10 °C
Cilvēks. Izdzīvotājs, kurš iekritis krācēs. Valsts kancelejas (VK) direktors Jānis Citskovskis Latvijas augstākā ierēdņa amatā ir aizvadījis septiņus gadus un līdz šim plašākai publikai bijis pat diezgan nemanāms.
Viena no retajām reizēm, kad viņš bija uzmanības centrā – kad apņēmības pilns ķērās pie VK vadības grožiem un iepazīstināja sabiedrību ar savu plānu izveidot mazu, efektīvu valsts pārvaldi. Ja ir runa par "galvas ciršanu" birokrātiskajam aparātam, sabiedrība to parasti dzird un uzņem ar gandarījumu. Diemžēl Citskovskim savu reformu ir izdevies īstenot tikai minimālā apmērā, un sākotnējā apņēmība noplaka, jo VK direktors nespēja tikt galā ar ministriju iebildumiem. Tagad viņam jācīnās ar pamatīgām krācēm pavisam citā vietā, un no tām, kā izskatās, nebūs viegli izkulties. Prokuratūra kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju ir sākusi kriminālprocesu par bijušā valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa speciālajiem lidojumiem, liecības izmeklētājiem ir jādod arī VK direktoram. Viņa vadītā augstākā valsts pārvaldes iestāde veica apmaksu Ministru prezidenta biroja izvēlētajiem pakalpojumiem un tādējādi, kā spriež Valsts kontrole, nelikumīgi izšķērdēts 221 tūkstotis eiro no valsts budžeta.
Valdības vadītāja Evika Siliņa kancelejas direktoru atstādinājusi no amata pienākumu pildīšanas, kamēr izmeklēšanu veic arī viņas izveidotā disciplinārās izmeklēšanas komisija.
Aizvadītā gada rudenī, kad atklātībā nonāca ziņas par premjerministra speciālajiem avioreisiem, Citskovskis bija viens no pirmajiem, kuram žurnālisti uzdeva jautājumus, bet saņēma nepilnīgas šūtas atbildes. Tikai tad, kad Valsts kontrole publiskoja savu ziņojumu un Citskovskim, kurš, kā saka viņam pietuvinātie kolēģi, vienmēr bijis izdzīvotājs, kurš ievērojis "mutes disciplīnu", nekas cits neatlika kā velt vainu nost no sevis, jo nu jau ir runa par kriminālatbildības draudiem.
Atstādinātais VK direktors žurnālistiem stāsta, ka Valsts kanceleja vispār neesot iesaistīta premjerministra komandējumu plānošanas procesā, ka kancelejai neesot tiesību izvērtēt augstāk stāvošas personas lēmumu un tā tikai veicot apmaksu Ministru prezidenta biroja izvēlētajiem pakalpojumiem. Ja valdības vadītājs gribētu iekļaut speciālajā avioreisā, piemēram, striptīza dejotāju pakalpojumus, vai arī tad Citskovskis klusētu?
Jāņem vērā, ka
Ministru prezidenta birojs ir Valsts kancelejas sastāvdaļa, tāpēc šķiet dīvaini, ka abas šīs viena organisma struktūrvienības dzīvojušas katra savā burbulī, un nu tas ir plīsis, lai sāktos apmētāšanās ar dubļiem.
Tieši tāda sajūta rodas, lasot Valsts kontroles revidentu secinājumus un klausoties Kariņa lidojumu lietā iesaistīto taisnošanos.
Kad Citskovskis stājās amatā, toreizējais Ministru prezidents Māris Kučinskis viņam novēlēja kļūt par līderi visai valsts pārvaldes komandai. Bet tagad izrādās, ka Citskovskis aizvadītajos darba gados ir kļuvis nevis par līderi, kurš spējīgs iebilst, ja redz nelikumības, bet izdzīvotāju, kurš paraksta visu, ko viņam noliek priekšā augstāk stāvoša persona.
Šaubas. Zem Briseles lietussarga
Nils Ušakovs ("Saskaņa") un Andris Ameriks ("Gods kalpot Rīgai") saglabās Eiropas Parlamenta (EP) deputāta imunitāti, aizvadītajā nedēļā nolēma EP deputātu vairākums. Latvijā abi tiek turēti aizdomās par dienesta stāvokļa izmantošanu Rīgas domē, veicot izmaiņas normatīvajos aktos, lai uzņēmums "Rīgas mikroautobusu satiksme" varētu saņemt maksājumus no "Rīgas satiksmes" par pasažieru ar braukšanas maksas atvieglojumiem pārvadāšanu. Tas galvaspilsētai radījis 10 miljonu eiro zaudējumus.
