13 °C
Piektdien, 29. aprīlī, atjaunotajā Rīgas cirka arēnā "Dejas balvu 2023" par mūža ieguldījumu dejas mākslā saņems pedagoģe, horeogrāfe un Vispārējo latviešu deju svētku virsvadītāja Ieva Adāviča.
Ieva Adāviča ir X Vispārējo latviešu deju svētku virsvadītāja, XV un XVI Vispārējo latviešu deju svētku Goda virsvadītāja, IX Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsvadītāja, Valmieras rajona, Valkas rajona un Valkas un Smiltenes novada deju kolektīvu virsvadītāja, Limbažu zonālo deju svētku virsvadītāja.
Dzimusi 1945. gadā Liepājā. Pirmos deju soļus apguvusi Liepājas baleta studijā. Deju kolektīva vadītājas specialitāti ieguvusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Iemaņas kolektīva vadīšanā papildinājusi Poligrāfiķu kluba tautas deju ansamblī "Liesma" pie vadītāja Imanta Magones.
Bijusi mākslinieciskā vadītāja deju ansambļiem "Gauja" un "Rasa" Valmierā, vēlāk Smiltenē "Ieviņai", kas tapa par Ievas Adāvičas radošā darba laboratoriju, līdz 2005. gadā viņa pārņēma Valmieras pagasta deju kolektīvu "Sadancis".
Pateicoties vadītājas profesionalitātei, darba spējām un neatlaidībai, visi Ievas Adāvičas deju ansambļi vienmēr bijuši valsts labāko vidū. No tiem mācās, apbrīno un cildina par augstu tehnisko izpildījuma līmeni, skatuves šarmu un savdabīgu katras dejas rakstura atklāsmi. Pavisam nejauši sarunas gaitā atklājas, ka savulaik pie viņas dejojis un vēlāk impulsu iet uz profesionālo deju ansambli "Daile" guvis arī jau daudzus gadus līderis deju nozarē Latvijā, vairākkārtējs Dziesmu un deju svētku lieluzvedumu veidotājs Daugavas stadionā Jānis Ērglis.
Saviem kolektīviem Ieva Ādāviča veidojusi daudzas dejas, kas guvušas atzinību jaunrades deju konkursos un kuras labprāt dejo arī citi ansambļi – "Čību, čābu", "Sienāzis", "Ganu bēdas" un citas. X Vispārējo latviešu deju svētku programmā "Es mācēju danci vest ar visiem novadiem" tika iekļauta viņas deja "Buču dancis". Savukārt IX Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos (2005) Ieva Adāviča bija savas dejas "Mārtiņgailis" virsvadītāja.
Viņa ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāte.
... Kad piebraucam pie "Vaivaru" mājām Mūrmuižā, vārtiņos mūs sagaida slaida dāma staltu stāju. Kolēģis fotogrāfs uz mirkli samulst, jo, zinot skatuves mākslinieces gadu gājumu, iedomājies, vai tik esam īstajā vietā… Kad padalos ar komplimentu, Ieva Adāviča nosaka – tāds darbs.
Cik ilgi esat kopā ar deju?
I. Adāviča: Tā kā sāku piecu gadu vecumā, būs jau septiņdesmit divi gadi. Raibi, ar kāpumiem, kritumiem, skaistiem brīžiem, daudz negulētu nakšu un sabeigtu nervu.
Vai deja domāta katram?
Jā, ja tikai ir darba mīlestība, pacietība, vēlēšanās ar sevi strādāt. Ritma izjūtu ar laiku var attīstīt arī jau pieaugušam. Cita lieta, kādā līmenī kurš dejos, bet to darīt var visi. Deja dod bezgala daudz – izpratni par tautasdziesmu, latviešu tautas folkloru, mūziku, aktierisko meistarību, veidojot dejas tēlu, iemācies pazīt latviešu tautastērpus. Nupat mūsu "Sadanča" meitenes pašas sev izšuva ar pērlītēm Latgales vainadziņus. Ārkārtīgi smalks un profesionāls darbs. Citu darināts, vainadziņš maksātu ap diviem simtiem eiro. Bet pašas šūtu arī citādi valkā.
Kā nonācāt "Sadancī"?
