Otrie tēva dēli radīja valsti

Pagājušajā nedēļā apgādā "Neputns" klajā nāca Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa radītā grāmata "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs". Tajā apkopoti zīmējumi un asprātīgi attēloto mirkļu apraksti, kuru liela daļa tapusi filmas "Zeme, kas dzied" uzņemšanas laukumā. Filmā Vilis Daudziņš attēlo jaunlatviešu kustības dalībnieku, pirmo Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdi, "Baltijas Vēstneša" dibinātāju un redaktoru un vienu no svētku organizētājiem Bernhardu Dīriķi (1831–1892).

Dažas dienas pirms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas svētkiem "Latvijas Avīze" Vili Daudziņu aicināja pastāstīt par grāmatas tapšanu. Saruna izvērtās garāka – arī par Pirmo latviešu dziedāšanas svētku nozīmi un Latvijas nākotni.

Kāds ir grāmatas tapšanas stāsts?

V. Daudziņš: Pats sākums iedvesmots no filmas ("Zeme, kas dzied"), bet filmēšanas laikā gan tapa pavisam nedaudz zīmējumu. Teksti kopā ar bildēm radās aptuveni piecu mēnešu laikā, reizēm kaut ko izdomāju un tad uzzīmēju. Reizēm bija pavisam otrādi un viss sākās ar deguniem, ar zīmējumu un tad izdomāju, kādā veidā to varētu aprakstīt. Pašam grāmatiņas stāstam nav ne mazākās līdzības ar to, kas notiek filmā, izņemot pašu lielo notikumu – kā filma, tā grāmatiņa veltīta Pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem.

Dzirdēts, ka Pirmo latviešu dziedāšanas svētku brīžu attēlošana filmai daudziem masu skatu dalībniekiem, mūsdienu dziedātājiem, bijis īpašs laiks. Kā jūs iejutāties šajā 150 gadus senajā notikumā?

1873. gada dziedāšanas svētki bija ārkārtīgi būtiski – kā pierādījums tam, ka spējam pašorganizēties. Rīgas Latviešu biedrības cilvēkiem bija ļoti svarīgi gan radīt šos svētkus, gan fiksēt visu, kas notiek, jo pierakstītas visas runas – ko teicis Jānis Cimze, ko atklāšanas brīdī runājis Kronvaldu Atis, kāda bija svētku programma, kas pēc kā sekoja, kā notika gājiens, arī dažādi incidenti, kas notika gājiena laikā, fiksēti dažādi huligāniski izlēcieni no provāciski noskaņotas jaunatnes. Bet viss tomēr beidzās eleganti, visi ar visu tika galā.

Viļa Daudziņa zīmējums no grāmatas "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs".

Foto: Publicitātes

Vieni Dziesmu svētku tradīciju saredz kā teju svētumu, citi nespēj vienoties pat par sīkumiem… Vai Dziesmu svētku paradumiem būtu jāmainās?

Salīdzinājumā ar agrākajiem svētkiem tagad ir cits laiks, jāatrod pareizais līdzsvars starp tradīcijas uzturēšanu un saglabāšanu un to, ka dzīvojam citā laikmetā. Piemēram, mākslīgais intelekts pavisam droši varētu uzģenerēt kādu kora dziesmu, iespējams, pavisam līdzīgu tam stilam, kā to darīja Jāzeps Vītols. Pieļauju, ka varētu pat tapt piedāvāta pilnīgi mistificēta bilde, kurā varētu redzēt, kā dzied vīru koris pirms 150 gadiem. Citiem vārdiem sakot – viss ir mistificējami un izdarāmi, un tas biedē. Bet reizē to nevar ignorēt, vienkārši tas jāņem vērā, nevar iebāzt galvu smiltīs un tēlot, ka nekā nav, ka mums te ir tādas stabilas tradīcijas, tās mēs mūžam turēsim un nemainīsimies, mūžam būsim pelēkos vadmalas svārkos. 

Nē – laiks ienes korekcijas, tāpat kā tās ienes karš un ienesa pandēmija. Ir tieši tā, kā sacīja Rainis: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies", cita ceļa nav. 

Citādi iegūstam brīvdabas muzeju, un tur kādam piedalīties ir grūti, jo viss jau noformēts, viss gatavs un pabeigts.

