Sarunās ar literātiem, komponistiem un citiem daiļo mākslu kalpiem bieži dzird, ka radošais darbs ir vienas lielas mokas. Kā daiļdarbi top Leldei Stumbrei, kuras jaunākais veikums un konkursa "Vakara romāns" laureāts "Karalis Līrs un viņa četras meitas" nupat nonācis pie lasītājiem?
Savu kaķenīti Lelde Stumbre ir nosaukusi par Izu. Vārds aizgūts no grāmatas varones, ar kuras likteni rakstniece izrīkojusies visai nesaudzīgi. Četrkājainā Iza ir mīlīga un ziņkārīga, labprāt tupētu uz virtuves apaļā galda starp datoru un kafijas kannu un piedalītos mūsu sarunā, bet saimniece mīluli izliek aiz durvīm.
Tā jūs, rakstnieki, rīkojaties arī ar saviem romānu varoņiem, vienā brīdī vienkārši izliekat aiz durvīm. Vai nav žēl?
Romānā jau tāpat kā dzīvē viss neiet tik gludi, kā gribētos. Vienmēr atceros Gistavu Flobēru, kurš nomirdināja Bovarī kundzi un teica – es raudāju tajā vakarā, kad viņa nomira!
Jūs arī raudat pēc saviem varoņiem?
Es neraudu, bet liku raudāt Reinam.
Jāpaskaidro, ka Reins Kapkalns ir jūsu grāmatas galvenais tēls, baņķieris ar trīs sievām un četrām meitām un arī liels grāmatu lasītājs. Vai aizrautība ar lasīšanu nāk no autores?
Visas tur aprakstītās grāmatas esmu izlasījusi, vairākas arī pārlasījusi, jo jaunībā lasītās bija piemirsušās. Skatījos uz Hermaņa Heses "Stikla pērlīšu spēli" un domāju, kāpēc cilvēki par to kādreiz tā jūsmoja. Pārlasīju un sapratu, ka ļoti patīk darba filozofija. Tas bija ļoti interesants gājiens manā dzīvē, ko sāku pirms trīs četriem gadiem. Pārlasīju arī dažas lugas, piemēram, Raiņa "Spēlēju, dancoju", "Pūt, vējiņi!" un "Zelta zirgu", kas mani pārsteidza jau ar pirmo lappusi, kur ap mirstošo tēvu lodā Melnā māte. Tas bija satriecoši, jo Melno māti Rainis ieveda pirmajā ainā, pie tam ļoti svarīgā vietā. Un tad viņa paņem tēvu sev līdzi. Ģeniāli izdomāts!
Daudz, ko esam lasījuši jaunībā, vajag pārlasīt tagadējā vecumā tāpēc, ka ir iegūta pieredze, izveidojusies attieksme pret dzīvi un beidzot tu saproti, par ko tās lielās grāmatas ir uzrakstītas.
Un kā atnāca līdzība ar Šekspīra "Karali Līru"?
Tikai ap romāna vidu sapratu, ka veidojas karalis Līrs un viņa meitas. Ar romāniem un lugām man notiek tā, ka sāku kaut ko rakstīt, bet nezinu, kā tas viss izvērtīsies. Nerakstu iepriekš plānus, cēlienus, par beigām vispār nerunājot. Šoreiz bija vēlēšanās rakstīt par Reinu, kurš man patika no viņa jaunības dienām. Rakstot viņš man kļuva arvien interesantāks ar savu mērķtiecību, jo jau padomju laikā skaidri zināja, ka vēlas kļūt par baņķieri. Man patīk mērķ- tiecīgi cilvēki, kas skaidri zina, ko grib. Pati tāda neesmu, laikam tāpēc man tas licies forši. Viss, kas viņu novirza no mērķa, ir šķēršļi, kuri jānovāc.
Vai savā dzīvē esat satikusi ko līdzīgu Reinam?
Diemžēl nevienu baņķieri nepazīstu, tāpēc finanšu lietās neiedziļinājos. Tas nav īsti pareizi, jo jāraksta par to, ko labi pārzini, lai nepieļautu kļūdas.