Valkas novadpētniecības muzeja direktors Reinis Kulbergs ir dzimis rīdzinieks, Pārdaugavas puika, kurš Valkas pusē nokļuvis, kā pats smejas, caur lieliem, tāliem ceļiem.
Studējis trijās augstskolās: nepabeidzis Rīgas Tehnisko universitāti, kur studējis konservāciju un restaurāciju, toties pabeidzis teoloģijas studijas Latvijas Universitātē un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Lutera akadēmijā.
R. Kulbergs: Jaunībā cilvēkam svarīgi saprast pasaules uzbūvi, dzīves jēgu un mērķi. Sākotnēji mana dzīve pavērsās kultūras mantojuma virzienā. Tas bija tāds kā pavediens uz senatni un vēsturi, savukārt domas par dzīves jēgu virzīja uz baznīcas pusi. Bet galvenie jautājumi dzīves krustcelēs: kādēļ dzīvoju, ko darīt un kas būs nākotnē? Atbildi un iekšēju mieru atradu agrā jaunībā. Ieraudzīju negatīvo sevī, ieguvu pārliecību, ka grēks ir piedots, ļaunums no Dieva puses dzēsts. Tad arī ieraudzīju teoloģijas studiju virzienu. Nesteidzinot aicinājumu nostāties garīgā darbā,
paralēli teoloģijas studijām papildus praktizējos kultūras mantojuma saglabāšanā un restaurācijā Rīgas Jēzus baznīcā, kas ir otra lielākā guļbūve Latvijā
pēc "Lido" ēdinātavas Rīgā, Krasta ielā. Pēc studijām uz diezgan ilgu laiku nokļuvu Latgalē.
Par Latgali vēl parunāsim. Kas bija tas negatīvais, ko ieraudzījāt sevī jaunībā? Jaunība taču jāizbauda, kā saka, jādzīvo tik nost...
Negatīva dzīves pieredze ir katram cilvēkam. Var jau, kā jūs sakāt, dzīvot tik nost, bet ir labi, ja ir kas atgādina par atbildību savā, sabiedrības un Tēvzemes priekšā. Ir cilvēki, kas saprot atbildību arī Dieva priekšā. To var saprast jau agrā bērnībā, kad, mijiedarbojies ar vienaudžiem, atskārsti, kāda ir pasaule un tu pats. Tur ir visādas ēverģēlības, arī mazāks vai lielāks ļaunums. Jau 19 gadu vecumā sapratu, kādēļ dzīvoju. Es nepiederu sev. Mans laiks uz Zemes ir diezgan ierobežots, un tam būs turpinājums.
Pēc studijām nokļuvu lielpilsētā Rēzeknē, kalpoju Svētās Trīsvienības baznīcā. Padomju gados tur bija kino iznomāšanas kantoris, kas draudzei tika atdots kā tāds skelets. Bija jārisina dažādas steidzamas lietas, kas attiecas uz jumtu, iekštelpām, ērģelēm, apkuri. Vēl kalpoju Ludzā, Varakļānos un Viļānos.
Varakļānu baznīcā izdevās ar atbalstītāju palīdzību atjaunot torni, tāpat Ludzas baznīcā realizēt virkni praktisku darbu.
Tas gandarīja draudzes un deva piepildījumu. Pats varēju likt lietā restauratora iemaņas, strādāju arī arhīvos, lai saprastu vietas, kurās kalpoju, kas bijis un kas zudis karu un okupācijas gados.
Kāpēc nepalikāt Latgalē?
Negribēju. Aptvēru, ka esmu laika un praktisku grūtību veidots un man jāmēģina izdarīt ko vairāk, arī mainot savu darbošanās ietekmi vai mērogu. Jāatkāpjas un jāsāk citur.