10 °C
Nu ko – rīt teciņus pēc tulpēm, lai sveiktu "mūsu kolektīva daiļo rotu"? Droši vien var arī tā, īpaši, ja padomjlaika liekulīgais gars vēl nav izvēdināts no visiem pakšiem. Taču ne jau par puķītēm, kuras vienlīdz labi var dāvāt gan šajā, gan visās citās dienās, ir stāsts.
Runa ir par to, ka 8. martam – Starptautiskajai sieviešu dienai – ir pavisam cita jēga, kas pēdējos gados (beidzot!) aizvien pilnvērtīgāk sāk atgriezties.
Proti, tā ir labs pamudinājums vismaz reizi gadā kritiski izvērtēt – cik patiesībā līdztiesīga un līdzvērtīga ir mūsu sabiedrība, cik līdztiesīgi un līdzvērtīgi ir vīrieši un sievietes izglītības un karjeras, naudas un darba, un sociālā nodrošinājuma jomās? Te nu ar saldiem vārdiem un puķītēm patiesību nepiebarosi un neaizrunāsi.
Neglaimojošais fakts, ka atbilstoši Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta pērn rudenī publiskotajam Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksam Latvija no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm ieņem tikai 19. vietu, kož acīs un norauj rozā brilles.
Daži rādītāji liek gandrīz vai uzmesties zosādai un, maigi izsakoties, stipri apšaubīt faktisko līdztiesību mūsu sabiedrībā.
Nu, piemēram, ekonomiskās situācijas apakšjomā Latvija ieņem pēdējo vietu ES, norādot uz satraucošo tendenci, ka katra otrā sieviete Latvijā no 65 gadiem (50%) ir bijusi pakļauta nabadzības riskam; Latvijai ir joprojām augstākais rādītājs Eiropas Savienībā par sievietēm, kuras ir tīši noslepkavojis partneris vai radinieks; diemžēl arvien palielinās plaisa starp vīriešiem un sievietēm aprūpes un ēdiena gatavošanas aktivitātēs utt.
Ir gan arī kāda relatīvi labāka ziņa, tomēr ar rūgtuma piegaršu – salīdzinājumā ar 2022. gada indeksu vislielākais uzlabojums Latvijai ir bijis sieviešu zināšanu jomā (+2,7 punkti). Taču citas Eiropas Savienības dalībvalstis ir panākušas ātrāku progresu, tāpēc Latvijas reitings palicis nemainīgs un ieņem pēdējo vietu Eiropas Savienībā.
Arī "Mājas Viesis" saistībā ar t. s. "sieviešdienu" nāk ar savu artavu – kolēģe Signe Mengote ir godprātīgi pētījusi, kāpēc sievietes joprojām tik nepārliecinoši pārstāvētas eksaktajās zinātnēs un ar tām saistītajās profesijās? Vai dāmas šīs jomas neizvēlas tāpēc, ka neinteresē vai nav pa spēkam? Vai varbūt pārāk bieži – arī tādēļ, ka pakļāvušās sabiedrības spiedienam un stereotipiem un nav saņēmušas vistuvāko cilvēku atbalstu?
Organizācijas "Riga TechGirls" valdes locekle Aiva Staņēviča uzsver: līdz aptuveni vienpadsmit gadiem meitenēm un zēniem interese par eksakto jomu ir līdzīga, bet vēlāk tā strauji pārveidojas. Meitenes pēkšņi zaudē interesi. Kāpēc?
Nu, tad izmantosim arī "sieviešdienu", lai meklētu atbildes – gan uz šo, gan citiem neērtiem "kāpēc".
