Clear 5.2 °C
P. 18.10
Erlends, Rolanda, Rolands, Ronalds, Lūkass
SEKO MUMS
Reklāma
Rīgas jaunieši lauku darbos. Darbaspēka laukos allaž trūka. Zemgalē 30. gadu vidū tikai trešdaļa laukstrādnieku bija vietējie – pārējie latgalieši, poļu vai lietuviešu viesstrādnieki. Foto no 1938. gada žurnāla "Pašvaldību Darbinieks".
Rīgas jaunieši lauku darbos. Darbaspēka laukos allaž trūka. Zemgalē 30. gadu vidū tikai trešdaļa laukstrādnieku bija vietējie – pārējie latgalieši, poļu vai lietuviešu viesstrādnieki. Foto no 1938. gada žurnāla "Pašvaldību Darbinieks".
Foto: No arhīva

Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, īpaši sāpīgi to izjūt no centriem attālākajās mazpilsētās un pagastos. Jo mazāk cilvēku, jo mazāk arī dažādu pakalpojumu.

Reklāma

Bērniem tālu skolas, pasta nodaļas slēdz, ģimenes ārsts – nesasniedzams utt. Tomēr mazapdzīvota vieta ne vienmēr ir sinonīms nolemtībai. Ar šādu pārliecību "Latvijas Avīze" un žurnāls "Mājas Viesis" sācis jaunu pētniecisko projektu "Apdzīvota vieta". Veidosim publikāciju sēriju, analizējot dzīves kvalitāti dažādās Latvijas vietās, vērtēsim, ko amatpersonas dara, lai ļaudis visā valstī varētu saņemt vienlīdzīgu pakalpojumu klāstu. Pirmā publikācija "Ne tikai dziestoši punkti kartē" lasāma "Latvijas Avīzes" 18. septembra numurā. Žurnāla "Mājas Viesis" šodienas numurā stāstām par Auci, kas šogad svin 100 gadu jubileju kopš pilsētas tiesību saņemšanas, bet šajā rakstā paraudzīsimies vēsturē – kā 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā lūkoja noturēt cilvēkus provincē.

"Lieta šeit negrozās vienīgi ap briesmām, kas apdraud mūsu valsts saimniecisko dzīvi. Lieta grozās ap nācijas pašiem pastāvēšanas pamatiem. Mūsu stāvoklis būs varbūt visasāk raksturots, ja salīdzināsim to ar citu tautu stāvokli. Mēs visur redzam cīņu par zemi, bet mums jācīnās ar zemes tukšumu. Pie tam šis tukšums nav cilvēku trūkums, bet cilvēku bēgšana no dažādām vietām un sablīvēšanās citās, bēgšana no laukiem uz pilsētu un it īpaši uz lielpilsētu," tā, uzrunājot skolotāju sanāksmi Ventspilī 1938. gada 5. novembrī, atzina Kārļa Ulmaņa valdības izglītības ministrs Jūlijs Auškāps.

Mūsdienās bieži spriež, kā motivēt cilvēkus neaizbraukt, palikt un uzturēt dzīvi Latvijas laukos, ciemos un mazpilsētās. Jautājums, kaut citām niansēm, arī 20. gadsimta 20.–30. gadu Latvijā stāvēja iekšējo problēmu pirmajās rindās. Nekādu visaptverošu ilgtermiņa programmu – risinājumu – no valdības puses gan nebija. Valsts mēģināja ar to tikt galā atsevišķiem gan ekonomiskiem un sociālkulturāliem, gan administratīviem pasākumiem.

Jāatgādina, ka pirmskara Latvijas lauksaimniecība tika dāsni subsidēta. Slavenais eksporta sviests un bekons bija dotēta prece, par kuru valsts caur iepirkuma cenām zemniekiem maksāja vairāk, nekā dotu tirgus. 30. gadu sākumā piemaksas sviestam veidojušas vismaz 10% budžeta. Valsts būtībā maksāja, lai zemnieki būtu apmierināti. Kritiķi gan norāda, ka tādas subsīdijas tolaik neatļāvās pat lauksaimniecības jomā augstāk attīstītā Dānija, jautājums par cieto cenu politikas iespaidu uz pašu lauksaimniecību un citām tā laika Latvijas ekonomikas nozarēm ir drīzāk retorisks.

