Jūnijā 300. laidienu svinēs sērija "Vakara romāns". Izdevniecība "Latvijas Mediji", kura sākās ar sērijas pirmo romānu, pastāv jau ceturtdaļgadsimtu.
1999. gada ziemā iznāca šķietami necila grāmatiņa – Vladimira Kaijaka "Enijas bize", plānos vākos un ar logo "Lata romāns". Tā kļuva par vienu no vērienīgākajiem kultūras fenomeniem Latvijā gadsimtu mijā, iegūstot trīs turpinājumus un pārtopot skatītāju iemīļotā seriālā "Likteņa līdumnieki", ar kuru, nu jau var teikt, izaugušas vairākas paaudzes. Sērija mainījusi nosaukumu, pārtopot "Vakara romānā", bet izdevniecība no sīciņā un tobrīd neparedzamā aizsākuma izaugusi par otro lielāko grāmatu izdevēju Latvijā. Tieši gadu pie izdevniecības "Latvijas Mediji" stūres ir direktore Kristīne Kirkila.
Par izdevniecības "Latvijas Mediji" direktori kļuvi tieši laikā, kad gatavojāmies svētkiem. Kā par šo visu jūties?
K. Kirkila: Pēdējais gads ir bijis pārsteidzošs. Pirms tam strādāju akciju sabiedrībā "Valters un Rapa" un pēc bērna kopšanas atvaļinājuma biju nolēmusi no izdevējdarbības iet prom. Un tad kā sniegs uz galvas uzkrita Evija [AS "Latvijas Mediji" valdes locekle un agrākā izdevniecības direktore Evija Veide], piedāvājot šo izaicinošo amatu. Pēc smagām un mokošām pārdomām nolēmu to pieņemt un savu lēmumu nenožēloju. Man ļoti patīk strādāt ar grāmatām, man patīk tas, ko šobrīd daru.
Savukārt ar izdevniecības jubileju manas attiecības ir interesantas, jo tiešām šajā uzņēmumā strādāju tikai gadu, tāpēc 25 gadu smagumu uz saviem pleciem nejūtu, taču ir skaidrs, ka jubilejas ir jāsvin, un, jo skaļāk un citiem dzirdamāk mēs to darām, jo labāk. Lai visi zina, ka esam lepni un priecājamies par izdevniecības 25 gadiem! Tādēļ priecājos, ka esmu šeit un ka mēs kopā ejam cauri jubilejas brīdim, jo
tas ir tiešām pacilājošs laiks, kurā var atskatīties uz to, kas līdz šim padarīts un sasniegts, kā arī saprast, kādā punktā esam un ko gribam sasniegt nākotnē.
Līdz iecerēm vēl nonāksim, bet kā tev šķiet: 25 gadi izdevniecībai ir daudz vai maz? Cilvēka dzīvē pirmie 25 gadi ir galvu reibinošs lēciens, kad no zīdainīša izaugam līdz patstāvīgām personībām, kāds paspēj ne tikai izmācīties, bet arī nodibināt savus uzņēmumus un ģimenes. Kā, pēc tavām domām, tas ir izdevniecībai?
Domāju, arī izdevniecībai tas ir gana daudz. Ja, piemēram, paskatāmies uz "Valteru un Rapu" – tā tika dibināta 1912. gadā, un 1941. gadā viņiem uzņēmumu nācās atdot padomju varai. Tie ir nepilni 30 gadi, kuru laikā viņi paspēja izdarīt tiešām daudz, aiznesot savu vārdu arī tālu Eiropā. Arī mūsu izdevniecība savos 25 gados paspējusi sasniegt ļoti labus rādītājus Latvijas līmenī, un domāju, ka turpmāk virzīsimies tikai uz augšu. Pa 25 gadiem var izdarīt tiešām ļoti, ļoti daudz, ja strādā, ja tas ir sirdsdarbs un ja tu jūti sevī mīlestību pret grāmatu.
Tā kā pieminēji "Valteru un Rapu", atšķirībā no viņiem un citiem kolēģiem konkurentiem, piemēram, Jāņa Rozes apgāda, mūsu izdevniecību negrezno lieli pagātnes vārdi. Tā tapa, pateicoties Viestura Serdāna radoši urķīgajam lidojumam, un mēs vēl joprojām lielā mērā tiekam uztverti kā mazā māsa "Latvijas Avīzei", kam ir gan priekšrocības, gan trūkumi.
Tas lielais, skanīgais vārds, kas sabiedrībā jau kļuvis zināms ar savu augstvērtību, protams, ir priekšrocība, jo nevienam nekas nav jāpierāda, tas atver jebkuras durvis, kamēr mums vēl joprojām jācīnās par sava vārda atpazīstamību un jāpierāda, kas mēs tādi esam. Taču, no otras puses, liels vārds uzliek arī pienākumu turpināt tā nešanu, tu nevari darīt pilnīgi brīvi un tieši tā, kā varbūt dažkārt gribētos, ir jāskatās, kas un kā tika darīts pagātnē, jāievēro standarti un iedibinātās paražas. Mums ir vieglāk, jo paši veidojam savu vēsturi, mums nav nevienam jāatskaitās.