Režisors Ilmars Rāgs: Lepojos, ka esmu igaunis

19. oktobrī Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā ("Riga IFF") Latvijas pirmizrādi piedzīvos igauņu režisora Ilmara Rāga piedzīvojumu filma bērniem "Ēriks Akmenssirds". Filma ir Igaunijas, Somijas, Luksemburgas, Lietuvas un Latvijas kopprodukcija, un mūzikas līdzautors, kā arī blondā pirāta Versačes lomas atveidotājs ir mūsu Renārs Kaupers.

Filma stāsta par vientuļnieku Ēriku, kurš pārliecināts, ka viņa sirds veidota no akmens, un neiebilst, ka vecāki allaž pārņemti ar visu ko citu, atstājot puiku vienu pašu. 

Taču, ģimenei pārvācoties uz mantoto tantes Brunhildes īpašumu, Ēriks neparko nevēlas tur palikt. Filmu veidojis pieredzējušais igauņu režisors Ilmars Rāgs, kura jaunais kinodarbs ir par cilvēka vitālo vēlmi justies nepieciešamam un novērtētam. Viņa līdz šim zināmākā, "Oskaram" nominētā spēlfilma "Klase" (2007) rādīta arī Latvijā.

"Latvijas Avīze" režisoru Ilmaru Rāgu uzrunāja dažas dienas pirms filmas izrādes "Riga IFF". Mūsu saruna bija ne tikai par kino, jo Ilmars Rāgs ir arī Igaunijā populārs publicists un Igaunijas armijas rezerves virsnieks.

Jūsu filmu kontā ir vēsturiskā "1991" par Igaunijas neatkarības atjaunošanu, tad – sociāli nozīmīgā "Klase" par problēmām skolā, kādēļ šoreiz izvēlējāties veidot piedzīvojumu filmu bērniem?

I. Rāgs: Sākšu ar to, ka domāju – rudens ir vislabākais laiks, kad doties uz kino, jo – ko gan daudz šādā tumsā var darīt? Cenšos braukt uz Rīgu iespējami bieži, atceros vecos labos laikus, kad pie jums notika kinofestivāls "Arsenāls" un arī mana pirmā filma "Klase" tika izrādīta Rīgā. Laimīgā kārtā mēs nebūt neesam tālu viens no otra. Arī autobusu satiksme ir ļoti, ļoti ērta. Es tik tiešām gaidu un novērtēju tikšanos ar latviešu skatītājiem.

Neviens jau īsti netic, kad šo stāstu, bet manī vēl joprojām mīt tas jaukais un aizrautīgais bērns, puika no maniem tāliem zēnības gadiem. 

Viņš man bija blakus arī toreiz, kad veidoju šīs nopietnās pieaugušajiem domātās filmas. Dažreiz liekas, itin kā manī mistu divas personības, parasti jau rādu to nopietno pusi, bet manī ir vēl kāda daļa, mājās, savā vidē esmu pavisam citāds, un "Ēriks Akmenssirds" savā ziņā ir godīga filma par mani pašu. Kad pirms kādiem astoņiem gadiem filmas producente iedeva lasīt scenāriju, sākumā nebiju pārliecināts, ka šis stāsts domāts man, tomēr pamanīju, ka filmas vidū bija iecerēta maza epizode, kurā Ēriks saredz meiteni Mariju, kā viņa spēlējas un cik labi saprotas ar savu mammu. Tajā brīdī Ēriks ir nedaudz greizsirdīgs, jo palicis viens, un, to lasot, sapratu – ja viņš izjūt greizsirdību, tas patiesībā nozīmē, ka ir iemīlējies. Un, kaut gan filmā darbojas arī fantāzijas tēli pirāti, šī epizode manī atmodināja atmiņas un emocijas, jo šī ir filma par zēna pirmo mīlestību. Ļoti labi atceros, kā pirmajā skolas gadā iemīlējos klases visskaistākajā meitenē, bet biju pārāk kautrīgs, lai kādam par to stāstītu. Domāju, ka toreiz neviens neko tā arī neuzzināja par manu pirmo mīlestību, bet tagad, lasot filmas scenāriju, to visu atcerējos. Galvenā filmas intriga vēsta par zēnu, kuram ir akmens sirds, un tādēļ viņš neatpazīst jūtas, bet skaidrs, ka viņš par to melo, jo spēj just, tikai par to baidās runāt. Un tas bija iemesls, kādēļ izvēlējos veidot šo filmu, jo runāt par jūtām ir ļoti būtiski.