Laukstrādnieku trūkums

Iedzīvotāju skaits Latvijā pirms Otrā pasaules kara pieauga no 1,6 miljoniem 1920. gadā līdz 1,9 miljoniem 1935. gadā un valsts, protams, atradās vēl ļoti tālu no lauku iztukšošanās, taču problēma jau iezīmējās. Monogrāfijā "Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika 1934–1940" vēsturnieks Aivars Stranga raksta: "Visnopietnākā problēma Latvijas lauksaimniecībā, kuru nespēs atrisināt arī Ulmaņa režīms, bija darbaspēka trūkums, pie tam 

Latvija bija gandrīz unikāla Eiropas valstu vidū, jo laukstrādnieku trūkumam nebija sezonāls raksturs – strādnieku trūka visu gadu."

Lauku iedzīvotāju plūšana uz pilsētām, galvenokārt Rīgu, pirmskara Latvijā bija galvenā problēma, ja runā par apdzīvotību. To uzskatīja par nevēlamu parādību kā no saimnieciskās attīstības, tā demogrāfiskā viedokļa. Bet apturēt plūsmu praktiski nebija iespējams, ja nu vienīgi drakoniskām metodēm, kādas Latvijas valstī nebija ierastas. Tiesa, ko tādu tomēr mēģināja pasākt jau kara apstākļos 1939./1940. gadā, kad bez darba palikušos pilsētas strādniekus piespiedu kārtā sāka sūtīt lauku darbos, bet tas notika jau ārkārtas saimnieciskajā un politiskajā situācijā.

Iedzīvotāju kustība pamatojās ekonomiskajos apsvērumos – pilsētā dzīves apstākļi ērtāki, darbs vieglāks, izpeļņa lielāka, darba laiks konkrēts un vēl ar brīvdienām. Tāpēc Rīgas iedzīvotāju skaits auga no 175 tūkstošiem 1920. gadā līdz 385 tūkstošiem 1935. gadā. Statistiski bija noskaidrots, ka pieaugums notika ne jau uz dzimstības rēķina, kas arī tolaik skaitījās zema, cik pateicoties iedzīvotāju kustībai. Latviešu 1935. gadā Rīgā bija 63% (1920. gadā – 53%), un šis īpatsvars virzījās augšup. Interesanti, ka 30. gadu beigās statistiķi brīdināja par veco, jau darba nespējīgo ļaužu un tāpat mazgadīgo, vēl darba nespējīgo pilsoņu īpatsvara augšanu Rīgā iepretī rūkošajam darbspējīgo rīdzinieku skaitam.

Reklāma
Reklāma

Valsts politikas veidotāji, īpaši K. Ulmaņa autoritārisma periodā, uzskatīja, ka procesus varētu vērst par labu, dažādi atbalstot lauku iedzīvotājus un izlīdzinot dzīves apstākļus ar pilsētām. Uz pilsētām laukstrādnieki nereti pārgāja pēc apprecēšanās. Tur bija vieglāk uzturēt ģimeni un atrast mājokli. Jautājumu par valsts subsīdijām laukstrādnieku mitekļu iekārtošanai provincē pastāvīgi cilāja, bet tikai 1937. gadā laukstrādniekiem sāka izsniegt kredītus dzīvokļa jautājuma nokārtošanai. Līdz 1939. gada sākumam aizdevumu saņēma vairāk nekā 800 laukstrādnieku (pie kopējā skaita ap 100 tūkstoši), taču izsniegtās summas bija nepietiekamas, lai uzbūvētu, sacīsim, savu mājiņu. 

Vienlaikus valsts, līdzīgi kā 20. gadu sākuma jaunsaimniecību laikos, atļāvās zem pašizmaksas pārdot lauksaimniekiem būvmateriālus, piemēram, ķieģeļus, mūra ēku būvēšanas stimulēšanai. No valsts ekonomiskā viedokļa tā gan nebija ilgtspējīga politika.

Tajā pašā 1937. gadā valsts budžetā asignēja 600 tūkstošus latu piemaksām laukstrādnieku ģimenēm ar bērniem. Par katru pirmo un otro bērnu līdz 10 gadu vecumam mēnesī piemaksāja četrus latus, par nākamajiem – piecus latus. Tas bija visai jūtams atbalsts, ko 1938. gadā saņēma vairāk nekā 4000 ģimeņu.

