Līdz Dziesmu un deju svētkiem vēl kāds strēķis atlicis, taču koru kari ar publisku ķīviņu jau sākušies. Viens no svētku virsdiriģentiem Ints Teterovskis par skandālu ar Rīgas projektu kori ir ļoti pikts, taču vēl vairāk viņu uztrauc paši svētki, jo pēdējos gados radusies sajūta, ka pamazām irst 150 gadu senās tradīcijas dzīsla. Saruna ievadā īsti neveicas, jo jūtams, ka pēdējo nedēļu jezga ar Rīgas projektu kori Intu Teterovski ir nogurdinājusi. Kādas tur pacilājošas sarunas par svētku noskaņu un diriģenta prieku, ja plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos viņš un citi kolēģi virsdiriģenti tiek nepatiesi apvainoti melos. Vēl bēdīgāk, ka šautras nāk no kolektīva, kurā dzied daudzi viņu bijušie koristi.
Par savu Dziesmu svētku ideju mantinieku jūs bija izvēlējies Gido Kokars. Vai arī viņš bija norūpējies par svētku nākotni?
Atceros, reiz Gido man zvanīja un teica – Int, centrā (Latvijas Nacionālais kultūras centrs, turpmāk – centrs. – I. P.) ar mani neviens nerunā! Tas bija laikā, kad to vadīja Dace Melbārde. Saku viņai – lūk, kur dzīvi Dziesmu svētki, uzklausiet idejas un kāda noteikti būs vērtīga! Brāļu Kokaru ieguldījums Dziesmu svētkos ir bijis milzīgs, tomēr pirms aiziešanas Gido teica, ka jūt, ka irst svētku dzīsla, to jau gadiem ilgi arī pats izjūtu un mēģinu ar cīnīties.
Allaž strīdīgs bijis repertuārs – programmā dažkārt netiek iekļautas tautā iemīļotas kora dziesmas, kaut vai atceroties gadījumu ar Raimonda Paula "Manai Dzimtenei", taču ne visi jaundarbi ir piemēroti vai izdevušies kopkorim. Vai tāpēc jūsu vadītā Dziesmu svētku biedrība sarīkoja aptauju par dziesmām, kuras koristi vēlētos dziedāt svētkos?
Centram vairākkārt esam rosinājuši, lai taisa dalībnieku un diriģentu aptaujas gan par dziesmām, gan virsdiriģentiem, tad nu šoreiz izdevās pierunāt, ka mēs to sarīkosim. Uz jautājumu, kuras desmit dziesmas vēlas Dziesmu svētku koncertā, atbildēja divi simti diriģentu un vairāk nekā divi tūkstoši dziedātāju. Noslēguma koncertā iekļautas vairāk nekā 15 no aptaujā ieteiktajām, un tas ir pareizi. Vienmēr esmu uzskatījis, ka programmai jāsastāv no nemainīga karkasa un dziesmām, kas ir pārbaudītas iepriekšējos svētkos un jāatstāj uz palikšanu, kā arī jāiekļauj jaunrade, taču svētku procesa organizēšanā tā laikus jāizmēģina. Nākamgad vajadzētu būt gatavām nākamo svētku jaunajām dziesmām, lai kori tās varētu izdziedāt, ja vajag, kaut ko uzlabotu, bet mums ir otrādi – jaundarbi nāk vēl pēdējā svētku gadā. Nu tas ir nepareizi! Lielākā problēma ir tā, ka publika šīs dziesmas nezina, tāpēc tajā brīdī zūd Dziesmu svētku un kopābūšanas sajūta, jo klausītāji nevar tās dziedāt līdzi.
Koristi parasti sūrojas par jaunajiem skaņdarbiem, kas ir pārlieku grūti, no kuriem nav prieka un kas pēc svētkiem vairs netiek dziedāti.
Jebkura grūta dziesma koristiem parasti nepatīk, līdz viņi to iemācās. Tomēr arī šoreiz ir atsevišķi ļoti neveiksmīgi jaundarbi, kas programmā tiek spītīgi turēti.
