Pirms 90 gadiem pēc sociāldemokrātu ierosinājuma Saeimā debatēja jautājumu par labējo nacionālradikāļu organizācijām, kuras būtu jāslēdz kā Latvijas demokrātijai naidīgas. Pirmkārt tās bija Latvijas Nacionālistu partija, "Ugunskrusts" un "Leģions".

Pēdējo turēja aizdomās par valsts apvērsuma gatavošanu. Vēl nopietnāk uztvēra jautājumu par draudiem, ko valsts drošībai rada Latvijā dzīvojošie Vācijas pilsoņi, Ādolfa Hitlera un nacionālsociālisma piekritēji. Tos rosināja izraidīt no Latvijas. Sēde izsauca lielu sabiedrības interesi. Publikai domātās vietas Saeimas zālē bija piepildītas. Pirmais ar ziņojumu uzstājās sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. 

Viņš paziņoja, ka atvaļināto latviešu karavīru organizācija "Leģions" esot fašistiski orientēta, saņemot finansējumu no ārzemēm, noturot slepenas sapulces par apvērsuma organizēšanu un jau dalot amatus.

 1932. gadā dibināto "Leģionu" vadīja vairāki atvaļināti virsnieki, Neatkarības kara varoņi un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, no kuriem pazīstamākais bija pulkvedis – leitnants Voldemārs Ozols. "Leģionu" jau uzmanīja Latvijas Politpārvalde, no kuras materiāliem mūsdienās zināms, ka tajā bijuši ap pussimts biedru, kas tiešām sprieduši par Saeimas nama ieņemšanu. Tomēr Bruno Kalniņa teiktais par "Leģionu" bija pārspīlēts – vēsturnieku ieskatā šai organizācijai toreiz nebija potenciāla bruņotam apvērsumam un drīzāk varēja runāt par grupu huligāniski noskaņotu neapmierināto, no kuriem dažs uzturējis aizdomīgus sakarus ar komunistu pagrīdi.

Sēdē emociju un kaislību netrūka. Tostarp labais spārns pārmeta "zociķiem", ka tie gan uzbrūkot labējiem radikāļiem, taču klusējot par kreisajiem. Debates ilga līdz pusnaktij, kad ar balsu vairākumu Saeima pieņēma lēmumu uzdot valdībai: "Izraidīt no Latvijas visus Latvijas demokrātiskai republikai naidīgus fašistus – ārzemniekus un slēgt viņu organizācijas. Slēgt visas Latvijas demokrātiskai republikai naidīgas organizācijas – Latvijas Nacionālistu partiju, biedrības "Ugunskrusts" un "Leģions" un citas līdzīgas fašistu organizācijas un viņu laikrakstus."

Latvija, 1923. gada 17. martā

Viļņas jautājums izšķirts sūtņu konferencē Polijai par labu, atzīstot Viļņu ar tās apgabalu par Polijas sastāvdaļu. Poļu apetītes sākušas vērsties arī pret Latviju. Labā spārna deputāti iesnieguši saeimā pieprasījumu valdībai – uzsākt sarunas ar Latviju par 6 Ilūkstes apriņķa pagastu pievienošanu Polijai. Tā kā Latvijas-Polijas robežas ir nospraustas no sevišķas šķīrējtiesas Anglijas priekšstāvja Simpsona vadībā, tad nav domājams, ka mūsu valdība atradīs par iespējamu ar poļu imperiālistiem maz runāt par šo lietu.