Ilmārs par sporta žurnālistu "Latvijas Avīzē" strādā jau 15 gadus. Pats kādreiz spēlējis basketbolu un futbolu, tāpēc tēmas par šiem sporta veidiem ir vistuvākās.
Ilmārs par sporta žurnālistu "Latvijas Avīzē" strādā jau 15 gadus. Pats kādreiz spēlējis basketbolu un futbolu, tāpēc tēmas par šiem sporta veidiem ir vistuvākās.
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Hokeja svētki klāt, gaisā virmo patīkams satraukums – kā mūsu izlasei klāsies šogad? Kurš gan cits par to varētu pastāstīt labāk nekā mūsu kolēģis Ilmārs Stūriška – 2022. gada labākais sporta žurnālists, kurš jau 15 gadus strādā "Latvijas Avīzē". Katrs lielais sporta notikums šajā profesijā nozīmē lielu rosību un noslogotību. Atrast līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi ne vienmēr ir vienkārši, bet Ilmāram un viņa sievai Jeļenai tas izdodas gana labi.

Reklāma

Lai gan sports Ilmāra dzīvē aktuāls ir bijis vienmēr, vidusskolas gados viņš nesapņoja par sporta žurnālista karjeru – patiesībā tolaik viņam nebija ne jausmas, par ko viņš vēlētos kļūt.

 Ilmārs atklāj, ka šajā profesijā zināmā mērā nonācis tieši sievas Jeļenas dēļ: "Abi tajā brīdī mācījāmies vienā klasē Vecumnieku vidusskolā. Reiz bija jāpilda karjeras tests, lai noskaidrotu, kur katram vajadzētu mācīties pēc vidusskolas absolvēšanas, un šā testa rezultāti atklāja, ka Ļenai būtu jādodas komunikācijas virzienā. Viņa pieteicās sagatavošanas kursos Latvijas Universitātē, un es vienkārši devos līdzi, jo īsti nezināju, ko vēlos. Kad kursi sākās, pasniedzēja Elita Marga mani slavēja un teica, ka man noteikti jāiestājas žurnālistos. Savukārt Ļena tobrīd saprata, ka viņai tas viss pilnīgi nemaz neinteresē." 

Ilmārs un Jeļena Stūriškas ir kopā jau 23 gadus. Veiksmīgas laulības pamatā ir komunikācija, sapratne, atbalsts un kopīgi hobiji.

Tā nu Ilmārs uzsāka žurnālistikas studijas un jau pēc pirmā kursa gatavoja publikācijas laikrakstam "Sports", bet Ļena iestājās Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātē, vēlāk kļūstot par Latvijas labāko optometristi. Abus var saukt par īstiem profesionāļiem savās jomās.

Labi žurnālisti ir, bija un būs

Tehnoloģijas attīstās, un pasaule kļūst straujāka – tas, protams, ietekmē arī sporta žurnālistiku un tajā strādājošos: "Mākslīgais intelekts jau drīzumā varētu mainīt mūsu nozari – ziņu žurnālistiku pavisam noteikti: paziņot rezultātus, aprak- stīt, kas un kā notika, taču aizstāt patiešām talantīgus profesionāļus un dziļus stāstus tas nespēs nekad." 

Ilmārs kā lieliskus sporta žurnālistus izceļ Jāni Matuli un Armandu Puči: "Esmu Jāņa fans – valoda, informācijas pasniegšanas veids: viņš varētu rakstīt arī par puķēm, un tāpat būtu interesanti to lasīt. Tāpat arī Armands Puče – viņa talantam un spējām nav robežu. Šie cilvēki ir piemērs gan man, gan daudziem citiem žurnālistiem."

Laikā, kad Ilmārs studēja žurnālistiku, iespēja izpausties un izmēģināt savus spēkus dažādās platformās jaunajiem censoņiem bija visai ierobežota: "Tolaik preses izdevumi bija saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, arī televīzijas kanālu nebija daudz. Šobrīd savukārt ir dažādi portāli, raidieraksti – sasniegt auditoriju ir daudz vienkāršāk un ātrāk. Ja kāda tēma interesē un padodas – tikai uz priekšu! Man nav nekādu šaubu – Latvijā būs daudz jaunu, labu sporta žurnālistu. Un modernās tehnoloģijas ir tikai ieguvums." 

