6 °C
Pēc administratīvi teritoriālās reformas, kad 2021. gada jūlijā darbu sāka 43 pašvaldības agrāko 119 pašvaldību vietā, arī Dobeles novads kļuva lielāks – to apvienoja ar Auces un Tērvetes novadu.
Pirms apvienošanas citu pagastu ļaudis uztraucās, ka var palikt zaudētājos – tā teikt, jo tālāk no centra, jo tālāk no sirds. Cilvēki bažījās – vai dos naudu lauku ceļiem, vai skolu atstās, vai vietvara par mums atcerēsies? Patlaban arī drošības jautājumi ir sabiedrības un amatpersonu rūpju lokā. Kas mainījies, Dobeles novadam paplašinoties, kā ļaudis jūtas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos? Vai policija, glābēji attālākajos pagastos ir sasniedzami? Par šiem un citiem jautājumiem "Latvijas Avīzes" rīkotā diskusija. Tajā piedalās Dobeles novada domes priekšsēdētājs Ivars Gorskis, Dobeles novada pašvaldības izpilddirektora vietnieks, Civilās aizsardzības komisijas loceklis Aldis Lerhs, Dobeles pašvaldības policijas priekšnieks Jānis Fecers, Zemessardzes 51. kājnieku bataljona komandieris Aivis Vācers, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Rietumzemgales iecirkņa priekšnieks Raimonds Karlsons, Auces iedzīvotājs, mājražotājs, viesnīcas dežurants Ilmārs Reimanis, Auces iedzīvotāja, uzņēmējdarbības konsultante Svetlana Jarmoļiča, Tērvetes pagasta iedzīvotājs, uzņēmuma "Sigus-B" pārstāvis Raitis Briedis.
Kas mainījies pēc tam, kad Dobeles novadam pievienoja Auces un Tērvetes novadu, kā ļaudis jūtas pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos?
I. Gorskis: Atļaušos precizēt. Nevis Tērvetes un Auces novads tika pievienoti Dobeles novadam, bet apvienojās trīs vienlīdzīgi novadi. Un tas arī bija un ir izaicinājums: trim novadiem, trim patstāvīgām kopienām, kas bija veidojušas savu dzīvi, savu struktūru, izvēlējušās savas prioritātes, tagad jāvienojas, saprotot kopējās vajadzības un noskaņojumu. Paies vēl kādi pieci gadi, kad visi domāsim kā par vienotu novadu, par kopējām vērtībām, nebūs "mēs – jūs", tostarp arī par drošības jautājumiem.
Mūsu kā politiķu uzstādījums: drošība ir viena no novada prioritātēm. Citās jomās pašvaldības darbinieku skaits ir samazinājies, bet pašvaldības policijā tas ir audzis. Izveidots koordinācijas centrs, ir diennakts dežūras visa novada teritorijā. Tas ir pareizi, jo diemžēl Valsts policija reģionos kļuvusi vājāka. Agrāk Valsts policijas iecirknis bija Aucē, vēl agrāk – katrā pagastā bija iecirkņa inspektors. Šobrīd ir citādi un ļaudīm liekas, ka drošība ir attālinājusies, tāpat kā novada vadība. Tāpēc jāatjauno sajūtas, ka policija ir tepat – sauciena attālumā un ātri būs klāt un palīdzēs. Līdzīgi jābūt arī par citiem jautājumiem.
Un kā tad ir: izdevies vai viss vēl ir, kā saka, procesā?
Līdz galam vēl nav izdevies. Pašiem jau arī jāsaprot, kādā sfērā kas ir labākais modelis, vēl notiek meklējumi.
Skaidrs. Centrālā vara ir runājusi. Tagad došu vārdu cilvēkiem no vietām.
R. Briedis: Kā tērvetnieks varu teikt – tad, kad novadus apvienoja, bija sajūta, ka esam pamesti. Tērvetē visu taisa ciet, visi ceļi nu ved uz Dobeli. Pašvaldības policiju nemanīju. Bet tagad tās ekipāžas redzu katru otro dienu. Un arī sajūtas uzlabojušās – centrs, Dobele, nav mūs pametis. Diemžēl pasta Tērvetē vairs nav. Mazāk redzama Valsts policija.
Vai Tērvetes novadam labāk nebija apvienoties ar Jelgavas novadu? Pastāvēja jau arī tāds variants.
Vēsturiski, padomju gados, Tērvete bija Dobeles rajona sastāvā un bija pierasts, ka centrs ir Dobele, darīšanas un dzīve lielākoties veda uz turieni. Mana ģimene, paziņas un draugi bija pret pievienošanos Jelgavas novadam.
Auces novadam gan nebija kur likties... Auce man vienmēr likusies maza, sakopta, lepna pierobežas pilsēta. Esat samierinājušies, ka neesat vairs paši par sevi? Bija jau arī protesti, iesniegums Satversmes tiesā.
S. Jarmoļiča: Pretestība bija, bet tā rimusi – vismaz pēdējo gada laikā neesmu neko dzirdējusi. Liela nozīme ir tam, ka pašreizējais novada vadītājs ir no Auces.
I. Reimanis: Atceros, kad bija Auces pašvaldības policija, lija lietus vai sniga sniegs, pašvaldības policists staigāja pa pilsētu. Jaunieši, kam prātā bija blēņas, no viņa izvairījās un baidījās. Tagad es redzu, ka brauc policijas automobilis – mazāk gan vakara stundās. Strādāju par nakts dežurantu Vecauces studentu viesnīcā. Vietējie puiši nāk skatīties meitenes, tāpēc visādi gadās. Cenšos gan pats tikt galā, bet nācies zvanīt arī pašvaldības policijai. Tur man reiz atbildēja: labi, aizsūtīsim ekipāžu, bet tur neviena vairs nebūs, būsim tikai degvielu iztērējuši. Atsūta jau to ekipāžu, protams, bet neviena nemiera cēlāja vairs nav.
Pēc pusgada atkal – kādi trīsdesmit vietējie uzmācas, kopā ar studentiem, pasniedzējiem trīs reizes dzinām projām, bet brieda kautiņš, tāpēc atkal izsaucu pašvaldības policiju. Ļoti ātri atbrauca un vietējie tumsā pamuka. Mīnuss tas, ka policisti nebija vietējie: ja tādi būtu, tad zinātu vecākus, kur katrs dzīvo, aizbrauktu ciemos.
Labi, ka savu pasta nodaļu vismaz pagaidām esam nosargājuši. Tāpat viss kārtībā ar pašvaldību lietu kārtošanu: uz vietas pārvaldē vai sēžot pie datora. Bet problēmas ir ar ģimenes ārstiem.