Pilnīgi nejauši. Smiltenē ritēja jau trīsdesmitais gads, kad ar "Ieviņu" ieradāmies koncertā Valmierā. "Sadancis" bija pazaudējis vadītāju. Nospēlējās spēļu automātos. Veselu gadu uz mēģinājumiem bija sanākuši vieni paši. Bet, lai dejotu bez vadītāja, vajadzīga milzīga dejotvēlme! Uzmeklēja mani. Uz pirmo mēģinājumu atnācu paskatīties. Tie cilvēkbērni bija savākuši astoņus pārus, skatījās tādām gaidošām, cerīgām acīm. Nu labi, domāju, uz vienu gadu ņemšos strādāt. Vēlāk atklājās, ka daļa pierunāti, lai būtu sastāvs, lai es nenobītos. Bet tā jau laikam jādara. Pirmos trīs gadus strādāju gan Smiltenē, kur man bija trīs sastāvi, gan Valmierā. Dzīvoju te, Mūrmuižā, bet uz Smilteni mani vadāja kā princesi uz zirņa. Bija gadi, kad to darīja pats pilsētas mērs. Bet es jau arī diezgan daudz slavas ar "Ieviņu" Smiltenei biju sapelnījusi. Sešdesmit trīs gadu vecumā aizgāju pensijā, atvadījos no Smiltenes un paliku Valmierā. Domāju, uz kādu gadiņu…
Kas ievilkās septiņpadsmit gadu garumā.
Ja ieskaita arī pandēmijas laiku. Piedalījāmies filmā "Latvju raksti", žēl, ka to var parādīt tikai vienā kinoteātrī Rīgā. Vajadzēja pārrakstīt, lai vairāk tautas redz. Pērnvasar bijām uzvedumā Mežaparkā "Dziesma dejo, deja dzied".
Pati esat arī radījusi daudzas dejas. Kā tapa, piemēram, "Buču dancis"?
Tuvojās deviņdesmitā gada svētki, visskaistākie, ar milzīgu pacēlumu tautā. Pēc tam gan sajūsma noplaka, sāka braukt prom. Bet deviņdesmitajā visi lidoja metru virs zemes. Vidzeme, kurai bija daudz ansambļu, startēja atsevišķi, laukums pilns. Bet kaut kā pietrūka vienas dejas. Un – Ieva, uztaisi! Sēdēju Zinātņu akadēmijas 15. stāvā, meklēju mūziku. Nav tā, ka es ar "Buču danci" īpaši lepotos un priecātos, vienkārši uztaisīju, jo vajadzēja. Pirms deviņdesmitā gada jaunrades deju konkursi nenotika, lielākā daļa vadītāju paši veidoja dejas. Piemēram, manas "Ieviņas" desmit gadu jubilejā puse bija manu deju. Nedomāju, ka visām liela vērtība, bet pa starpu jau kāda iznāca arī tīri smuka. Ja jautā, kura deja man pašai tuvāka, – "Mārtiņgailis". Stāsts par Mārtiņdienu, latviešu lieliem svētkiem. Citi kāva gaili, citi dejoja, ko nu kurš ar to gailīti darīja. Deja iznāca gana temperamentīga, ir ko darīt. Dejā galvenais ir interesanta, arī gana ritmiska mūzika. Tas ir liels retums. Reiz uz vienu skati vajadzēja jaunrades deju, un mēs pasūtījām komponistam mūziku. Iznāca ļoti dārgs prieks. Vēl mūzika jāieraksta, vajag studiju…
Ko Deju svētkos dara virsvadītājs?
Perfekti pārzina deju un veido tai zīmējumu uz laukuma. Pēdējos gados ārkārtīgi ievēro latvju rakstus un tad zīmējumā liek iekšā deju. Bet kādreiz deju uz laukuma saspiež tik ciešā zīmējumā, ka labam dejotājam iznāk trīs dejas vispārēja skata labad vienkārši notupēt.
Ja svētkos nedabū izdejoties, tas ir ļoti, ļoti skumji.
To varbūt no augšas ne vienmēr saprot, jo galvenais, lūk, ir zīmējums. Taču horeogrāfam būtu jāparāda ne vien sava izdoma, bet jāiejūtas arī dejotāju ādā. Jā, savienot zīmējumu ar iespēju visiem izdejoties – tā, lūk, ir tā smalkā lieta! Koncerta laikā virsvadītājs gan vairs ir tikai dekoratīva persona. Reizēm vien jāparāda dejotājiem uznāciens. 2005. gadā mums abām ar Ilzi Mažāni bija tautastērps ar melnu samta jaku. Pa gabalu ansambļi nevarēja atšķirt, kura no mums pacēlusi roku, gandrīz salaidām grīstē.
Valmieras novada deju kolektīviem skates notiks 6. maijā.