Šajā žurnālistikas virzienā parasti dominē vīrieši – kāpēc tā? Ilmārs atgādina, ka tā ir bijis vienmēr, un arī šobrīd nevar teikt, ka sieviešu skaits sporta žurnālistikā palielinātos: "Nav jau tā, ka sievietes nestrādā par sporta žurnālistēm, bet vīriešu īpatsvars noteikti ir daudz lielāks. Nezinu, kāpēc tā… Bet optometrijā, piemēram, dominē tieši sievietes. Katrai nozarei savs."

Reklāma
Reklāma

Gada žurnālists ar stingru stāju

Pagājušajā gadā Ilmārs ieguva gada sporta žurnālista balvu. Viņš atzīst, ka tas bija ļoti patīkams pārsteigums: "Pirmās sajūtas kā jau tipiskam latvietim – ko tad es? Es jau neko! Tas bija negaidīti. Mani balvai pieteica kolēģis Gints Narogs – ja kādam citam šķiet, ka esmu izdarījis kaut ko labu, tas ir ļoti patīkami. Liels paldies viņam, kā arī tiem, kas vērtēja." 

Pagājušajā gadā Ilmārs saņēma gada sporta žurnālista balvu. Viņš saka – tas bija negaidīti, bet ļoti patīkami.

Jau iepriekš pieminētie sporta žurnālisti Jānis Matulis un Armands Puče video rullītī pirms balvas pasniegšanas stāstīja, ka Ilmārs ir ļoti taisnīgs un godīgs – savā darbā pievēršas ne tikai sporta rezultātiem un apskatiem, bet arī politiski un sabiedriski aktuālām norisēm, kas saistītas ar sportu. 

Ilmārs aktīvi apliecina savu nostāju, atbalstot Ukrainu un nosodot Krievijas iebrukumu: "Kopš kara sākuma esmu sazinājies ar daudziem sportistiem, funkcionāriem, žurnālistiem, un, protams, parādās šī politiskā puse: kā viņi dzīvo, kā viņus ietekmē kara situācija. Bet kopumā man patīk rakstīt par basketbolu, futbolu, jo agrāk pats šos sporta veidus esmu spēlējis. "Latvijas Avīzē" sāku pievērsties arī hokejam. Kopš 2006. gada klātienē esmu vērojis visus hokeja čempionātus, izņemot pagājušā gada. Sporta žurnālistam ir jāķer viss lauks – jāorientējas visos sporta veidos. Nevar vienmēr rakstīt tikai par to, kas visvairāk interesē."

Krievijas agresija Ukrainā sporta žurnālistu darbu nav krasi mainījusi – galvenais ir un paliek sports, taču ir temati, kas pēkšņi nokļūst dienaskārtības augšpusē: "Pamanīju, ka Čehijas hokeja leģenda, vārtsargs Dominiks Hašeks, sociālajos tīklos atklāti un regulāri raksta par Krievijas agresiju. Izdomāju, ka jāmēģina viņu uzaicināt uz interviju, – Hašeks sarunai piekrita. Man bija liels gods runāt ar šo cilvēku." 

Ilmārs gan novērojis, ka vairums sportistu visai reti pauž nosodījumu Krievijai: "Viņi turpina sportot, dzīvot savu dzīvi, uzskatot, ka nav jēgas par šo tēmu runāt – viens cilvēks jau neko neizmainīs. Bet patiesībā jārunā būtu visiem un pēc iespējas vairāk!" 

Savās žurnālista gaitās Ilmārs novērojis, ka daudzviet pasaulē šis karš diemžēl šķiet kaut kas tāls un ne- aktuāls – tam sākoties, kāds pielika Ukrainas karodziņu pie savas profila bildītes feisbukā, bet tagad šī tēma jau ir nolikta malā. 

Ir pat cilvēki, kuri uzskata, ka Krievijas sportistiem būtu jāatļauj piedalīties olimpiskajās spēlēs un citos sporta notikumos: "Tas ir kaut kas prātam neaptverams!

Reklāma
Reklāma

Manuprāt, diskusijai drīzāk jābūt par to, cik gadus pēc kara beigām Krievijas sportisti vispār varētu atgriezties starptautiskajā sporta apritē. Viens olimpiskais cikls, divi cikli… Nezinu. Bet skaidrs ir viens – šiem sportistiem jābūt diskvalificētiem uz ilgu laiku. 

