12.3 °C
Nav saviļņojošāka momenta kā olimpiskās spēles, kur izpaužas cilvēka fiziskās spējas, gara spēks uzvarēt vai cienījami zaudēt. Sports ir māksla, un pasaules labāko sportistu miera spēļu kontekstā ikviens sportists ir personība. Gluži kā mākslinieks iedvesmo, liek vilties, bet neatstāj vienaldzīgu vērotāju, kurš veido diskusiju kultūru.
Šāda klātesamība neizpalika arī Parīzē olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, un tad jau uzjundīja niknu cīņas sparu, viedokļu krustugunis, sacensības garu kultūrvēstures zināšanās. Viļņošanās sabiedrībā par kaut ko neierastu nereti ir viela pārdomām par to, ko īsti sevī slēpj jaunais, līdz izkristalizējas atziņa, ka kultūras patērētāju baro ar nepareizu mākslu, par būtisko – sportistu kā galveno personu diskusijā – piemirstot.
Ekrānā vērojot valdošo gaisotni ceremonijas atklāšanā, nevarēja būt ne runas par skatītāju nepatiku, un šovs bija iespaidīgs. Tajā nebija nekā salkana, pilsēta kā viens liels performances avots ar skatītājiem un sportistiem kā šova dalībniekiem. Kā uz viesību galda, kur izlikts daudz visa kā un domāts attālinātai baudīšanai, Sēnas tilti greznos, košos krāsu sajaukumos, neierasti tēli, pat ķermeņa daļas, personāži ar un bez galvām, katrs uznāciens ar slēptu, tomēr nolasāmu kodu, atsauci uz vēsturi, vēl un vēl, līdz radītie mākslas objekti, sirreālisms un kvīru māksla kļuva par vienu no diskusiju objektiem, iemeslu naidīgiem ierakstiem un zobgalībām sociālajos tīklos, nereti pārkāpjot diskusiju neredzamos rāmjus.
Un tomēr, atgriežoties pie vakara, gaisa balons ar simbolisku jēgu un Eifeļa tornis kā centrālais tēls, gaismas objekti un visspēcīgākais sirds strāvojums – Parīze, pasaule pie kājām, dziedātāja Selīna Diona kā unikāla mākslas radītāja, mīlestība, kas nolikta uz altāra – dzīvība un nāve. Tas viss ir mākslai un performancei gatavināts un īsts, lai iezīmētos vēl kāda līnija. Tā ir vēsts cilvēkiem – attopieties un pārstājiet nogalināt cits citu! Kaut kur uz ielas, uz ietves malas sēž Edīte Piafa, mazā parīziete ar ilgu pilnām acīm pēc miera un mīlestības cilvēkos.
Dzīvotmāksla, būt sāncenšiem un draugiem, karot bez asinsizliešanas, tāds ir šībrīža nopietnākais izaicinājums, ieraudzīt trokšņa centrā barbarisko trokšņotāju – apturēt naidu pēc būtības, neražot ļaunuma drupas. Ir viegli norādīt uz nepareizību citos, par savām nepareizībām aizmirstot un aizmirstot, cik daudz ļaunuma piedzīvots pagātnē, aizliegts, noklusēts, nepieņemts, cik zinošs ir mūsdienu cilvēks, cik tolerants vai draudzīgs, kas, katraprāt, ir būtiskākais. Māksla atvērt acis un likt domāt par radošu cilvēku talantu un kalpošanu mākslai, nekaitēt, bet uzmundrināt, neraujot līdzi naidu pret otru. Paralēlās pasaules, kur sports un māksla savieno tautas, nācijas garu, ir katra cilvēka atbildība. Vai piepeši, ja valstu vairs nebūtu, izzustu tradīcijas un atmiņas zaudētu jebkādu nozīmi cilvēka dzīvē, visu kopīgi būvētā pasaules ēka sabruktu vai sportisti nesacenstos? Nē, tiem nebūtu tādas atklāšanas ceremonijas, kur katra valsts rāda labāko sniegumu, lepojas ar valsti un tās cilvēkiem.
Par skaļo atklāšanu var teikt, ka apspriestie mākslas objekti diskusijās ir bijuši svarīgāki par sportistiem, viņu sasniegumiem un jau iegūtajām medaļām. Bez smaga darba nebūtu šīs ceremonijas un košuma, zemtekstu gūzmas. Cilvēki laivās, šķirstos. Arī līdzība. Visnozīmīgākais tomēr ir un paliks sacensībās iegūtais. Ja salīdzina ar Marijas Antuanetes tēlu performances pušķošanai, nocirsto galvu kloniem, naida trauku no augļiem un vīna, kad asinis līst, pavisam maz drosmes vajag mākslā nogalināt. To rāda spēļu atklāšanas spozmei pretdabīgā agresorvalsts vadītāja vizināšanās un nespēja pārtraukt karu. Sportistu sasniegumi ir cita pasaule, cita sviedru un grūtību skala. Nedarbojas performances princips, viss ir pa īstam. Un tā ir dzīva, īsta māksla no tāltāliem laikiem ar kailajiem ķermeņiem un dieviem fonā, ko radījis cilvēka prāts, gudrība un iztēle. Bez asinsizliešanas un bērnu nogalināšanas olimpisko spēļu laikā. Te varētu noderēt lakoniska norāde no aizlaikiem par olimpisko spēļu būtību – miers un nekādu karu.
