"Protams, var iet šo populistisko ceļu – visu iesaldēt. Protams, tā arī var darīt," nesen intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Šodienas jautājums" nedaudz aizvainotā tonī pauda Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS).

Reklāma

Viņai tika jautāts par Saeimas deputātu algu iesaldēšanu, kam Mieriņa nepiekrita, un bija pat sagatavojusi kādu īpašu argumentu, kāpēc to nav vēlams darīt. Proti, lai nesagādātu sabiedrībai liekus pārdzīvojumus. "Mēs jau redzam, kāda bija izveidojusies situācija, kad deputātu algas [kovida krīzes laikā] ilgstoši bija iesaldētas. Pēc tam atsaldējot, pieaugumi bija ļoti lieli, un tas izraisīja sabiedrībā vēl lielāku rezonansi. Tāpēc labāk tomēr neiesaldēt," sprieda parlamenta spīkere.

Tomēr kaut kāda simboliska solidaritāte ar tiem daudzajiem, kas uz algas pieaugumu tuvākajā laikā var necerēt, laikam jau prasījās, tāpēc aizvadītajā nedēļā deputāti no sevis izspieda lēmumu, ka tiek iesaldēts valsts budžeta finansējums partijām. 

Nekāda pašuzupurēšanās tā nav. Kā jau Mieriņa norādījusi – viss tagad nesamaksātais vēlāk tiek atgūts ar uzviju. Jautājums tikai – kāpēc vispār šim pieaugumam jābūt? 

Kad 2019. gadā Saeima pēc Valsts prezidenta Egila Levita iniciatīvas būtiski palielināja finansējumu partijām, tas nebija piesaistīts minimālajai algai. Šo it kā nebūtisko, bet sev tik izdevīgo pantu politiķi likumā iestrādāja vēlāk – 2022. gada februārī. Attiecīgos likuma labojumus tolaik piedāvāja Juris Pūce ("Attīstībai/Par"), Juris Jurašs (JKP) un Raivis Dzintars (NA). No šīs sasaistes tagad varētu arī atteikties, taču to Saeima neizdarīja. Tāpat netika apspriests arī kaimiņvalsts Igaunijas piemērs, kur lemts nevis par iesaldēšanu, bet par partiju finansējuma samazināšanu par desmit procentiem.