Rīt, 26. oktobrī, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos otrais šīs sezonas jauniestudējums Lielajā zālē – Regnāra Vaivara luga "Suņu ciema Nelaimes lācis" paša autora režijā.
Režisoram Regnāram Vaivaram raksturīga gan tekstu radoša pārrakstīšana, pielāgojot iecerētajam izrādes vēstījumam, gan daudzi iestudējumi "pēc motīviem". Viņš vienmēr centies meklēt savu teātra valodu un pelna ievērību ar unikālo autorību un oriģinālo interpretāciju. Bet nu skatītājiem vērtēšanai tiks nodota Regnāra Vaivara pirmā paša rakstītā luga, ko viņš pats arī iestudē. Viss notiek mūsu dienās, bet autors apzināti izvairījies no konkrētiem vietvārdiem, jo darbība varētu noritēt jebkur. Tas būs ceļojums, paliekot uz vietas. Kas notiek, kad "pagriez otru vaigu" sastopas ar "aci pret aci un zobu pret zobu"…
– Esat teicis, ka jūs ietekmējusi kinorežisora Larsa fon Trīra filma "Dogvila", stāsts par Holivudas zvaigznes Nikolas Kidmenas atveidoto Greisu, kura, bēgot no bandītiem, rod patvērumu, bet vēlāk tiek paverdzināta un izvarota vientuļā kalnu ciematā, par ko meitenes tēvs, mafijas boss, pēcāk atmaksā ciema iedzīvotājiem, nogalinot vīrus, sievas, bērnus…
R. Vaivars: – Manā lugā savā ziņā, iespējams, atbalsojas Larsa fon Trīra šķietami nežēlīgais, diezgan provokatīvais skatījums gan uz indivīdu, gan sabiedrību, kas atklājas kā "Dogvilā", tā citās viņa filmās. Man šķita, ka pašreizējais brīdis pasaules vēsturē un manā dzīvē saskan ar to, par ko jau daudzus gadus runā Larss fon Trīrs. Un te es par viņu vairāk runāju nevis kā pasaulē slavenu kinorežisoru, bet domātāju, stāstnieku, viedokļu līderi.
– Bet lugas nosaukums "Suņu ciema Nelaimes lācis" katram, kas kaut mazliet zina latviešu literatūru, raisīs asociācijas gan ar Andreja Upīša pasaku "Sūnu ciema zēni" par trim laimes meklētājiem pasaulē, gan par reālu pasaku nodēvēto lugu "Laimes lācis", kopš kuras sarakstīšanas 1923. gadā tagad, starp citu, aprit tieši simt gadi.
– O! Kā jau latviešu literatūrā audzis latviešu režisors, es ļoti labi zinu minēto klasiķa darbu, bet šo faktu nebiju pamanījis.
Manas lugas ironiskajā nosaukumā vairāk esmu ietvēris latviešu dzīves ziņu vai drīzāk mūsu priekšstatu par to.
Un arī to, kā šo pieņēmumu pieredze atbalsojas šā brīža pasaules notikumos. Bet tie, kas gribēs, manā lugā pilnīgi noteikti kaut ko atradīs arī no Upīša.
– Jūsu lugā darbojas Aklā Andra Jēkabsone un Nespējīgā Toma, un Smukā Filipa. Varoņu vārdos iekodēta rakstura būtība kā Upīša "Laimes lāča" Tauķienē, Sīkulienē...
– Gan jā, gan nē. Es lugās spēlējos ar varoņu vārdiem tajā nozīmē, ka bieži vien autora dotais lugas varoņa vārds par viņu rada maldīgu priekšstatu un tēla būtība atklājas vēlāk. Un bieži vien tā ir pretēja gaidītajam.