Otrs iemesls, kādēļ esmu priecīgs, ka veidoju šo filmu, atklājās uzņemšanas procesā, filmējot epizodi, kurā bērni atrodas starppasaulē starp dzīvajiem un mirušajiem. Kā pasakās ierasts, radās jautājums – kā no tādas vietas iespējams atgriezties mājās? 

Filmas risinājums – jāpierāda, ka esi dzīvs. Bet – kā to parādīt? Mūsu atbilde pauž, ka varoņiem jāizrāda emocijas.

Domāju, ja, dzīvojot bez jūtām, emocijām, līdzināmies tukšai čaulai, mūsu dzīve ir bez dzīvības. Ja parādām mūsu emocijas, gluži kā filmas noslēgumā to dara galvenais varonis Ēriks, tad iespējams atgriezties mājās.

Ilmars Rāgs.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Pašlaik, kara laikā, brīžam gan grūti dzīvot ar pārāk līdzjūtīgu sirdi…

Piekrītu, bet, runājot par karu, man liekas, ka vissvarīgākais pat nebūs uzvara, bet spēja palikt cilvēkam, cilvēcīgam. Atgriežos pie iepriekšteiktā – ir vitāli svarīgi spēt just, jo tas tevi uztur dzīvu, citādi ir iespēja, ka traģisko ikdienas ziņu ietekmē kļūstam par tumšām, tukšām un cietsirdīgām būtnēm, zaudējam cilvēkam piemītošo cilvēcību. Emocijas ir nepieciešamas, pat tad, ja tās reizēm un bieži ir skumjas; tās dod mums cerību, ka pasaule vēl nav zaudējusi cilvēcību.

Filmā nepieminam karu, bet vieni no kopprodukcijas partneriem ir ukraiņu kolēģi. Pirms filmas uzņemšanas viņi tikās ar ukraiņu psihologu, jautājot, vai filmā, kas domāta bērniem, var runāt par nāvi. Un 

psihologs atbildēja – protams, par nāvi ir jārunā, ja klusēsim par vienu no vissvarīgākajiem dzīves notikumiem, bērni iegūs traumu no neatbildētiem jautājumiem, jo viņi traģēdijas pieredz tik un tā. 

Runāt par dzīves gaitu ir nepieciešams, varbūt runāt iespējams viegli, pat caur izklaidi, kā filmā, bet runāt ir ļoti būtiski.

Ilgus gadus rakstāt arī viedokļu rakstus avīzē "Postimees", esat bijis titulēts arī par "Gada viedokļa paudēju", vai to vēl turpināt?

Jā, rakstīt liekas tikpat dabiski kā elpot. Kad rodas domas, vieglāk tās pierakstīt nekā paturēt sevī, jo tad tās sāk plesties un atņem nakts miegu. Neesmu Austrumu filozofiju piekritējs, kurš sekotājiem teiktu, ka jābūt laimīgiem, un viņi arī kļūs laimīgi. Esmu gan atradis dažus paņēmienus, kuri brīžam palīdz. Pirmais – uz lietām un notikumiem raudzīties no citu perspektīvas, jo, iespējams, man vienmēr nav taisnība. Atrodot citu perspektīvu, bieži paliek vieglāk, jo varbūt manas personīgās nelaimes nemaz nav tik svarīgas un lielas; pasaulē notiek daudz nopietnākas traģēdijas. Nākamā – pirms daudziem gadiem kāda jauna igauniete man ieteica ieklausīties citos cilvēkos. Tas nozīmē arī raudzīties plašāk, jo mēdzam kļūt ļoti nikni, ja uz konfliktu raugāmies tuvplānā, mums liekas, ka tā ir vissvarīgākā lieta pasaulē. 

Atceroties manu pirmo filmu "Klase", tās noslēgumā divi puiši nolēma likt lietā ieročus, un tas notika tikai tādēļ, ka viņiem nebija neviena, ar ko runāt par problēmām, viņi tās turēja sevī.

 Runāšana un plašāks skatījums ir ļoti būtiski. Vēl es teiktu – ja patiesība tiek izteikta tikai vienā teikumā, ticamākais, tā nebūs patiesa, jo ikvienai patiesībai jāņem vērā vairāki (uzskati). Arī filmās cenšos radīt vairākus risinājumus, kas reizēm gan ir mulsinoši, bet var būt arī labs sarunas iesākums. Piemēram, šajā filmā saku, ka tas ir jaunā Ērika mīlas stāsts, bet vienlaikus, uzņemot filmu, sapratām, ka Ēriks un Marija ir ļoti dažādi cilvēki un viņu pirmā bērnības mīlestība var būt gan ļoti spēcīga, gan arī neļaut viņiem palikt kopā nākotnē. Bet to gan vēl nevēlos atklāt, lai skatītāji pirms filmas domā, ka Ērika un Marijas mīlestība būs tikpat stipra, kā savulaik tā bija starp Romeo un Džuljetu, ka tā būs mīlestība uz mūžu.