Dejas ārkārtīgi nolīdzina, vai līdz absurdam! Vadītājam nav iespējas radoši izpausties. Agrāk skatē uzreiz varēja pateikt, kurš ir ansambļa vadītājs. Tas, lūk, Aijas Baumanes, tas – Žaņa Spuras kolektīvs. Nu visi tik vienādi! Reiz skate notika Operā, kur ir mazliet slīpa skatuve, kas jāiepazīst. Bet mēģinājumi naktī. Katram ansamblim piecpadsmit minūtes. No mana laika pusi "paņēma" skatuves strādnieki. Skatē pāris, kas dejoja solo poļu polkā, nokrita. Kopš tā laika no mana mēģinājuma neviens vairs nenozaga nevienu minūti. Par savu kolektīvu jācīnās. Bet tas ievelk arī skarbus vaibstus.
Kura no topošā lieluzveduma "Mūžīgais dzinējs" dejām Daugavas stadionā jums visvairāk pie sirds?
"Kur tu biji, bāleliņi?". Ar uzsvaru uz vārda "biji". Stāsts par vīziju, sapni, bāleliņu ne vairs zemes virsū. Ļoti dziļa noskaņa. Nedomāju, ka tā īsti ir laukuma deja, bet Selgas Mences mūzika vien ko vērts. Un Ulda Žagatas horeogrāfija. Mēs ļoti daudzus svētkus esam veidojuši kopā. Žagata būtībā mani ievilka virsvadītāju brālībā. Starp lielajiem svētkiem notika arī zonālie un arvien vajadzēja ko interesantu atrast. Reiz Limbažos man pat Burtnieku zirgi uznāca laukumā! Bet vienlaikus Žagatam pa ielu brauc kariete ar jauno pāri. Sareģistrējušies zagsā, bet kāzas brauca svinēt uz laukuma. Un Žagata rituālu iekļāva dejas zīmējumā. Tuvojošos karieti no laukuma varēja redzēt. Nu kurš vairs skatīsies uz maniem zirgiem? (Iesmejas.) Bet tas laiks aiziet. Tāpat kā lielie virsvadītāji. Nu notiek paaudžu maiņa.
Tagad Mūzikas akadēmijā māca arī tautisko deju pasniedzējus, bet tālāk par Rīgu un Pierīgu jau viņi neaizklīst. Jo starpība starp darbu Rīgā, Pierīgā un novados ir ārkārtīgi liela. Mēs novados dejotājus sagatavojam, bet pēc laiciņa viņi ir prom. Sagatavojam jaunus, un viņi – atkal prom! Bet Rīga saņem. Arī braukt divas reizes dejot var atļauties tikai diezgan labi situēti cilvēki, jo materiālā ziņā tas ir dārgi. Rudenī "Sadancim" pienāca klāt vairāki dejotāji vai pilnīgi no malas. Rīgā tā nav. Rīgā ir konkursi. Sanāk septiņdesmit meitenes, visas slaidas, visas vienādi stipras, atliek vien izvēlēties. Deju ansambļiem ir savas studijas, kā, piemēram, "Teiksmai". Ansamblim "Rotaļa" pamatā ir bērnu "Zelta sietiņš", "Dancim" joprojām pamatā "Dzintariņš". Mums tā nesanāk. Valmiera, protams, nav lauki, bet te ir arī ārkārtīgi daudz iespēju sportam un treneri jau bērnudārzā "izlasa" dzīves ņiprākos puikas futbolam, basketbolam. Dejošanai nepaliek. Visoptimālākais, ja dejošana notiktu skolā, jo izvadāt bērnu divas reizes nedēļā uz citurieni – vecākiem liela atteikšanās. Bet kā skolā ar pedagogiem? Rīga pilna ar augstāko izglītību ieguvušiem, mums viņu trūkst. Un atlīdzība tik maza. Ja par darbu divreiz nedēļā mēnesī samaksā simt eiro, paliek žēl laika.
Mana jaunākā meita tā kā gribēja izvēlēties deju, bet vecākā atrunāja: un tu gribi tādu dzīvi kā mammai? Nu ja, es nebiju ne uz vienu bērnu rītu dārziņā, nebiju skolā, kad meitai sarīkojumi. Visu mūžu esmu vadījusi vienlaikus vairākus sastāvus. Un tad tie ir četri mēģinājumi nedēļā, plus piektdien papildmēģinājums, sestdien koncerti. Mājās esmu rītos, kad nevienam manis nevajag. Vakaros neesmu vai nekad. Vīra un meitu dzīve bija pakārtota manējai. Ģimenei tāds darbs ir slikts. Bet, kad stāvi skatuves malā un redzi, ka tavi dejotāji izpilda kaut ko no tā, ko esi ielikusi, un zini, ka tas ir tikai no tevis, tā ir neatsverama sajūta.
