Katrā lielākā pilsētā ir savi restorāni leģendas. Liepājā viena no šādām gastronomiskām leģendām bija un joprojām ir kādreizējā kafejnīca, tagad restorāns "Teika".
Tas atrodas pašā pilsētas centrā, uz Lielās un Teātra ielas stūra, blakus pilsētas teātrim un luterāņu Sv. Trīsvienības katedrālei. Padomju gados "Teikā" esot uzstādīts Liepājā pirmais kafijas automāts. Tolaik te varēja nobaudīt gan rīta kafiju, gan ieturēt pusdienas. Bērni, nākot no skolas, pirkuši smalkmaizītes un kūkas. Bet vakaros pa ceļam uz teātri te iegriezušās dāmas – uz tasi kafijas ar Rīgas melno balzamu. Runā, ka daudzas patiesībā šeit cerējušas ieraudzīt iemīļotos Liepājas aktierus, kuri bijuši bieži "Teikas" viesi. Tomēr pārmaiņu laikos "Teika" nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem un tika slēgta. Kādu laiku šajās telpās darbojās spēļu zāle, bārs, tad suši restorāns, kas gan drīz bankrotēja.
Tomēr vieta nepalika tukša. 2023. gadā te tika atklāts jauns restorāns, turklāt ar veco nosaukumu – "Teika".
Es pats ievēroju "Teiku" šī gada pavasarī, uzduroties internetā ievietotam pusdienu piedāvājumam. Aizgāju un nebiju vīlies. Īsts restorāna ēdiens par demokrātisku cenu. Tas, ko es pasūtīju, bija latvieša gaumei gatavots ēdiens, bet ar neuzbāzīgu, elegantu dienvidniecisku piesitienu. Varēja just, ka pavāri mīl ceļot vai paši kādu laiku uzturējušies ārzemēs. Tāpēc nebiju īpaši izbrīnīts, kad uzzināju – jaunie "Teikas" saimnieki Beatrise un Edgars Miķelsoni ir remigranti, kuri atgriezušies Latvijā pēc piecpadsmit Spānijā pavadītiem gadiem. Viņus pašus man bija iespēja sastapt decembra sākumā Liepājā.
Cik saprotu, jūs abi neesat liepājnieki?
Edgars: Es esmu dzimis Limbažos. Pavāra profesiju apguvu Valmieras pārtikas ražotāju vidusskolā. Vēlāk strādāju par pavāru vairākos restorānos Rīgā, līdz dzīves līkloči aizveda uz Spāniju. Tas bija 2008. gadā, kad man pašam bija 23 gadi. Tas bija spontāns lēmums.
Es neaizbraucu uz Spāniju sadzīves problēmu vai ekonomisko apsvērumu dēļ. Vienkārši vēlējos redzēt pasauli, iegūt jaunu pieredzi. Manuprāt, pavāram tas ir īpaši svarīgi.
Man paveicās – es atradu darbu Marbeljā pašos Spānijas dienvidos, vienā no pilsētas labākajiem restorāniem.
Beatrise: Es piedzimu un uzaugu Latgales pusē, Līvānos. Bērnībā aizrāvos ar mūziku un mākslu. Mācījos Rīgas tūrisma un tirdzniecības tehnikumā. Mēs abi iepazināmies internetā. Tobrīd Edgars jau kādu laiku dzīvoja Spānijā. Apprecējāmies Latvijā, un pēc tehnikuma pabeigšanas es devos pie Edgara uz Spāniju. Līdzīgi kā Edgars, arī es tur strādāju viesmīlības jomā. Atklāti sakot, mēs ne mirkli nenožēlojam, ka aizbraucām uz Spāniju un pavadījām šajā valstī piecpadsmit gadus. Redzēt pasauli, iepazīt citas kultūras – to es ieteiktu ikvienam.
Un tomēr jūs izlēmāt atgriezties Latvijā. Kāpēc?
Edgars: Katru gadu aizvien vairāk un vairāk mūs urdīja sajūta, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju. Iemesli šādam nemieram bija divi. Pirmkārt, ilgas pēc mājām un tuviniekiem. Otrkārt, tā bija vēlme sākt savu biznesu.
Es apzinājos, ka manas zināšanas un pieredze to ļauj darīt. Patiesībā tas bija mūsu abu sapnis – pašiem savs restorāns. Bet iekšēji jutām, ka tam vajadzētu būt Latvijā.
Un tad saņēmu ziņu no sava bērnības drauga, limbažnieka Uģa Aleksāna, kurš bija atradis brīvas iespējamā restorāna telpas Liepājā. Viņš uzreiz saprata, ka vieta ir vienkārši ideāla – uz centrālās ielas, blakus tramvaja sliedēm. Netālu atrodas pilsētas teātris, ostas kanāla promenāde un koncertzāle "Lielais dzintars".
Beatrise: Mums abiem patīk Spānija, tās klimats, tauta, kultūra un virtuve. Un tomēr tā īsti par savām mājām mēs Spāniju nevarējām saukt. Pēc katra gada, ko nodzīvojām šajā valstī, paši sev solījām – viss, pietiek, šis bija pēdējais, nākamgad braucam uz Latviju. Bet katru reizi šie plāni tika izjaukti. Varbūt pie vainas bija ikdienas rutīna, aizņemtība darbā, kovida pandēmija, ģeopolitiskais stāvoklis, ekonomiskā situācija – vienmēr jau var atrast atrunas, kāpēc nevar atgriezties tūlīt.