Atklājas arvien jaunas zvērības, noziegumi turpinās… Un tajā pašā laikā ir cilvēki, kuri runā par Krievijas sportistu atgriešanos un integrēšanu, jo konkrēti viņi jau nevienu nenošauj. Ko nevar nopirkt par naudu, to var nopirkt par lielu naudu…"

Kopā saved hokejs

Sporta žurnālista darbs ir dinamisks un slodze liela: vai Jeļena vīru redz pietiekami bieži? Vai tomēr gribētos, kaut viņš strādātu mazāk? "Viņa darba kabinets atrodas mājās, tāpēc mēs tomēr satiekamies!" joko Jeļena. Abi ir kopā jau 23 gadus – kopš 11. klases. Ilmārs stāsta, ka bez sporta klātbūtnes nekas nenotika arī tolaik, kad abi mācījās Vecumnieku vidusskolā: "Mūsu klasei bija tiešām lieliska tradīcija – visi kopā pēc stundām devāmies pie viena klasesbiedra, lai skatītos hokeja čempionātu. Mums rokās bija Latvijas karogi, tas bija vesels pasākums!" 

Ļena smaidot piebilst, ka pie attiecību veidošanās vainojams tieši hokejs, un bez sportiskām aktivitātēm ģimene neiztiek arī šobrīd.

Stūrišku ģimene kopā apmeklē dažādus sporta notikumus, piemēram, 2017. gadā devās uz Eiropas čempionātu basketbolā sievietēm Čehijā.

Jeļena 2021. gadā ieguva Latvijas labākās optometristes titulu. Ilmārs slavē sievu, sakot, ka Jeļena tiešām ir savā īstajā vietā: "Tituls ir godam nopelnīts – viņa apčubina visus savus pacientus, izprašņā par visiem aspektiem, lai tiešām palīdzētu un atrastu labāko risinājumu. Ir ārsti, kuri nav īsti ieinteresēti, un to vienmēr var just, bet Jeļenai no sirds rūp viņas pacienti." 

Arī Jeļenas ikdiena ir noslogota – reizēm mājās atgriezties sanāk vien vēlu vakarā, taču profesionālā ikdiena sniedz lielu gandarījumu: "Man ir brīnišķīgs darbs – mans uzdevums ir meklēt dažādus risinājumus, lai cilvēki varētu redzēt skaidrāk, lai dzīve kļūtu skaistāka. 80% mūsu uztveres nosaka tieši redze." Jeļena strādā "Vision Express" jau 18 gadus, viņa ir arī uzņēmuma galvenā optometriste: "Tas man nedaudz atņem laiku, ko varu veltīt pacientiem. Kādreiz pacientus pieņēmu četras dienas, bet šobrīd pierakstīties pie manis ir iespējams tikai divas dienas nedēļā. Pārējo laiku strādāju ar kolēģiem, lai mēs kopīgi varētu sniegt arvien labāku servisu."

Ilmāra un Jeļenas laulībā dzimušas divas meitas – Kristiāna (16) un Laura (9). Stūrišku pāris smejas, ka vismaz šobrīd nav nekādu pazīmju, ka kāda no meitiņām gribētu doties mammas vai tēta karjeras pēdās: "Jaunākajai patlaban ir skolotājas periods – šajā vecumā meitenēm nereti interesē tieši šī profesija. Vecākā mums īsti nestāsta, par ko gribētu kļūt, bet viņai labi padodas latviešu valoda – kas zina, varbūt tomēr būs kāda saikne ar žurnālistiku."

Ilmāram un Jeļenai ir divas meitas – Kristiāna un Laura. Kristiāna pagājušajā gadā absolvēja 9. klasi.

Izrauties no rutīnas

Neskatoties uz lielo noslodzi darbā, pāris atrod laiku gan viens otram, gan arī ģimenes kopābūšanai. Ilmārs uzsver, ka, viņaprāt, tieši Jeļenas cilvēciskās īpašības un sirsnība ir atslēga ilgai un veiksmīgai laulībai: "Ar viņu kopā būt ir ļoti viegli. Jeļena pieņem, saprot, uzklausa. Reizēm mums izdodas kaut kur aizceļot divatā, taču mūsu lielākā miera oāze ir laukos pie Ļenas vecākiem – tur mūs viņas mamma tā lutina, ka to pat nevar izstāstīt." 

