3 °C
Tagad nav īstais laiks pacifisma idejām, ar nožēlu balsī teica mana sarunbiedre, kad apspriedām kārtējos satraucošos pasaules notikumus. Nu nav gan, atlika tikai piekrist.
Ar vispārējām runām par cilvēkmīlestību un brālību, ar skaistiem saukļiem par mieru un pret karu nevar iznīdēt absolūto ļaunumu ne teroristiskās Krievijas, ne "Hamās", ne Mahačkalas lidostas naidīgi antisemītiskā pūļa, ne jebkurā citā veidolā. Ļaunuma vieplis ir draudīgs, daudzveidīgs, atbaidošs un fanātisks, tas sēj iznīcību un nāvi.
Tikmēr gaismas pusē ir daudz spēcīgāki sabiedrotie – mērķu skaidrība, leģitimitāte un taisnīgums – aizsargāt savu tautu un valsti. Ar ļaunumu nav iespējams vienoties, ar to neko nevar sarunāt. Ļaunumam pretī ir jāliek tikai spēks un apņēmība, ir jārunā ieročiem. Un diemžēl jāziedo dzīvības. Jo civilizēto un demokrātisko tautu un valstu likteņi atkal izšķiras karalaukos.
Zemessardzes štāba virsnieks, Nacionālo bruņoto spēku majors Jānis Slaidiņš sarunā, kas publicēta šajā "Mājas Viesa" numurā, saka: "Tas ir tautas labākais zieds, kas krīt kara laukā. Tāda ir karavīra būtība un neatkarības cena. Asinsnodeva kara dievam vienmēr ir bijusi augsta."
Jā, tāda tā bija cīņās par neatkarīgu Latviju Bermontiādes laikā 1919. gadā, tāda tā ir šodien – Ukrainā un Izraēlā, kur, aizstāvot savas valstis, arī tagad, kad rakstu šīs rindas, iet bojā jauni, skaisti un stipri vīrieši un jaunas, skaistas un stipras sievietes. Kam būtu jāceļ sava dzīve, nevis jāmirst tranšejās.
Par katru no viņiem iedegsim svecīti Lāčplēša dienā.
Bet diemžēl tāda ir brīvības augstā – asins – cena. Lai mūžīga ir mūsu pateicība katram, kurš atdevis savu dzīvību par Latviju, par Ukrainu, par Izraēlu. Lai skaidra un noteikta ir mūsu rīcība, apliecinot gatavību aizstāvēt Latviju un nepagurstot palīdzēt tiem, kas cīnās par savas zemes brīvību šobrīd. Lai zem pastāvīgas tautas lupas ir politiķi un amatpersonas, kuru uzdevums ir rūpēties par Latvijas valsts drošību – stiprinot armiju, Zemessardzi, pabeidzot austrumu robežas izbūvi, nepieļaujot prokremlisku spēku ieperināšanos dažādās valsts un sabiedriskās struktūrās.
Lai mēs varam lepoties ar saviem dēliem un meitām, kas brīvprātīgi iesaistās gan Zemessardzē, gan Latvijas armijas obligātajā dienestā. Un lai viņiem nekad nebūtu jādodas asiņainā karā.
Un vēl mums šodien ir vajadzīgi stipri un patiesi vārdi. Tik stipri un patiesi, kādus rakstījis mūsu sirdsapziņas dzejnieks Ojārs Vācietis, kuram šomēnes apritētu 90. Vācieša vārdi uzplēš līdz kaulam, jo ietiecas mūsu visdziļākajā kodolā, kur, par spīti tumšiem un nedrošiem laikiem, mīt neiznīdējama ticība, cerība un mīlestība. Jo kā gan citādi labais spētu uzvarēt?
Vienu saules citronšķēlīti,
vienu mēness citronmiziņu
mazam izsalkušam cilvēkbērniņam.(..)
Vai cik ložu ķerti nokrīt savādi!
Vai kā lodes nemāk pagaidīt!
Vai kā gribas ne vien pagaidīt!
Vai kā gribas arī sagaidīt!
Vienu zilu, debeszilu cerību,
vienu dzīves uzvinnētu derību
tavējam un manam cilvēkbērniņam.
Cilvēk!
Bērniņam.
/Ojārs Vācietis/
Vēl 2. novembra "Mājas Viesī" lasiet:
Numura saruna. Zemessardzes štāba virsnieks, Nacionālo bruņoto spēku majors Jānis Slaidiņš pirms Lāčplēša dienas: par fronti Ukrainā, televīzijā un ļaužu prātos.
Numura temats. Kā saglabāt mieru kara laikā – speciālistu ieteikumi un pieredzes stāsti.
Pasaulē. Krievijas 2024. gada budžets – uz militārām sliedēm.
Aizmirstās mājas. Aizkraukles novadā atdzimst Bites pienotava, Pērses dzirnavas un Bilstiņu muižas klēts un rija.
Ceļojums. Uz Ņujorku, kur iespējams it viss! "Mājas Viesa" žurnāliste Signe Mengote aicina iepazīt valdzinošo megapoli.
Mans mīlulis. Āfrikas pundurezis Frīda ziemas miegu negulēs.
Abonē žurnālu "Mājas Viesis" šeit.
