Būs gan skatītāju iecienītā "Festival Selection" ar filmām no Berlīnes, Kannu, Venēcijas festivāliem, gan ziemeļvalstu kinoprogramma "Nordic Highlights", gan konkursa programma "Feature Film Competition", gan bērnu programma "Kids Reel". Būs skatāma Žistīnes Trijē Kannās triumfējusī "Kritiena anatomija" un daudzas citas filmas, to skaitā ukraiņu hibrīdfilma "Fotofobija", kas filmēta Harkivas metro bumbu patvertnē.
Būs šā gada jubilāra Džima Džārmuša filmu programma, vācu filmu skate "Zeitgeist", Vims Venderss, Margarēte fon Trota, Rojs Andersons u.c.
Nedēļu pirms festivāla – saruna ar "Rīga IFF" radošo direktori Sonoru Broku.
– Kura ir programma, kuru veidojot ieguldījāt lielākos resursus? Kura jums pašai šķiet visnozīmīgākā?
S. Broka: – Visapjomīgākais laika resursu ieguldījums bija pilnmetrāžas filmu konkursa programmā, jo izskatām arī visus pieteikumus, kas mums tiek iesūtīti. Priecājos, ka katru gadu pieteikumu skaits palielinās un būtiski aug arī to kvalitāte. Šī programma būtiska arī ar to, ka tā piesaka virzienu, kādā kino šobrīd dodas. Ja skatāmies uz programmu "Festival Selection", tad tās ir filmas, kas jau ir pamanītas, par kurām runā, kas jau ir ieguvušas pasaules prožektoru spozmi, bet konkursa programmā ir vai nu debijas, tās ir kas neparasts savas valsts kino kontekstā, vai arī tas ir īpašs režisora rokraksts. Mēs atļaujamies konkursa programmā skatīties uz tām mazliet neparastajām, bet tas nenozīmē, ka tas ir ļoti izteikts eksperimentālais kino, nebūt ne.
Piemēram, poļu filma "Lauku ļaudis" (rež. Dorota Kobiela Velšmane, Hjū Velšmans) ir ļoti īpašs darbs, par ko paši poļi stāsta, ka tas ir viņu kino desmitgadē lielākais un nozīmīgākais.
Filma veidota arī kā animācija, tās autori ir tie paši, kuri strādāja pie filmas "Mīlošais Vinsents" par Vinsentu van Gogu, kas saņēma "Oskara" nomināciju. Šī filma ir veidota līdzīgā tehnikā – vispirms notiek filmēšana, kā parasti, un pēc tam uz šī filmētā materiāla veido eļļas gleznas. Principā katrs kadrs ir kā glezna, un tādu ir vairāk nekā 40 000. Turklāt šie kadri ir speciāli veidoti tā, lai atgādinātu poļu glezniecības meistaru darbus. Tas būtu tāpat, ja pie mums kādā filmā ieaustu Jaņa Rozentāla vai Vilhelma Purvīša gleznas. Filma "Lauku ļaudis" ir tikai nupat Toronto festivālā piedzīvojusi pasaules pirmizrādi, un Latvijas iedzīvotāji būs vieni no pirmajiem, kas to redz uz lielā ekrāna.
– Divas igauņu režisoru filmas – Rainera Sarneta "Neredzamā cīņa" un Ilmara Rāga "Ēriks Akmenssirds" – tapušas kā kopprodukcijas ar Latviju.
– Ilmara Rāga "Ēriks Akmenssirds" tiks rādīta "Kids Reel" programmā. Par abām filmām var teikt, ka arī mēs varam svinēt to nacionālo pirmizrādi, jo to tapšanā ir iesaistījušies arī nacionālie filmu veidotāji un Latvijas aktieri. Ilmara Rāga filmā epizodiskā lomā ir Renārs Kaupers, un festivāla laikā gaidāma arī paša režisora atbraukšana no Igaunijas. Rainera Sarneta "Neredzamā cīņa" ir vēl ciešākā kopprodukcijā tapusi filma, jo daļa no tās ir uzņemta Latvijā. Rainers Sarnets ir arī mūsu festivāla iemīļots režisors, jo viņa filma "Novembris" 2017. gadā saņēma "Riga IFF" galveno balvu. "Neredzamā cīņa" ir ļoti neparasts darbs, viņam ir izdevies komēdijā ļoti organiski savienot Austrumu cīņas mākslas filmas estētiku un paņēmienus ar pareizticīgo klostera ikdienu. Tajā visā vēl klāt ir arī ļoti tipisks igaunisks humors.
Mums ir arī viena igauņu filma konkursa programmā – "Melnās pirts māsība" (rež. Anna Hints), kas saņēmusi dokumentālā kino režijas balvu Sandensā. Tas ir ļoti trausls, intīms sieviešu kopības portrets.
Šī filma ir uzņemta melnajā pirtī, kur sievietes iziet pirts rituālu un ļoti atklāti dalās savos stāstos, norunājot no sevis pārdzīvojumu smagumu.
Šī filma tiešām ir ļoti ievērojams notikums Igaunijas dokumentālā kino kontekstā un ir vērts to noskatīties uz lielā ekrāna.
– 2022. gadā "Riga IFF" lielu uzsvaru lika uz Ukrainas dalību festivālā, un arī šogad īpašu interesi raisa Ivana Ostrohovska un Pavola Pekarčika "Fotofobija" par dzīvi bumbu patvertnē Harkivas metro, kas jau kļuvusi par ukraiņu eksistenciālās cīņas simbolu. Šī dokumentālā hibrīdfilma tikko rādīta Venēcijas "Autoru dienas" skatē un nupat izvirzīta kā Slovākijas pieteikums "Oskara balvai".
– Šī filma ir konkursa programmā, kuras noteikumus esam nedaudz pamainījuši, – nepieņemam Krievijā ražotu filmu pieteikumus, to vietā uzmanību pievēršam Ukrainas kino. Šo filmu iekļāvām konkursa programmā, jo tā ir kopprodukcija starp Slovākiju, Čehiju un Ukrainu. Tās režisori Ivans Ostrohovskis un Pavols Pekarčiks ir starptautiski atpazīstami – iepriekš viņiem bija filma "Kalpotāji" – ļoti spēcīga spēlfilma, ko arī izrādījām "Riga IFF". "Fotobobija" patiešām ir hibrīdfilma, jo tajā ir apvienoti pavisam dokumentāli vērojumi un nelieli inscenējumi. Tomēr pieļauju, ka skatītājs var pat nenojaust, kurā brīdī skatās patiesu vērojumu un kurā brīdī iejaucies režisors. Filmas veidotāji pavadīja vairākus mēnešus Harkivas metro kopā ar iedzīvotājiem, uzfilmējot ļoti dabiskas ainas un novērojot sīkas detaļas, kas precīzi raksturo tos izaicinājumus, ar kuriem cilvēki saskaras, dienu dienā dzīvojot telpā ar mākslīgo dienasgaismu. Filmas varoņi ir divi bērni – desmit un vienpadsmit gadus veci –, kuri metro sadraudzējas. Zēnam tiešām ir smagi, viņam pat rodas koncentrēšanās grūtības, viņš nevar sekot mācībām, jo viņam trūkst saules gaismas.