3.3 °C
Simtiem mājas mīluļu no kara postītās Ukrainas raduši jaunas mājas Latvijā, tūkstoši – ceļojuši tranzītā.
Kad ierodamies uz interviju, Salo aši paslēpjas zem nelielā biroja galda. Acīmredzot svešu cilvēku klātbūtne dzīvnieku nedaudz samulsinājusi, taču pēc brīža Salo jau ieritinās saimnieces Guntas Vlasenko rokās. Rudais kaķis ir pārsteidzoši piemīlīgs, bet vienlaikus saglabā distanci no svešiniekiem.
Kā sākās palīdzība Ukrainai – jautāju Latvijas Olimpiešu sociālā fonda vadītājai Guntai Vlasenko. Izrādās, Ukrainā dzīvo Guntas draudzene Nadja, ar kuru draudzība aizsākusies, piedaloties starptautiskajās suņu izstādēs. "Kara pirmajās dienās viņai teicu, lai sēžas mašīnā un brauc pie mums – tas būtu glābiņš. Draudzene sacīja – nē, es nebūšu bēgle, bet braukšu tikai kā ciemiņš. Tajā laikā Ukrainā jau visi veikali bija ciet, nevarēja nopirkt barību ne suņiem, ne kaķiem, turklāt nebija ne gāzes, ne elektrības, lai varētu suņiem vismaz putru uzvārīt. Apsolīju viņai aizvest barību. Kas tad ir 1300 km? Domāju, iekāpšu savā mini mašīnā un aizvedīšu, nezinot, kas ir karš. Ieliku sociālajos tīklos aicinājumu, vai vēl kāds negrib piedalīties un atbalstīt dzīvniekus Ukrainā," atceras Gunta. Atsaucība bijusi milzīga, cilvēki ziedojuši tik daudz barības, ka viņa sapratusi – nepieciešams lielāks transportlīdzeklis, lai visu saziedoto varētu aizvest. Vēlāk Guntai barību jau devuši arī lietuvieši, poļi un citi, jo viņai bija atļauja ievest dzīvniekiem nepieciešamo, un tā izdevās 12 reizes iebraukt Ukrainā. Turklāt, lai barība nokļūtu pie tiem, kam tas visvairāk vajadzīgs, Ukrainas kolēģi izveidojuši savu tīklu ar kontaktiem un adresātiem.
Pirmajā reizē no Ukrainas izdevies izvest trīs suņus, to vidū ņūfaundlendieti – suni, kurš glābj bērnus uz ūdens, abi pārējie arī bija speciāli apmācīti meklēšanas darbiem. (Jau vēlāk glābējsuns nogādāts atpakaļ.) Tobrīd dzelzceļa stacijā skats bija vairāk nekā drūms: cilvēku rindas, bet netālu – kastes ar pamestiem dzīvniekiem, jo cilvēki vilcienā ar dzīvniekiem netika ielaisti.
"Šie dzīvnieki bija palikuši bez saimniekiem. Arī dzīvokļos bija atstāti suņi un kaķi. Kad redzi, kas notiek, sākām meklēt saimniekus. Vedām dzīvniekus adresātiem – saimniekiem, kuri bija atstājuši vai aizmirsuši savu suni vai kaķi. Aizvedām rotveileru uz Igauniju, kaķus uz Berlīni,"
stāsta Gunta.
Dzīvnieku pārvešana notika ar speciālu transportu, kurā bija gan ventilācija, gan lielāki boksi dzīvnieku pārvietošanai. Ik pēc pāris stundām nācās apstāties, lai pabarotu, padzirdītu un izstaidzinātu dzīvniekus. Sākumā izvest dzīvniekus bijis vienkārši, bet vēlāk nākusi apjausma, ka daži šo situāciju izmanto komerciālos nolūkos, lai šos dzīvniekus varētu pārdot. Tad tika ieviestas prasības pēc dzīvnieku pasēm. Ukrainā nav prasību, ka dzīvniekiem jābūt potētiem pret trakumsērgu, līdz ar to bija grūti tos ievest Eiropas Savienībā. Guntas lielā mīlestība ir suņi, viņa piedalās izstādēs, un šajā situācijā risinājums rasts ar Ukrainas Kinoloģiskās biedrības palīdzību.
Savu rudo kaķi Gunta atvedusi no Irpiņas kara sākumā, kad situācija eskalējās dienu no dienas un bija liela neskaidrība par turpmāko. Latvijā Salo iejuties labi, arī garo ceļu līdz jaunajām mājām labi pārvarējis. Tagad Gunta runcīti, kuru iesaukusi par Salīti, ņem līdzi pat uz lietišķām tikšanās reizēm, lai viņš komunicētu arī ar citiem. Salo piepulcējies Guntas kuplajai dzīvnieku saimei, kurā mīt vēl trīs kaķi, seši suņi un divas vistas.
Daļa nemaz neprasa
Pirmais kara gads bijis ļoti sarežģīts, bet tagad situācija ir mainījusies. Vislielākā problēma esot tā, ka cilvēki, kuriem palīdzība būtu vajadzīga visvairāk, kautrējoties to lūgt, bet palīdzību prasot cilvēki, kuriem viss esot kārtībā. Gunta zina šādus gadījumus, bet nezina, kā tos risināt. Tagad pēc visa notikušā viņai ir savs skatījums. "Negribu nevienu nosodīt, situācijas var būt dažādas, bet – kā var pamest savu dzīvnieku? Un mēs braucam, vedam laukā un atkal atdodam atpakaļ. Dzīvniekam tas ir liels pārdzīvojums," viņa dalās pārdomās. Arī Latvijā ir daudz pamestu suņu un kaķu – pilnas patversmes – un primāri tomēr tagad esot jārūpējas par viņiem.
Latvijas cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi, ziedojot gan pārtiku, gan daudz citu nepieciešamu lietu, bērni zīmēja zīmējumus Ukrainas bērniem, gatavoja paciņas. Lielu paldies Gunta saka gan saviem draugiem Unai un Edgaram, kuri saziedojuši tik daudz medikamentu, ka pieticis trim klīnikām Bučā. Tāpat vesta barība kaķēniem, kuru mammām nav piena, arī zāles tiem, kam transplantēti orgāni. Daudz palīdzējis arī Ilvas Kubasovas vadītais "Zoo centrs".