Amerikam balsojums ir vājš mierinājums, jo viņš drīz vairs nebūs EP deputāts un tātad no kriminālvajāšanas nevarēs izvairīties, bet Ušakovam kā "Saskaņas" saraksta līderim ir labas iespējas palikt Briselē vēl piecus gadus.
Bet kāpēc tad EP nolēmis pasargāt abus bijušos Rīgas vadītājus? Iemesli tam var būt dažādi. Pirmkārt, ja tā var teikt, tradīcijas un attieksme pret deputāta imunitāti kā institūtu. Latvijā pēc dažādiem vēsturiskajiem skandāliem, kas savulaik noveduši pat līdz Saeimas atlaišanai (atgādinājumam, 2011. gadā Valsts prezidents Valdis Zatlers izziņoja savu Rīkojumu Nr. 2 pēc tam, kad Saeima ar balsojumu neatļāva KNAB veikt kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā), ir veidojies priekšstats, ka parlaments no savas puses nedrīkst likt nekādus šķēršļus tiesībsargājošajām iestādēm, bet Briselē imunitātes noņemšana joprojām tiek uztverta kā kaut kas ārkārtējs.
Otrkārt, Nils Ušakovs nesenā pagātnē jau izgāja līdzīgu procedūru un tika izdots tiesāšanai par citu lietu – neatļautas videonovērošanas ierīces slepenu glabāšanu savā kabinetā laikā, kad bija Rīgas mērs. "Saskaņas" politiķis nebeidza atkārtot, ka tas viss darīts tikai tāpēc, lai grautu viņa reputāciju, un attaisnojošais spriedums šo argmentu palīdzējis stiprināt. It īpaši, ja lielākā daļa balsotāju tajā pat neiedziļinās. Treškārt, varētu būt arī politiskais iemesls, kuru soctīklos bija atzīmējusi EP deputāte Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība") – ziņojumu Juridiskajā komisijā sagatavojis deputāts no Francijas Žils Lebretons. Viņš pārstāv Marinas Lepēnas partiju, bet šī politiskā spēka agrākās īpašās attiecības ar Putina Krieviju nav nekāds noslēpums – te iezīmējas kaut kas kopīgs ar "Saskaņu". Tomēr Lebretona ziņojumu atbalstījuši arī EP deputāti no citām politiskajām grupām.
Pārsteigums. Satversme un "mūsdienu vērtības"
Pagājušajā nedēļā Satversmes tiesa (ST) par Satversmei atbilstošu atzina likuma normu, kas pēc piecu gadu pārejas perioda liegs turpmāk audzēt Latvijā kažokzvērus tikai kažokādu ieguvei. Pats spriedums saturiski nav īpašs pārsteigums – jau vairākus gadus viss liecināja, ka Latvija virzās uz šādu aizliegumu. Taču
pārsteigums ir veids, kā ST ir motivējusi šo spriedumu, publiski argumentējot ar jēdzienu "mūsdienu sabiedrība" un cenšoties interpretēt šīs sabiedrības vērtības.
Runa ir par šo teksta fragmentu Satversmes tiesas oficiāli izplatītajā preses relīzē: "Ar apstrīdētajām normām sabiedrības tikumība tiek aizsargāta tādējādi, ka tiek aizliegta ciešanu radīšana dzīvniekiem, kuru audzēšanas un turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve. Šis aizliegums atspoguļo to, kā ir mainījusies sabiedrības attieksme pret dzīvniekiem. Tas, kas kādreiz tika uzskatīts par morāli pieņemamu un tādējādi arī tikumisku, pēc zināma laika var tāds vairs nebūt. Mūsdienu sabiedrībā dzīvnieki tiek uztverti ne tikai kā īpašuma objekti, bet gan kā jutīgas būtnes. Tie jau paši par sevi ir vērtība neatkarīgi no tā, vai kādam ir vai nav noderīgi. Tādējādi dzīvnieku audzēšana un turēšana, ja tās vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve, ir neētiska un mūsdienu sabiedrības vērtībām neatbilstoša."
Šāda argumentācija ir dīvaina un satraucoša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Satversmē nekur nav definēti ne jēdzieni "mūsdienu sabiedrība" ne arī tās vērtības, bet ST eksistences būtība ir aizsargāt tieši Satversmē definētās vērtības, nevis kādas citas. Otrkārt, tikai ļoti nekritiski cilvēki var uzskatīt, ka pastāv monolīta mūsdienu sabiedrība ar vienotu un monolītu vērtību komplektu. Pat ļoti virspusīga iepazīšanās ar kultūras, mediju un sociālo tīklu saturu ātri vien pārliecina, ka pat mazajā Latvijā pastāv vairāki atšķirīgi un savstarpēji konkurējoši "mūsdienu" vērtību komplekti, tātad atsaukšanās tikai uz vienu no tiem nozīmē, ka ST kļūst par vienas konkrētas grupas vērtību aizsargātāju.