Kā jūtaties lielajā kino pasaulē, būdams kinorežisors, kurš pārstāv mazu valsti?

Es to neuztveru kā īpašu atbildību, domāju gan, vai pietiekami dodu skatītājiem, kuri nāk uz manām filmām. Bet būt kinorežisoram no mazas valsts vienlaikus ir gan labi, gan slikti. Labums ir tas, ka sācensība mazā valstī ir daudz mazāka, turklāt, ja režisors uzņem kādas trīs filmas, viņš jau kļūst par klasiķi, pat ja filmas nav īpaši vērtīgas. Bet negatīvais aspekts ir tajā, ka vairāki filmu žanri pie mums nav iespējami, piemēram, ja vēlētos uzņemt filmu par karu, tam nepietiktu finansējuma, jo Aizsardzības ministrija filmu mākslu atbalsta tikai katru piekto vai pat desmito gadu. Tas pats sakāms arī par zinātniski fantastiskā žanra filmām, Igaunijā nekad neatrastos nauda, lai uzņemtu "Zvaigžņu karus". Bet – esmu igaunis un arī nomiršu kā igaunis. Studiju laikos Francijā un Amerikā brīžam domāju, ka varētu palikt tur strādāt, bet tad sapratu, ka tas tomēr mani neizmainītu, pat ja es labi iejustos Amerikā, mani vienmēr uzskatīs par igauni. 

Tagad šo faktu esmu pieņēmis un lepojos, ka esmu igaunis, vairs nevēlētos būt slavens Amerikas kinorežisors.

Pēdējos gados Baltijas valstis bieži veido kopprodukciju filmas, tādējādi apvienojot gan spēkus, gan finansējumu…

Arī manas trīs pēdējās filmas bijušas kopprodukcijas, turklāt profesionāļus neizvēlējāmies, kādu birokrātisku vai finansiālu iemeslu vadīti, bet tieši tāpēc, ka vislabākās filmas veido dažādu valstu profesionāļi. Domāju, ka tieši "Ēriks Akmenssirds" ir viens no vislabākajiem kopprodukcijas piemēriem, jo mūsu komandas vislabākie profesionāļi katrs sniedza savu artavu kopējam darbam, viņi filmu izveidoja par ko tādu, kādu nebiju pat iedomājies. Ja man būtu jāizveido filmēšanas "sapņu komanda", atkal vēlētos strādāt kopā tieši ar "Ērika Akmenssirds" filmēšanas grupu.

Jūs esat aktīvs Ukrainas atbalstītājs, bet tagad vēl sācies karš Izraēlā, kādu jūs saredzat mūsu pasaules nākotni?

Atbildu gan kā mākslinieks, gan arī kā Igaunijas armijas rezerves virsnieks. Iespējams, ka pašreizējā situācija turpināsies vēl ilgi un – ko gan ikdienā varam darīt? Mēs varam rūpēties par savu apkārtni, par to pasaules daļu, ko spējam mainīt. Visgrūtākais jau ir bezspēcības sajūta par lielo pasauli, šausmīgajām lietām, kuras mainīt nav mūsu spēkos. Mahatma Gandijs teicis, ka, lai pārmainītu pasauli, jāsāk ar sevi. Es tam ticu. Piemēram, 

esmu iekļāvies brīvprātīgo kustībā, vācam līdzekļus un lietas, lai palīdzētu Ukrainai, bet pēdējā laikā var just, ka cilvēki sāk nogurt no kara, viņiem sāk trūkt motivācijas palīdzēt. 

Un tas var kļūt tikai sliktāk, ja paši neatrisināsim problēmas savā valstī, kļūsim slikti atbalstītāji ukraiņiem; turklāt, ja mums pašiem nav darba, trūkst arī atbalsta naudas.

Tam var piebilst, ka Latvija vēl nav pabeigusi būvēt sētu gar Krievijas robežu…

Tā ir tiesa, bet nesen kādam Igaunijas armijas ģenerālim jautāju, kas notiks, ja Latvijā radīsies kādas lielākas domstarpības ar Krieviju. Un viņš mirklī, bez domāšanas, atbildēja, ka, protams, tad mēs būsim kopā ar Latviju, mūsu pasaulē nav nošķirta atsevišķa Latvijas–Krievijas vai Igaunijas–Krievijas robeža, tā visa ir mūsu kopējā robežlīnija.