Starp citu, dzirdēju, ka Igaunijas Brīvdabas muzejā tiek celta viena balto ķieģeļu "trīsstāvene", pavisam tipiska kolhoza apbūves daļa. Tā ir liecība par konkrēto laika periodu, jo uzskatīt, ka tāda mums nav bijis, ir mazliet bērnišķīgi. Tas ir tas pats – laiks piedāvā notikumus un ienes korekcijas. Man šķiet, tiklīdz sākam to ignorēt un uz savu vēsturi sākam raudzīties selektīvi, kļūstam nabadzīgi. Tas itin nemaz neliecina par drosmi.

Varbūt Pirmo dziedāšanas svētku laikā bijām drosmīgāki nekā šodien?

Nezinu. Mēs jau tikai mazliet zinām politisko kontekstu, toreiz bija ļoti sarežģīti, tā bija spēle starp vācbaltu aristokrātijas, Krievijas valsts impēriskām un latviešu interesēm. Rīgas Latviešu biedrības vīri bija pietiekami viltīgi, lai savā labā izmantotu vai nu vienu, vai otru spēku. Lai svētki varētu notikt, ārkārtīgi īsā laikā tika paveikts gluži neticamais – 1016 dziedātāji spēja organizēties, sanākt kopā, atbraukt, būt… Bija nokārtots, kur viņi varēs gulēt, par daudz ko padomāts un droši vien – par daudz ko arī aizmirsts, noteikti bija arī pārpratumi.

Tie vīri, svētku rīkotāji, dabūja gatavas pilnīgi apbrīnojamas lietas! Ir tik interesanti pētīt vēsturi un mēģināt iedomāties, kas tie bija par cilvēkiem. 

1873. gadā viņi bija nobriedušas personības, jau dzīvē daudz ko sasnieguši, tātad – ja parēķina – viņu vecāki vai, pavisam droši, vecvecāki vēl bija dzimtcilvēki. Šī personības izaugsme bija notikusi pavisam īsā laikā. Viņu vecāki apzinājās, cik svarīga nozīme ir izglītībai, cik būtiski sūtīt mācīties savus otros dēlus. Man vienmēr licies, cik interesanti ir tas, ka pasakās par otrajiem dēliem nekas netiek teikts – runā par pirmajiem un trešajiem. Bet tieši otrie jau bija tie, kas uzbūvēja valsti! Trešie kaut kādā ziņā ir huligāni, trešie ir tie, kas riskē; ja nācijā nav trešo dēlu, nekas tur nesanāk. Pirmie manto tēva mājas, tāds ir viņu liktenis. Bet nācijai vajadzīgi tie otrie, kas to visu notur, tie, kas iet mācīties par arhitektiem, advokātiem, kas mācās likumus. Tad, kad zinības apguvuši, viņi prot tās lietot ne tikai savā labā, bet lai vairotu visas tautas labumu. Un kurā brīdī viņiem radās šī doma par tautu kā kopību?

Jūs tos laikus esat pētījis?

Tā ir vide, kas mani bagātina, kur varu ilgi gremdēties. Paradoksāli, bet tad, kad jaunlatvieši saprata, ka varam pretendēt uz savu valsti vai vismaz kā kultūras tauta uz savu vietu Eiropā, viņi arī saprata, ka mums trūkst rakstīto materiālu, uz kuriem balstās visas citas kultūras tautas. Kādas tad toreiz bija rakstiskās liecības par latviešiem? Indriķa hronika un Atskaņu hronika. Bet bija mutvārdu mantojums, latvju dainas, un vīri – Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Ansis Lerhis-Puškaitis – bija tie, kas metās vākt šo materiālu, pārvērst to rakstos, lai būtu uz kā balstīties gluži juridiski – lūk, mums ir! Mums ir dokuments!

Atgriežoties pie grāmatiņas – kādus salīdzinājumā ar mūsdienām aprakstāt šos Pirmos dziedāšanas svētkus?

Mums zināmas Pirmajos latviešu dziesmu svētkos teiktās runas, ko teica Fricis Brīvzemnieks, ko – Augusts Bīlenšteins un vēl citi. Tolaik skanēja patiess patoss, tas bija veids, kā runāt, rakstīt. 

