varēja vainot komunistus. Kad sākās atjaunotne, bija vairāki naudas avoti, jā, arī pašvaldība. Tas bija pozitīvs uzstādījums – pilsētas vara pieļāva piesmiešanu, tāpēc ir atbildīga par savešanu kārtībā. Ik pa brīdim bija valsts finansējums. Draudze aktīvi vāca ziedojumus. Ļoti palīdzēja Daugavpils sadraudzības draudze no Vācijas. Viņu palīdzība bija divējāda – gan finansiāla, gan kā cilvēciska solidaritāte, uzmundrinājums, atbalsts. Taču redzot, cik liels finansējums nepieciešams remontiem, rokas var nolaisties viens divi.

Šobrīd restaurācijas materiālā puse gan sāp, gan iepriecina. Ilgi esam bijuši novārtā, uzsver Andis Lenšs, ārpus LELB prioritātēm. Bet ir daudz ko darīt. Jāatjauno visi baznīcas akmens logi. Metāla armatūra, kas tos nesusi, ir nokalpojusi 130 gadus, vietām jūtami nefunkcionē. Otrs – fasādes atjaunošana. Ķieģeļi ir saplaisājuši, tos bojā mainīgie laika apstākļi – katru pavasari te sagrābj pāris ķerru ar ķieģeļu lauskām. Projekts ir sākuma stadijā, un tāmes ir ļoti iespaidīgas.

Jā, bez naudas un parakstiem – nekur! Šķiet, ir noiets kāds loks, kad draudzes vieta atkal ir mazajā kapelā, nevis lielajā zālē, un kādreiz baznīcā apgūtā boksa spēles agresija nekur nav zudusi – tikai mainījusi izpausmes.

"Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca kopumā veiksmīgi darbojas savu īpašumu apsaimniekošanā – konfesijas labā to dara cilvēki ar speciālu izglītību un prasmēm. Lielajās lietās savus sviedrus lej pat arhibīskaps! Mūsu laikmetā sakrālais mantojums visvairāk interesē tā tiešo lietotāju ikdienā – draudzes. Valsts atbalsts tomēr ir attālināts un formāls." Andis Lenšs