14.1 °C
Ukraiņiem nav pamata domāt, ka nežēlīgais karš kaut ko ir iemācījis tā saucamajai krievu opozīcijai un Krievijas liberāļiem, – pēc neizprovocētā un netaisnīgā iebrukuma Ukrainā un tur pastrādātās totālās slepkavošanas, burtiski izdedzinot zemi, šie cilvēki tā arī nav neko sapratuši par to, kas reāli ticis nodarīts. Vēl nav piedzīvota piedošanas lūgšana ukraiņiem, vienalga, vai tie runā ukraiņu vai krievu valodā. Tagad gan masveidā liela daļa demonstratīvi atsakās no krievu valodas.
Pats galvenais vēstījums no ārzemēs esošajiem krievu opozicionāriem faktiski ir tāds, ka jāsaglabā Krievijas seja. Jātiesā kara noziegumos vainīgie, bet vienlaikus jācildina tie miljoni Krievijas iedzīvotāju, kas neatbalsta Putina režīma uzsākto karu. Tāda loģika – ir noziedznieki, bet kopumā valsts un tās iedzīvotāji ne pie kā taču nav vainīgi. Jo ir gan "labā", gan "sliktā" Krievija. Tā saucamie liberāļi nepiedāvā brīvību gadsimtu gaitā pakļautajām tautām, piemēram, tatāriem, čečeniem un burjatiem, un citām. Tā vietā nesen Berlīnē dažādu krievu opozicionāru saietā pieņemtajā paziņojumā skopi teikts, ka neesot pieļaujama impēriskas politikas īstenošana kā valsts iekšienē, tā arī ārpusē. Ko vērta ir norāde, ka iebrucēju armija jāizved no Ukrainas, atjaunojot starptautiski atzītās robežas. Ne vārda par to, ka fašistiska noziedzīga armija ir jāsakauj. Kā bez tā iespējamas jebkādas pārmaiņas ar noziedznieku saukšanu pie atbildības?
Mēģināsim saprast, kādēļ šie ļaudis, kas atraduši mājvietu ārpus Krievijas, nerada uzticēšanos. Viņu aicinājumam atteikties no impēriskuma nav ticības, jo tas nešķiet patiess. Paraudzīsimies pagātnē vismaz 15–20 gadu garumā un atcerēsimies, kāda bijusi Kremļa izturēšanās pret daudzām kaimiņvalstīm un kā uz to reaģējuši "liberāli" orientētie slāņi. Daudzi atceras Putina teikto par ēzeļa ausīm, nevis kompensāciju par Latvijas okupāciju, un daudz ko citu, apmelojumus, slēptākus vai tiešākus draudus. Bet vai kaut kā šajā laikā uz to kritiski reaģējuši tagad pret impēriskumu šķietami tik pareizi noskaņotie Hodorkovskis un citi? Kad jau kopš 2000. gadu sākuma Krievijas medijos sākās kampaņa ar mērķi izveidot viedokli, ka nav tādas ukraiņu nācijas un nav pamata Ukrainas valstiskumam, kur tolaik bija šie demokrātiski orientētie pilsoņi? Kāda reakcija bija Maskavā un Sanktpēterburgā 2008. gadā, kad krievu armija ielauzās Gruzijā? Vai tas miljons krievu, kas nevēlējās atgriezties no Ukrainas melnā maisā kā "Krava 200", Krimas aneksijas laikā bija par vai pret aneksiju? Ko viņi domāja tajos mēnešos pirms 24. februāra, kad Krievija savilka pie ukraiņu robežām savus karavīrus? Banāli dzēra pie televizora alu un klusējot visā noraudzījās.
Kamēr netiks sodīts Putins un arī Krievijas valsts, karš nebeigsies. To tagad apzinās miljoniem ukraiņu, kas kļuvuši redzīgāki par politikas ekspertu pulkiem. Dīvaini – saskaroties ar eksistenciālām briesmām, cilvēkam paveras iepriekš negaidītas atziņas, pie kādām akadēmiski politoloģijas studenti ne vienmēr spēj nonākt. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā ir svarīgi orientēties situācijā, jo, iespējams, vēl ilgi dzīvosim ar sajūtu par līdzās esošu pulvera mucu.
KONTEKSTS
2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā.