Un nebija runa tikai par laukstrādniekiem – arī tādu, kas vēlējās saimniekot laukos, palika aizvien mazāk. Saimnieki un saimnieces novecoja, nomira, bet bērni nereti pēc studijām apmetās Rīgā un atgriezties "dubļos" neposās. 1937. gada 5. septembrī uzrunā 3. pļaujas svētkos Jelgavā Kārlis Ulmanis, atzīstot nepieciešamību paaugstināt lauku dzīves standartus, paziņoja: 

"Mēs gaidām no laukiem valsts iedzīvotāju skaita pieaugšanu, mēs prasām, lai lauksaimnieks audzinātu savus bērnus zemes darbam."

Jau neilgi pirms okupācijas valdība plānoja aizsākt lauku saimniecību kreditēšanas programmu ar zemiem procentiem un nosacījumu, ka saimniekiem jādzīvo uz vietas. 30. gadu nogalē pilsētu un lauku dzīves atšķirības tāpat plānoja izlīdzināt attiecībā uz medicīnu un sociālās nodrošināšanas jomu, taču kara un okupācijas dēļ viss palika tikai iecerēs.

Atšķirīgā Latgale

Ja neskaita Latgali, nevienu citu reģionu kā īpašu sāpju bērnu pagājušā gadsimta 20.–30. gados valdībā neizcēla. Latgale kā Vitebskas guberņa tomēr gadsimtiem bija atšķelta no pārējās Latvijas daļas. Pēc vienotas valsts izveidošanas tas kļuva īpaši labi redzams. Presē 20. gados bieži sastopamas atziņas, ka "krievu iespaids Latgalē stipri manāms", ar to parasti domājot atpalicību sadzīves ērtībās, pilsētu un pagastu centru infrastruktūrā, jo "Latgales pilsētas ar maz izņēmumiem vairāk pielīdzināmas krievu sādžām nekā pilsētām". Bija jāiegulda pilsētbūves jomās, elektroapgādē, skolu un slimnīcu tīklā.

Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamenta vicedirektors, ekonomists Paulis Radziņš 1924. gada sākumā "Jaunākajās Ziņās" pauda: "Lai Latgales pilsētas daudzmaz pielīdzinātu citām pilsētām, tad jānāk palīgā valstij. Griba Latgales pilsētām pašām ir liela, bet visur jāatduras uz materiāliem apstākļiem. Valsts savus pabalstus Latgalei līdz šim nav lieguse un neliegs tos arī turpmāk." Piemēram, Latvijas novados skolotāju algas tolaik ierasti maksāja no apriņķu budžetiem, bet Latgalē skolotājus pilnībā algoja valsts.

Reklāma
Reklāma

Jāatzīmē, ka valdība centās visādi stimulēt latviešu no citiem novadiem pārcelšanos uz tiem Latvijas–PSRS robežapgabaliem, kas skaitījās krieviski. To uztvēra kā politisku un drošības jautājumu. 

1925. gada 3. martā Latvijas valdība pieņēma lēmumu piešķirt aizdevumu "valstiski noskaņotiem latviešu tautības bezzemniekiem", ja tie izlemtu pārcelties uz pierobežu. Vēsturnieki atzīmē, ka atsaucība bijusi maza – līdz 1940. gada februārim izdevību izmantoja vien 360 saimniecības, kam bija izsniegti kopumā 542 tūkstoši latu.

Savdabīgi, ka pirmskara Latvijas pēdējā neatkarības gadā, kad Otrā pasaules kara iespaidā laukstrādnieku trūkums kļuva pavisam akūts un bija notikusi poļu viesstrādnieku aizbraukšana un vācbaltiešu repatriācija, latgaliešiem valsts piesolīja 300 latu aizdevumu, lai tie brauktu strādāt uz laukiem citos novados. Vienlaikus, ja latgalietis vēlējās rentēt bez saimnieka palikušas mājas Vidzemē, Zemgalē vai Kurzemē, valdība viņam solīja 500 latu bezprocentu aizdevumu uz pieciem gadiem. Atsaucība atkal jau bijusi maza.