Argumentēšana ar "mūsdienu" vērtībām vispār ir slidens ceļš, jo pilnībā ir iespējams izveidot argumentācijas līniju, kas pamato, ka tieši kažokzvēru audzēšana un kažokādu valkāšana ir mūsdienīga,
jo tā atbilst vienai no mūsdienās par vērtību izvirzītajai idejai, ka lietas būs jālieto daudz ilgāk nekā iepriekš – un kažokus taču valkā desmitiem gadu ilgi atšķirībā no virknes "ātrā patēriņa" apģērbu, kas iztur tikai vienu vai dažas sezonas. Visbeidzot rodas jautājums – kas notiks tālāk? Vai drīkstēs audzēt dzīvniekus, ja vienīgais un galvenais nolūks ir piena ieguve? Olu ieguve? Gaļas ieguve? Vai visas šīs tūkstošgadēm veiktās darbības arī ir neētiskas un pēc kāda laika neizrādīsies, ka Satversmes tiesa var aizliegt arī tās?
Neziņa. Kas notiks ar Mežotnes pili?
Ko iesākt ar Mežotnes pili? Tāds jautājums izvirzījās pagājšnedēļ, kad noskaidrojās, ka arī otrā nomas tiesību izsole beigusies bez rezultāta. Autoritātes, kas ar sirdi un dvēseli bijuši saistīti ar vēsturisko piļu restaurāciju, kategoriski ir pret to, ka Mežotnes pils tiek pārdota.
Kultūras ministrija rosinājusi veidot darba grupu, kurā izvērtēt risinājumus tālākai Mežotnes pils izmantošanai, tajā aicināti piedalīties Rundāles pils muzeja, Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes, Finanšu ministrijas, VAS "Valsts nekustamie īpašumi" un Bauskas novada pašvaldības pārstāvji. Sabiedrībā zināmi cilvēki publiskojuši satraukuma pilnu vēstuli par pils likteni. Rīt šie cilvēki rīkos īpašu preses konferenci Mežotnes pilī,
"lai medijus iepazīstinātu ar savu skatījumu un iniciatīvu – aicinājumu iestāties pret Mežotnes pils atsavināšanu un lūgumu atbalstīt iniciatīvu Mežotnes pili pievienot Rundāles pils muzejam kā filiāli".
Vai valstij būs nauda vēl viena muzeja uzturēšanai? Finanšu ministrs Arvils Ašeradens tikko tieši brīdinājis, ka ekonomikas prognozes pasliktinās, tāpēc valstij nevajadzētu uzņemties vēl kādas saistības (runa bijusi par dažādiem izdevumiem no valsts budžeta, ne tikai dotācijām kultūras iestādēm).
Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Roberts Grinbergs arī paudis izvērstu viedokli par situāciju un paziņojumā medijiem citstarp raksta: "Esam mantojuši lielas arhitektūras būves, kas vēsturiski veidotas modes ietekmē galma vajadzībām ar daudz plašām telpām, kuras mūsdienās ir sarežģīti uzturēt, bet vēl lielāks izaicinājums ir atrast tām piemērotu pielietojumu. Lielās ēkas grūti pielāgot mūslaiku ģimenes mājas vai mājīgas viesnīcas vajadzībām. Līdz šim ērtākais izmantošanas veids ir bijis ēkas izmantot kā izglītības vai medicīnas iestādes, bet līdz ar laiku arī šis izmantošanas veids iet mazumā. Šobrīd mediju redzeslokā ir nonākušas divas mūsu mantotās lielizmēra neērtās arhitektūras būves – Stūra māja un Mežotnes pils. Abas ir unikālas ar savu kultūrvēsturisko vērtību, bet vienlaikus ir dārga to uzturēšana. Pielietojumu abām tukšajām ēkām redz daudzi, bet rast iespēju tās uzturēt tikai retais."
R. Grinbergs pauž uzskatu, ka nevajadzētu būt tā, ka "Valsts nekustamie īpašumi" vai kāda no ministrijām var tā vienkārši un vieglprātīgi lemt par kopīgā mantojuma likteni – pārdot, nojaukt vai atstāt. Valstij jālemj kopā ar sabiedrību, daudz kas būs atkarīgs no valsts tiešās pārvaldes iestāžu vadītāju drosmes, vēlmes un sapratnes.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Māra Libeka, Olafs Zvejnieks, Artis Drēziņš.
