Kas vieno Dobeles novada "Aizmirsto māju" saimniekus? Visiem, kā paši saka, rokas aug no pareizās vietas, tāpēc īpašuma atjaunošanā daudz kas paveikts saviem spēkiem. Sākot ar būvniecību un kokapstrādi, līdz pat muzeja ierīkošanai, kā tas izdevies Mairai un Marekam Ķikuriem Vītiņu pagasta "Kadiķos".
Vēl pirms trīs gadiem Mareks Ķikurs kopā ar sievu Mairu un meitu Noru dzīvoja pašu mājā Pierīgā, veiksmīgi vadīja autoservisu Rīgā, piedalījās motosporta (enduro) sacensībās un ceļoja pa pasauli. Dzīve gāja ar pilnu jaudu, līdz nāca aicinājums no mammas pārņemt senču saimniecību, kas viņas spēkiem bija kļuvusi par smagu. "Jaunekļa gados visiem pateicu, ka uz šo bedri, čuhņu nekad neatgriezīšos. Un tagad esmu šeit – priecīgs un laimīgs," pasmaida Mareks, atceroties laiku, kad viņa dzimtā puse bija Auce.
"Jaunekļa gados visiem pateicu, ka uz šo bedri, čuhņu nekad neatgriezīšos. Un tagad esmu šeit – priecīgs un laimīgs," pasmaida Mareks, atceroties laiku, kad viņa dzimtā puse bija Auce.
Lēmumu saimniekot "Kadiķos" pieņēmis, daudz nedomājot, taču sievai vajadzējis vairāk laika, lai apsvērtu, ar ko te nodarbosies, jo bija jāpamet stabils amats finanšu jomā Rīgā. Līdztekus pamatdarbam Maira bija radījusi un pamazām pilnveidojusi savu "mazo biznesiņu", izveidojot teltis pēc Ziemeļamerikas prēriju indiāņu parauga gan nomai, gan pārdošanai. "Sapratu, ka šeit ir tā vieta, kur varēšu attīstīt ideju," viņa nosaka. Vismazāk kreņķu jaunā dzīvesvieta radījusi meitai Norai, jo līdz ar pārcelšanos viņai rudenī sākās skolas gaitas pirmajā klasē.
Katra šķirbiņa piedziedāta
Ne viņi bija domājuši, nedz cerējuši, ka "Kadiķi" atnesīs tik pārsteidzošus atklājumus! Te nu esot jāslavē tīmeklis, kas ne tikai palīdzējis ar padomiem būvniecības darbos, piemēram, kā pareizi jaukt mengu, kā zemgalieši sauc javu, bet arī devis daudz informācijas par Mareka vecvectēvu Žani Ābeli un viņa māsu Līnu Kuģi, kas folkloristu aprindās labi zināmi kā tautasdziesmu teicēji.