Kuri tie ir?
Koncertu mākslinieciskie vadītāji to zina, bet publiski negribu aizrādīt komponistiem, kurus ļoti cienu.
Ko pats diriģēsit?
"Tīrumā" (koru lielkoncerts "Tīrums. Dziesmas ceļš") – Pētera Barisona "Latvijā" un noslēguma koncertā – "Ik rudeni valodiņa" ar Zanderes (Inese Zandere) vārdiem un "Manai Dzimtenei".
Pēc Dziesmu svētkiem tiek rīkota konference – vai tajā nevar izrunāt un atrisināt visas nebūšanas?
Centrs pats vērtē savu darbu un konferences tematos iekļauj tikai tos jautājumus, kas viņus interesē. Esmu izteicis aicinājumu, lai dod iespēju arī mūsu vai citai biedrībai pretendēt uz konferences organizēšanu un izvēlēties apskatāmos tematus.
Saprotu, ka ar centra darbību neesat apmierināts?
Ar centru ir sarežģīti, jo, pēc manām domām, tur jau ilgtermiņā nav izpratnes par Dziesmu svētku procesa nozīmību ikdienā. Zinām, ka svētki ir nemateriāls kultūras mantojums, ko regulē likums, taču ir vēl vairāk nekā 30 nemateriālā kultūras mantojuma vienību, tāpēc vajadzētu būt nacionālajām, reģionālajām un lokālajām vērtībām.
Nevaru saprast, kā Dziesmu svētkus var vērtēt tāpat kā jebkuru citu mantojumu, jo, šķiet, ka nēģu ķeršana, knipelēšana, maija dziedājumi, zolīte centra direktores prātā ir vienā līmenī.
Atcerēsimies, ka centrs tika izveidots tieši Dziesmu svētku organizēšanai. Kā var būt, ka par koriem un vokālajiem ansambļiem atbild tikai viens cilvēks? Viņam pat nav ar ko apspriesties. Bet kultūras ministram tikai otro mēnesi ir Dziesmu svētku padomnieks – Romāns Vanags.
Vai jums pašam nevajadzētu vadīt centru, kazi, beidzot ieviestu Dziesmu svētkos kārtību?
Mierīgi. Dziesmu svētku organizāciju var deleģēt nevalstiskajai organizācijai, kā tas ir Igaunijā.
Vai vaina tikai centrā?
Tagadējā sistēma ir ne tikai neatbilstoša Dziesmu svētku ilgtermiņa attīstībai, bet tā arī rada šķēršļus procesam. Svētku rīkošanā iesaistītas divas ministrijas – Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrija, taču par organizāciju būtu jāatbild vienai institūcijai, kurā svētki ir ikdienas sarunu tēma, nevis kampaņa ik pēc pieciem gadiem. Nav tavu vai manu Dziesmu svētku, bet ir mūsu svētki. Citādi sanāk kā forumā "Visi mūsu dziesmu svētki", kurā skolēnu svētki pat nav pieminēti, un ekspozīcijā Mežaparka Lielajā estrādē skolēnu svētkiem atvēlēta ļoti maza daļa.
Neticu, ka būs Dziesmu svētki, ja nebūs skolēnu svētku. Jau tagad skolu koros trūkst zēnu, vidusskolās ir maz koru. Ļoti mainījies varēšanas līmenis, tāpēc ikdienā jauniešu vai pieaugušo korī ar jaunajiem koristiem daudz vairāk jāstrādā tieši, kopjot dziedāšanas praksi, jo skolā nav dziedāts vai tas darīts neregulāri. 1.–4. klasi uz skolēnu svētkiem nelaiž tāpēc, ka organizatoriem esot par grūtu. Igauņi ar to var tikt galā, mums – sarežģīti. Savukārt 5.–9. klašu koriem ir milzīga konkurence, un visi netiek uz svētkiem. Uzskatu, ka obligāti jādod iespēja visiem bērniem piedalīties svētkos.