Aizdevumi pašvaldībām būvniecībai

Bieži apbrīno ulmaņlaiku valsts subsidēto celtniecību, ko arī var pieskaitīt reģionu atbalstam. Jāatzīmē, ka sabiedriskā rakstura ēkas – skolas, slimnīcas, baznīcas – un tā tālāk ārpus Rīgas toreiz cēla ne tikai par valsts, bet arī pašvaldību un dažādu organizāciju līdzekļiem. Uzsvars bija uz kultūras un izglītības rakstura celtnēm – skolām, tautas namiem, arī pasta kantoriem, tiesu namiem, banku un valsts pārvaldes ēkām. Jāpiemin Rēzeknes tautas nams jeb Latgolas Tautas pils no 20. gadiem vai Daugavpils Vienības nams – viena no modernākajām un vērienīgākajām 30. gadu otrās puses būvēm, tāpat aizsargu nami Madonā, Krustpilī. Zināmā mērā šādas būves reprezentēja valsti un reizē bija vietējo ļaužu lepnums.

Bet aizdevumus un kredītus Latvijas valdība un ar to saistītās kredītiestādes pašvaldībām dažādām vajadzībām sāka regulāri piešķirt jau no 1920. gada. 

Piemēram, 1924. gada rudenī ar Ministru kabineta rīkojumu 16 tūkstošus latu kanalizācijas izbūvei saņēma jaunā Auces pilsēta. Vecgulbenes miestam tajā pašā reizē piešķīra 18 tūkstošus latu skolas jaunbūvei, bet Kokneses un Cesvaines pagasti saņēma ievērojamas summas jau esošo skolas ēku pārbūvei. 20. gadu vidū daudzas pašvaldības sāka prasīt valstij pabalstus vai aizdevumus pagasta namu būvei. Kā 1925. gadā atzīmēts presē, "prasības pa daļai apmierinātas". Kopš 1927. gada pastāvēja noteikumi par valsts aizdevumiem pašvaldības ēku un tautas namu celšanai. Lauku dzīvi tāpat centās uzlabot ar jaunu staciju un gan platsliežu, gan šaursliežu dzelzceļa līniju būvi visā Latvijā. Turklāt 20. gadu vidū nozīmīgāko lauku zemes ceļu un tiltu uzturēšanu no pašvaldībām pārņēma Satiksmes ministrija, kas arī bija svarīgi.

Valmieras novada Dauguļu sešu klašu pamatskolas jaunbūve 1938. gada vasaras beigās. Skola izmaksāja 110 tūkstošus latu. 2023. gadā pēc skolas likvidācijas ēku izlika izsolē. Foto no 1938. gada žurnāla "Pagasta Dzīve".

Sākotnēji nauda pārsvarā tomēr tika guldīta Pirmajā pasaules karā bieži izpostīto skolu atjaunošanai un pārbūvei. 1927. gadā par valsts līdzekļiem uzbūvēja pamatskolu Zilupē, ko ierēķināja 350 skolēniem, bet 30. gadu beigās tajā mācījās vairāk nekā 700 bērnu no plašas apkaimes. Skolas Latgales pierobežā darbojās kā kultūras centri, "sniedzot garīgas vērtības" plašākam iedzīvotāju slānim. 20. gadu beigās un 30. gadu otrajā pusē valsts skolu būvniecība izvērsās ārpus lielajām pilsētām, un celtnes kļuva aizvien monumentālākas. No 1934. līdz 1937. gada beigām Latvijā uzcēla 120 jaunas skolas un ap 130 izremontēja vai pārbūvēja. Iekšlietu ministrs Vilis Gulbis 30. gadu beigās atzīmēja: "Valsts galvenā palīdzība pilsētu pašvaldībām gulstas izdevumu atvieglošanā izglītības veicināšanā. (..) Skolotāju atalgošanai 1938. gadā valsts piemaksā pilsētu pašvaldībām 1,9 miljonus latu un bez tam vēl uztur sešas pilsētas valsts pamatskolas."

Vairāku mazu skolu vietā – viena liela

Tomēr vēsturnieki atgādina, ka pirmskara skolu būves programma reizē bija arī skolu tīkla konsolidācija, kad, likvidējot vairākas mazās pamatskoliņas perifērijā, pagasta centrā uzcēla vienu lielu. Tā no 1932. līdz 1938. gadam likvidēja 180 mazās pamatskolas.

Vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas asociētais profesors Gatis Krūmiņš norāda, ka, piemēram, viņa dzimtajā Lēdurgā 1939. gadā agrāko četru pamatskolu vietā uzbūvēta viena: "Palika viena skola ar labākajiem skolotājiem, ar internātu. Mūslaikos sakām, ka skolu tīkla konsolidēšana ir gandrīz kā sods, jo laukos maz iedzīvotāju, nevar samaksāt skolotājiem, viss ir slikti, tāpēc slēdzam. 

Reklāma
Reklāma

Toreiz viņi modernizēja un veidoja pavisam jauna tipa skolas, kas jau ārēji izskatījās pavisam citādākas nekā agrākās – lieliem gaišiem logiem, ūdensvadu. Bērnam, kurš atnāca no kādas zemnieku guļbūves, tas bija kā kosmoss!"

Bez šaubām, jauno skolu būvniecības programma tolaik bija uz iekļaušanu virzīta, kad bērniem laukos deva līdzīgas iespējas kā pilsētās. Cita lieta, ka skolu būvniecība ne vienmēr notika saskaņā ar lietderības un taupības principiem.

Tālumnieku programma, agrārā reforma un citi grūdieni

Kā varam salīdzināt toreizējo un tagadnes Latviju reģionu attīstības ziņā? Vēsturnieks Gatis Krūmiņš pauž, ka, spriežot pēc makroekonomiskajiem rādītājiem pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju, aina 20. gadsimta 20.–30. gados un tagad, 21. gadsimtā, nemaz nav būtiski mainījusies. Rīgā IKP joprojām ir daudz augstāks, reģionos – zemāks. Latgalē pirms Otrā pasaules kara tas bijis nedaudz virs 50% no valsts vidējā, kamēr Rīgā ap 200%, tātad divas reizes lielāks par valstī vidējo.

"Bet ir viena lieta, kas situāciju Latgalē toreiz un mūsdienās padara atšķirīgu – iedzīvotāju blīvums tur bija krietni lielāks un tas daudz ko kompensēja. Sādžās bija daudz iedzīvotāju. Pa visiem kopā viņi spēja uzturēt gan ceļus, gan pārējo. Tikmēr šobrīd Latgalē ir ne tikai zemākā produktivitāte, bet arī iedzīvotāju skaits ļoti samazinājies. Latgale vairs nespēj apmierināt pati savas vajadzības un ir pa īstam dotējams reģions," stāsta G. Krūmiņš. "Toreiz, 20.–30. gados, tādu īpašu, plašu tikai Latgalei domātu programmu nebija. Drīzāk palīdzību sniedza tas, ko tagad moderni saukt par strukturālām reformām, – daudz deva agrārā reforma un skolu būves programma. 

Caur agrāro reformu reģionos visā Latvijā tika darītas daudzas lietas, radās zemes īpašnieku slānis, kam pašam bija par sevi jāatbild, jādomā, kad un ko sēt, būvēt. 

Ieskaitot jaunsaimnieku ģimenes locekļus, simtiem tūkstošiem cilvēku mainījās domāšanas veids. Ne ātri, bet mainījās. No valsts attīstības perspektīvas tas deva lielu grūdienu. Es pat sacītu, tas bija kas līdzīgs mūsu piedzīvotajai privatizācijas sertifikātu dalīšanai 90. gados, kas varbūt nebija tas veiksmīgākais pasākums, taču arī ar domu: tagad ej un pats saimnieko, cīnies.

Gatis Krūmiņš: "Situāciju Latgalē toreiz un mūsdienās padara atšķirīgu tas, ka iedzīvotāju blīvums tur bija krietni lielāks un tas daudz ko kompensēja. Sādžās bija daudz iedzīvotāju. Pa visiem kopā viņi spēja uzturēt gan ceļus, gan pārējo. Tikmēr šobrīd Latgalē ir ne tikai zemākā produktivitāte, bet arī iedzīvotāju skaits ļoti samazinājies. Latgale vairs nespēj apmierināt pati savas vajadzības un ir pa īstam dotējams reģions."