Dīvainā kārtā šis patoss ir saglabājies, bet mūsu kontekstā tas ir novecojis, vairs nav īsti derīgs. Tas ir patiess tiem laikiem, bet, ja šo pārsvinīgo attieksmi pret visu notiekošo velkam sev līdzi šodien, tā var daudzus aizbiedēt.

Ir taču arī tā burvīgā otrā puse – dzīvība autobusos, braucot uz Dziesmu svētkiem, gulēšana sporta zālēs, gatavošanās svētkiem, mūžīgās maizītes, ārprāts ar saplēstajiem zābakiem, pazudušo tautastērpu, pēdējā brīža atklājums, ka vainadziņa nemaz nav… Un vēl un vēl. Mani interesē šī miesa, detalizētā un taustāmā pasaule. Patiesībā – tā, kas veido arī manas bilžu grāmatas saturu.

Patoss piestāvēja jaunlatviešiem, mūsu laikam piemīt daudz vairāk ironijas. Ja mūsu ironiskajā laikmetā par daudz lietojam patosu, neviens to neņem nopietni, tāpēc aicinu uz Dziesmu svētku tradīciju skatīties ne tikai kā uz kaut ko svētu un neaizskaramu, bet dzīvu un vajadzīgu, mums nepieciešamu. Dziesmu svētki nevar dzīvot, ja tos pārvērš par vienu no valsts atribūtiem! Kā, piemēram, karogs, ģerbonis, himna. Tiem atribūtiem nevajag izmaiņas, nepārprotiet, bet Dziesmu svētki ir dzīva lieta! Dzīvs apliecinājums tam, ka mēs esam!

Šķiet, Ziedonis reiz teica, ka Dziesmu svētki ir milzīgas, dzīvas enerģijas lādiņš. Tieši tā es to redzu. Un nu mums visiem ir jādomā, kā panākt, lai šim lādiņam, neticami skaistajai tradīcijai pieslēgtos aizvien vairāk cilvēku.

Viļa Daudziņa zīmējums no grāmatas "Pirmie latviešu dziedāšanas svētki bildēs".

Foto: Publicitātes

Mūsu saruna notiek dažas dienas pirms 4. maija svētkiem. Kā jūtaties Latvijā?

Man jau nav citas valsts. Šī ir mana vienīgā. Es tiešām jūtos ļoti labi. Lai cik dīvaini liktos, jūtos bagāts arī ar to, ka esmu dzimis padomju laikos, jo man ir iespēja salīdzināt. Ļoti labi atceros, kā mēs, ģimene, sēdējām pie radio un skaitījām balsis par neatkarību. Esmu bijis barikādēs. Ne tikai jūtos laimīgs par to, ka dzīvoju skaistā un brīvā valstī, bet arī par to, ka esmu piedzīvojis šo transformāciju starp komunistisko režīmu un demokrātisku valsti.

Nē, viss nav kārtībā, mums ir ļoti daudz nesakārtotu lietu. Pati galvenā problēma ir idejas trūkums par to, kādēļ Latvijai būt, piemēram, vēl pēc trīsdesmit gadiem. Es to gribu dzirdēt gan no Valsts prezidenta kandidātiem, gan no tiem, kas pretendē uz Saeimu. 

Mūsu politiķos vēlētos saskatīt vairāk vizionārisma, nevis tikai administratīvu pieeju. Tas ir liels trūkums mūsu Latvijā, jo tikai reaģējam uz notiekošo – pandēmiju, karu, ģeopolitisko situāciju, mākslīgā intelekta parādīšanos… 

Un tad, ja reakcija ir novēlota, skrienam pakaļ, dzēšam problēmas. Būtu vērts lietot iztēli un paraudzīties tālāk – gan politiķiem, gan tiem, kas viņus kritizē, gan tiem, kas gribētu par tādiem kļūt un mainīt valsti. Mainīt uz ko? Praktiskie darbi ir ļoti svarīgi, bet, lūdzu, pamēģināsim noformulēt – kā es redzu Latviju pēc trīsdesmit gadiem. Man liekas, ļoti laba tēma, par ko padomāt 4. maijā.