Jāņu rītā, gaidot saullēktu pie ezera Misas apkārtnē.

Vecākā meita sakot, ka nekur nav tik labi kā pie vecmāmiņas melleņu krūma. "Jā, tur esam ļoti laimīgi," piebilst Jeļena. "Mēs kopā ielaižamies dažādās avantūrās – Ilmārs ierosināja noskriet pusmaratonu, tāpat esam mācījušies dejot balles dejas, kopā esam izmēģinājuši arī ziemas peldes. Tās ir mazās lietiņas, kas liek izrauties no darba rutīnas. Reizēm vienkārši pavadām laiku kopā mājās – svētdienās, pirms Ilmārs sāk strādāt, kopīgi pabrokastojam." 

Jeļena stāsta, ka lielākoties izmēģināt ko jaunu un sportisku ierosina tieši Ilmārs. Viņa vīram nepievienojas vienīgi Zemessardzē: "Jā, tas ir tikai un vienīgi viņa lauciņš. Tāpat kā man šūšana, ko uzsāku kovida laikā – uz to gan viņš nebūtu pierunājams."

 Ilmārs Zemessardzē iestājās pagājušajā gadā, kad Krievija uzsāka pilna mēroga karu Ukrainā: "Nupat apritēja viens gads, kopš devu zvērestu. Līdz Krievijas iebrukumam es par to nedomāju – likās, ka Zemessardze nav man piemērota, tā nebija manā dienaskārtībā. Pēc kara sākuma sapratu, ka Krievija ir valsts, kas vēl ilgi nemainīsies. Tieši tajā ziemā lasīju Mihaila Bulgakova grāmatu "Suņa sirds". Tās konteksts, protams, ir cits, bet grāmatā bija nodaļa, kurā spilgti aprakstīts, kā pēc Pirmā pasaules kara Eiropas un arī citas valstis attīstīsies, bet Krievija tikai turpinās kauties. Ir pagājis vairāk nekā gadsimts, un nekur tālāk par kaušanos šī valsts nav tikusi. Sapratu, ka gribu kaut ko darīt, iemācīties, saprast – tāpēc pieteicos Zemessardzē. Esmu pārliecinājies, ka mūsu valsts bruņotie spēki ir augstā līmenī un mēs būsim gatavi sevi aizstāvēt, ja tas būs nepieciešams."

Trīs lietas – labas lietas?

Pasaules čempionāts hokejā sācies – šoreiz nekur tālu nebūs jābrauc, jo tas notiek tepat Rīgā. Ilmārs cer, ka biļetes tomēr izpirks un arēna būs pilna ar skatītājiem, neskatoties uz to, ka cenas ir diezgan augstas: "Būs interesanti paskatīties, kā mūsējie spēlēs. Es gan esmu visai skeptiski noskaņots, tāpēc neliešu medu un neteikšu, ka mēs noteikti parādīsim labu sniegumu, – drīzāk ne… Divdesmit pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai izvilktu vidējo aritmētisko: mēs vienmēr esam pirmie otrie aiz strīpas, ir bijuši tikai daži izņēmumi. Nedomāju, ka šogad kaut kas būs diži citādāk, bet, protams, ceru un Latvijas izlasei novēlu tikai un vienīgi veiksmi."

Taču mājās pat sienas palīdzot… Ilmārs tomēr joprojām ir piesardzīgs: "Ņemot vērā, ka šī būs jau trešā reize, kad čempionāts norisinās Rīgā, var jau būt, ka mēs kā Antiņš ar trešo reizi uzjāsim zelta kalnā. Šobrīd gan izskatās, ka kumeļš, ar kuru jāsim, būs tāds paklibs. No otras puses – ir labi, ka mēs vispār esam čempionāta dalībnieki, kaut arī nākam no pavisam nelielas valsts. Mūsu hokeja nākotne šobrīd ir uz vecāku pleciem – izaudzināt hokejistu ir ļoti sarežģīts darbs. Bet viss notiek, nākamie hokejisti aug – tas stiprina manu optimismu."

Reklāma
Reklāma
Reklāma
MĀJA ĢIMENE
Reklāma