Jaunsaimniekiem valsts ar lielām atlaidēm deva kokmateriālus un būvmateriālus. 1935. gadā līdz ar tautas skaitīšanu, jau Kārļa Ulmaņa autoritārisma laikā, valsts sāka skatīties, kādi ir lauku iedzīvotāju dzīves apstākļi – vai ir elektrība, ūdensvads, kā ar tualetēm. Un izrādījās, ka lauku reģionos cilvēki dzīvo diezgan sliktos apstākļos. No visām lauku saimniecībām elektrība bija tikai 2,3%. Tas pats ar ūdensvadu. Un tikai tad attiecībā uz laukiem ieviesa obligātu prasību par būvprojektiem. Ilgtermiņā tas bija solis uz augstākiem dzīves standartiem, jo līdz tam daudzi zemnieki būvēja tādas pašas mājas kā pirms 100 gadiem – viena liela telpa, kurā guļ un kur ir plīts ēdiena vārīšanai. Latgalē 1935. gadā vairāk nekā pusei zemnieku māju bija tikai viena dzīvojamā telpa, kur visi – jauni, veci – dzīvoja kopā.

No rūpniecības kādas divas trešdaļas toreiz atradās Rīgā. Algas rūpniecībā bija augstākas nekā lauksaimniecībā. Rīgā apkopēja varēja nopelnīt vairāk nekā dienestmeita laukos vai laukstrādnieks. Laukos mokies pie arkla aiz zirga, bojā veselību, bet Rīgā vari strādāt par šoferi ar lielāku algu un ērtībām. 

Šofera atalgojums Rīgā – 145 lati mēnesī, apkopējai – 70 lati, laukstrādniekam pie brīva ēdiena un mājokļa 40–50 lati. Taču ne visiem, kas aizskrēja uz pilsētu, klājās ļoti labi. 

Lielsaimnieku bērni izmācījās un palika pilsētā, bet tādiem bez izglītības un darba pieredzes varēja gadīties, ka starpība dzīves kvalitātē nebija tik liela.

Vai dzīves līmeņa celšana laukos un izlīdzināšana notika arī ar domu atturēt cilvēkus no došanās uz pilsētu? No lielās politikas viedokļa, jā. Bet, manuprāt, pētījumos tā laika problēmas ar lauku darbaspēku ir pārspīlētas. Kaut problēma tā, protams, bija, jo ar lauksaimniecības ražīguma celšanu un tehnikas ieviešanu atjēdzās pārāk vēlu.

Vēl viena lieta, ko valsts darīja, lai lauksaimniecībā strādājošos nodarbinātu ziemas sezonā, bija meža darbi. Mežus agrārajā reformā valsts lielākoties bija paturējusi sev, taču lauksaimniekiem ļāva piedalīties pārdoto baļķu izvešanā. Arī dzelzceļu būvi var noteikti pieskaitīt pie reģionu atšķirību izlīdzināšanas. Latvijas ekonomiskais pamats, eksportpreces bija lauksaimniecība un mežsaimniecība. Produkcijas pārvietošana un piegādes bija ārkārtīgi svarīgas, bet zemes ceļi rudeņos un pavasaros nereti bija neizbraucami, kamēr dzelzceļš transporta problēmas atrisināja.

Ja runājam par lauksaimniecības produkcijas subsidēšanu un fiksētām iepirkuma cenām, tad tas nebija Ulmaņa izgudrojums – toreiz globāli, atbalstot eksporta nozares, to darīja visi. 

Latvijai jau nebija alternatīvas, kā noturēt konkurētspēju. Protams, vienmēr jautājums, cik lielā apmērā to dara. Lauksaimniecības produkcijai un kokiem cenas pasaules tirgos ļoti šūpojās, bet valstij vajadzēja atrast līdzsvaru, kas ražotājiem dotu stabilitāti un attīstības iespējas ilgtermiņā.

Ulmaņlaikos tāpat tika izvērsta tā saukto "tālumnieku" programma. Tā attiecās uz attālu apgabalu, pārsvarā Latgales, zemniekiem, kam bija mazāk izdevību un iespēju, ar domu, ka tādiem darboties grūtāk. Šī programma bija diezgan visaptveroša. Piemēram, zemāki banku kredītu procenti, taču programmu līdz galam nepalaida, jo sākās Otrais pasaules karš.

Tā kā bija ļoti daudzas mērķtiecīgas lietas, kas līdz 1940. gadam jau deva rezultātus, atšķirības izlīdzinājās. Piemēram, samazinājās zīdaiņu mirstība un auga dzīves ilgums. 30. gados Vidzemes lauku apvidos paredzamais dzīves ilgums bija tāds pats kā Zviedrijā."

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Mediji”.
#SIF_MAF2024 #ApdzīvotaVieta

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma